H. Erhards ir pasaulē pazīstamākais Iršu kolonijas, kas pastāvēja Latvijas teritorijā 18.–20. gs., vācu ieceļotāju pēctecis, pazīstamākais vācbaltietis Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR). Rīgas, Baltijas un Latvijas vēsturē nozīmīgas vācbaltiešu dzimtas pārstāvis.

H. Erhards bija muzikāli apdāvinātu vecāku – vācbaltiešu kapelmeistara Gustava (Gustla) Erharda (Gustav (Gustl) Hans Erhardt) un viņa sievas Alises Henrietes (Alice Henriette), dzimušas Neldneres (Neldner), – dēls. Erhardu ģimenē kopā bija četri bērni.

Erhardu dzimta bija cēlusies no vācu kolonistiem, kas bija apmetušies 18. gs. otrajā pusē izveidotajā Iršu kolonijā (Hiršenhofā) Vidzemē. Erhardu dzimta bija ietekmīga, tā piederēja Rīgas sabiedrības virsslānim un kopumā bija ļoti pārtikusi. Piemēram, H. Erharda Iršu kolonijā dzimušajam vectēvam Johanam Jākobam Erhardam (Johann Jakob Erhardt) kopš 1874. gada piederēja ienesīgs apdrošināšanas uzņēmums “R. John Hafferberg”, turklāt dzimta bija saistīta arī ar citiem šīs nozares uzņēmumiem, kuru darbību pārraudzīja H. Erharda tēvabrālis un otrais Latvijas finanšu ministrs Roberts Erhards (Robert Erhardt). H. Erharda vectēvs J. J. Erhards bija arī aktīvs pilsētas pārvaldes dalībnieks, kurš 1915.–1919. gadā pildīja Rīgas pilsētas galvas pienākumus.

Vecāku un vecvecāku nodarbei un interešu lokam bija ievērojama ietekme uz H. Erharda personības izveidi. Tas nodrošināja viņam pārtikušu bērnību un jaunības dienas. Bērnību H. Erhards pavadīja galvenokārt kopā ar vecvecākiem no mātes puses Rīgā. Viņa vectēvam Paulam Neldneram (Paul Neldner) Rīgā piederēja mūzikas instrumentu veikals un koncertaģentūra. Tādējādi jau agrā jaunībā H. Erhards apguva klavieru spēli un dzīves gaitā radīja daudz klavierkompozīciju. Ģimene vēlējās, lai H. Erhards nākotnē pārņem savu vecvecāku ienesīgo rūpalu tirdzniecībā vai apdrošināšanas sfērā – kaut vai vectēva mūzikas instrumentu tirdzniecības nodarbi. Turpretim pašu H. Erhardu dzimtas nodarbošanās komercijas jomā interesēja maz.

H. Erharda izglītības gaitas bija ārkārtīgi mainīgas un juceklīgas. Izglītības pamatus H. Erhards īslaicīgi apguva Pēterburgā un vēlāk Rīgā. 1919.–1924. gadā H. Erhards mācījās dažādās skolās Hannoveres apkārtnē, kur tobrīd strādāja viņa tēvs. 1924.–1926. gadā viņš mācījās Rīgā izveidotajā Rīgas vācu vidusskolā, kur sāka darboties amatierteātra pulciņā. Šo skolu viņš pameta, 1926.–1928. gadā padziļināti apguva klavierspēli un kompozīciju Leipcigas konservatorijā (Conservatorium der Musik). Kopumā jaunības gados viņš bija skolojies gandrīz pārdesmit dažādās mācību iestādēs.

1935. gadā H. Erhards apprecējās ar bijušā Itālijas konsula Pēterburgā meitu Džildu Dzaneti (Gilda Zanetti) un pārcēlās uz dzīvi Vācu Trešajā reihā, kur dzīvoja Berlīnē visai pieticīgos apstākļos. Abu laulībā dzima četri bērni – viens dēls un trīs meitas: Grita, Verēna, Džero un Marita. Džero (Gero Erhardt) bija Vācijā pazīstams filmu režisors un producents, bet viņa dēls Mareks (Marek Erhardt) ir Vācijā populārs aktieris.

Pēc skolas gaitu noslēgšanas 1928.–1938. gadā H. Erhards strādāja Rīgā sava vectēva mūzikas biznesā. Šajā laikā viņš rakstīja satīras dzejoļus un Rīgas restorānos uzstājās ar satīriskiem uzvedumiem; kopš 1932. gada sāka uzstāties Rīgas vācu teātrī. H. Erharda savdabīgo, bet ārkārtīgi iedvesmojošo talantu ievēroja pazīstamais vācu kabarē mākslinieks un aktieris Villijs Šēferss (Willi Schaeffers), kas Erhardam palīdzēja iekārtoties Berlīnes kabarē vidē.

