Iršu kolonijas pirmsākumi meklējami Krievijas Impērijas īstenotajā politikā, kuras mērķis bija Krievijas eiropeizācija un modernizēšana. Kā šāda mērķa sasniegšanas instrumentu Krievijas cari redzēja Rietumeiropas kolonistu izmitināšanu mazapdzīvotajos Krievijas nostūros. Īpaši kolonizācija uzplauka carienes Katrīnas II (Екатерина II Алексеевна) laikā. Katrīna II pati bija vāciskas izcelsmes, tādēļ īpaši uzrunāja tieši dažādās vācu zemes. Teritoriāli sadrumstalotās vācu pavalstis tobrīd bija pārapdzīvotas, bieži bija novērojams saspīlējums reliģisko kopienu (katoļu un protestantu starpā), tādēļ tur bija plašas aprindas, kas bija gatavas pamest dzimto zemi.
22.07.1763. Katrīna II izdeva rīkojumu, kas paredzēja kolonizācijai nodot apmēram 200 kvadrātkilometrus lielu teritoriju starp Koknesi un Ērgļiem. Tur atradās Iršu muiža (Hirschenhof) un Altenes muiža (Helfreichshof), kas piederēja kronim. Iršu muižas nosaukums bija radies 1637. gadā, kad muižu Zviedrijas karaliene Kristīna (Drottning Kristina) uzdāvināja zviedru majoram Ābramam Larsonam Hiršam-Krūnjurtam (Abraham Larsson Hirsch-Cronhjort).
1764.–1766. gadā tika nokārtots nepieciešamais starptautiski tiesiskais regulējums, lai tā rezultātā 10.1766. šajā teritorijā apmestos 85 ģimenes – kopskaitā 262 personas no Svētās Romas Impērijas, kurā toreiz ietilpa dažādas vācu zemes. Visu sākotnējo ieceļotāju ģimenes ir zināmas un laika gaitā to uzvārdi guva plašāku atpazīstamību Baltijas reģionā, tostarp Asmusi (Assmus), Bīdermaņi (Biedermann), Dekerti (Deckert), Erhardi (Erhard), Gangnusi (Gangnus), Hāzenfūsi (Hasenfuß), Litkes (Lütke), Luci (Lutz), Milleri (Müller), Rātfelderi (Rathfelder), Šmiti (Schmidt) u. c. Lielākoties tie bija ieceļotāji no rietumvācu teritorijām – Pfalcas, Darmštates –, mazāk no ziemeļaustrumu vācu zemēm, piemēram, Brandenburgas, Prūsijas, Pomerānijas.