Pēc skolas gaitu noslēgšanas 1928.–1938. gadā H. Erharts strādāja Rīgā sava vectēva mūzikas biznesā. Šajā laikā viņš rakstīja satīras dzejoļus un Rīgas restorānos uzstājās ar satīriskiem uzvedumiem; kopš 1932. gada sāka uzstāties Rīgas vācu teātrī. H. Erharta savdabīgo, bet ārkārtīgi iedvesmojošo talantu ievēroja pazīstamais vācu kabarē mākslinieks un aktieris Villijs Šēferss (Willi Schaeffers), kas Erhartam palīdzēja iekārtoties Berlīnes kabarē vidē.
Sakarā ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gada nogalē Erhartu dzimtas piederīgie atteicās no Latvijas pavalstniecības; arī H. Erharts pameta Latviju un vairs tajā neatgriezās. 1941. gadā H. Erhartu iesauca vācu armijā, kur viņš nodarbojās ar frontes karavīru izklaidi – brauca uz dažādiem piefrontes iecirkņiem, lazaretēm, kur uzstājās ar humoreskām; īsu laiku atradās sabiedroto gūstā.
Pēc kara H. Erharts apmetās uz dzīvi Hamburgā, kur sāka strādāt Ziemeļrietumvācu radio (Nordwestdeutscher Rundfunk, NWDR) kā raidījumu vadītājs un guva pirmo komiķa pieredzi elektroniskajā masu medijā. Pirmie lielie panākumi VFR H. Erhartam bija 1957. gadā, kad viņš filmējās vairākās kinokomēdijās, piemēram, “Nogurušais Teodors (Der müde Theodor, režisors Gēza fon Cifra, Géza von Cziffra, 1957), “Mājas tirāns” (Der Haustyrann, režisors Hanss Depe, Hans Deppe, 1959) u. c. Parasti H. Erharts tēloja visai jauku, bet kautrīgu, pat biklu ģimenes tēvu vai tēvoci – tipisku 20. gs. 50.–60. gadu VFR straujās ekonomiskās attīstības tendenču “vidējo vācieti”. H. Erharts skatuves uzvedumos parasti uzstājās viens pats – bez citu mākslinieku līdzdalības, kas arī uzskatāma par viņa daiļrades iezīmi. Viņa humora pamatiezīme bija filigrāna vārdu spēle un trāpīgi zemteksti, bieži viņa humoreskās bija daudz melnā humora. Līdztekus autoruzvedumiem uz teātra skatuves un raidījumiem Rietumvācijas televīzijā, līdz 1970. gadam H. Erharts caurmērā ik gadu filmējās divās, trīs komēdijās, tostarp arī galvenajās lomās. Pēdējās komēdijas, kurās viņš filmējās galvenajā lomā bija režisora Vernera Jakoba (Werner Jacobs) “Mūsu Villijs ir labākais” (Unser Willi ist der Beste, 1971) un “Gan jau Villijs šūpos bērnu” (Willi wird das Kind schon schaukeln, 1972).
20. gs. 60. gadu beigās pasliktinājās H. Erharta veselības stāvoklis, un viņš bija spiests aiziet no skatuves darba pēc 1971. gada nogalē pārciestā insulta, kā rezultātā zaudēja spēju runāt un lasīt. Kopā ar dēlu Džero 70. gadu nogalē H. Erharts vēl spēja iestudēt savu 30. gados sarakstīto komiskās operas iestudējumu “Vēl vien’ opera” (Noch ’ne Oper), kas tika izrādīta vācu televīzijaskanālā ZDF (Zweites Deutsches Fernsehen) 1979. gadā.
Līdz mūsdienām dažādos datu nesējos (audio un video) klajā laisti vairāki desmiti dažādu H. Erharta iestudējumu, mūzikas ierakstu uz dzejoļu lasījumu.