Sakarā ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gada nogalē Erhardu dzimtas piederīgie atteicās no Latvijas pavalstniecības; arī H. Erhards pameta Latviju un vairs tajā neatgriezās. 1941. gadā H. Erhardu iesauca vācu armijā, kur viņš nodarbojās ar frontes karavīru izklaidi – brauca uz dažādiem piefrontes iecirkņiem, lazaretēm, kur uzstājās ar humoreskām; īsu laiku atradās sabiedroto gūstā.

Pēc kara H. Erhards apmetās uz dzīvi Hamburgā, kur sāka strādāt Ziemeļrietumvācu radio (Nordwestdeutscher Rundfunk, NWDR) kā raidījumu vadītājs un guva pirmo komiķa pieredzi elektroniskajā masu medijā. Pirmie lielie panākumi VFR H. Erhardam bija 1957. gadā, kad viņš filmējās vairākās kinokomēdijās, piemēram, “Nogurušais Teodors (Der müde Theodor, režisors Gēza fon Cifra, Géza von Cziffra, 1957), “Mājas tirāns” (Der Haustyrann, režisors Hanss Depe, Hans Deppe, 1959) u. c. Parasti H. Erhards tēloja visai jauku, bet kautrīgu, pat biklu ģimenes tēvu vai tēvoci – tipisku 20. gs. 50.–60. gadu VFR straujās ekonomiskās attīstības tendenču “vidējo vācieti”. H. Erhards skatuves uzvedumos parasti uzstājās viens pats – bez citu mākslinieku līdzdalības, kas arī uzskatāma par viņa daiļrades iezīmi. Viņa humora pamatiezīme bija filigrāna vārdu spēle un trāpīgi zemteksti, bieži viņa humoreskās bija daudz melnā humora. Līdztekus autoruzvedumiem uz teātra skatuves un raidījumiem Rietumvācijas televīzijā, līdz 1970. gadam H. Erhards caurmērā ik gadu filmējās divās, trīs komēdijās, tostarp arī galvenajās lomās. Pēdējās komēdijas, kurās viņš filmējās galvenajā lomā bija režisora Vernera Jakoba (Werner Jacobs) “Mūsu Villijs ir labākais” (Unser Willi ist der Beste, 1971) un “Gan jau Villijs šūpos bērnu” (Willi wird das Kind schon schaukeln, 1972).

20. gs. 60. gadu beigās pasliktinājās H. Erharda veselības stāvoklis, un viņš bija spiests aiziet no skatuves darba pēc 1971. gada nogalē pārciestā insulta, kā rezultātā zaudēja spēju runāt un lasīt. Kopā ar dēlu Džero 70. gadu nogalē H. Erhards vēl spēja iestudēt savu 30. gados sarakstīto komiskās operas iestudējumu “Vēl vien’ opera” (Noch ’ne Oper), kas tika izrādīta vācu televīzijaskanālā ZDF (Zweites Deutsches Fernsehen) 1979. gadā.

Līdz mūsdienām dažādos datu nesējos (audio un video) klajā laisti vairāki desmiti dažādu H. Erharda iestudējumu, mūzikas ierakstu uz dzejoļu lasījumu.

Vācijā H. Erhardu joprojām uzskata par 20. gs. televīzijas laikmeta satīras raidījumu ikonu, no kura mācījušies daudzi Vācijas izklaidējošo raidījumu vadītāji, komiķi, aktieri utt. H. Erharda lielo ietekmi uz savu skatuves tēlu atzinis, piemēram, viens no pazīstamākajiem mūsdienu vācu komiķiem, režisoriem un aktieriem Oto Vālkess (Otto Gerhard Waalkes). Plaši pazīstams H. Erhards ir ar saviem daudzajiem asprātīgajiem dzejoļiem, kuros fiksētas cilvēku dzīvē liktenīgas situācijas, kas aprakstītas trāpīgi, bet bieži vien zemteksta sentenču veidā. H. Erhards 1979. gadā saņēmis VFR augstāko atzinību – Lielo atzinības krustu. H. Erharda vārdā nosaukts laukums Getingenē un parks Hamburgā-Velingsbitelē. Vairākas organizētas aptaujas (tostarp vācu sabiedriskā medija ZDF organizētās) liecina, ka H. Erhards joprojām ir viena no atpazītākajām skatuves mākslinieku figūrām Vācijā. Par godu H. Erharda 100 gadu jubilejai 2009. gadā Vācijas pasts laida klajā viņam veltītu pastmarku.

H. Erharda senču, tostarp viņa slavenā vectēva, kapavietas memoriālais ansamblis no balta dolomīta (tēlnieks Augusts Francis Folcs, August Franz Leberecht Volz) ir saglabājies Rīgas Lielajos kapos, tas ir restaurēts un iekļauts valsts aizsargājamo mākslas pieminekļu sarakstā.