Heincs Erharts ir pasaulē pazīstamākais Iršu kolonijas, kas pastāvēja Latvijas teritorijā 18.–20. gs., vācu ieceļotāju pēctecis, pazīstamākais vācbaltietis Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR). Rīgas, Baltijas un Latvijas vēsturē nozīmīgas vācbaltiešu dzimtas pārstāvis.

H. Erharts bija muzikāli apdāvinātu vecāku – vācbaltiešu kapelmeistara Gustava (Gustla) Erharta (Gustav (Gustl) Hans Erhardt) un viņa sievas Alises Henrietes (Alice Henriette), dzimušas Neldneres (Neldner), – dēls. Erhartu ģimenē kopā bija četri bērni.

Erhartu dzimta bija cēlusies no vācu kolonistiem, kas bija apmetušies 18. gs. otrajā pusē izveidotajā Iršu kolonijā (Hiršenhofā) Vidzemē. Erhartu dzimta bija ietekmīga, tā piederēja Rīgas sabiedrības virsslānim un kopumā bija ļoti pārtikusi. Piemēram, H. Erharta Iršu kolonijā dzimušajam vectēvam Johanam Jākobam Erhartam (Johann Jakob Erhardt) kopš 1874. gada piederēja ienesīgs apdrošināšanas uzņēmums “R. John Hafferberg”, turklāt dzimta bija saistīta arī ar citiem šīs nozares uzņēmumiem, kuru darbību pārraudzīja H. Erharta tēvabrālis un otrais Latvijas finanšu ministrs Roberts Erharts (Robert Erhardt). H. Erharta vectēvs J. J. Erharts bija arī aktīvs pilsētas pārvaldes dalībnieks, kurš 1915.–1919. gadā pildīja Rīgas pilsētas galvas pienākumus.

Vecāku un vecvecāku nodarbei un interešu lokam bija ievērojama ietekme uz H. Erharta personības izveidi. Tas nodrošināja viņam pārtikušu bērnību un jaunības dienas. Bērnību H. Erharts pavadīja galvenokārt kopā ar vecvecākiem no mātes puses Rīgā. Viņa vectēvam Paulam Neldneram (Paul Neldner) Rīgā piederēja mūzikas instrumentu veikals un koncertaģentūra. Tādējādi jau agrā jaunībā H. Erharts apguva klavieru spēli un dzīves gaitā radīja daudz klavierkompozīciju. Ģimene vēlējās, lai H. Erharts nākotnē pārņem savu vecvecāku ienesīgo rūpalu tirdzniecībā vai apdrošināšanas sfērā – kaut vai vectēva mūzikas instrumentu tirdzniecības nodarbi. Turpretim pašu H. Erhartu dzimtas nodarbošanās komercijas jomā interesēja maz.

H. Erharta izglītības gaitas bija ārkārtīgi mainīgas un juceklīgas. Izglītības pamatus H. Erharts īslaicīgi apguva Pēterburgā un vēlāk Rīgā. 1919.–1924. gadā H. Erharts mācījās dažādās skolās Hannoveres apkārtnē, kur tobrīd strādāja viņa tēvs. 1924.–1926. gadā viņš mācījās Rīgā izveidotajā Rīgas vācu vidusskolā, kur sāka darboties amatierteātra pulciņā. Šo skolu viņš pameta, 1926.–1928. gadā padziļināti apguva klavierspēli un kompozīciju Leipcigas konservatorijā (Conservatorium der Musik). Kopumā jaunības gados viņš bija skolojies gandrīz pārdesmit dažādās mācību iestādēs.

1935. gadā H. Erharts apprecējās ar bijušā Itālijas konsula Pēterburgā meitu Džildu Dzaneti (Gilda Zanetti) un pārcēlās uz dzīvi Vācu Trešajā reihā, kur dzīvoja Berlīnē visai pieticīgos apstākļos. Abu laulībā dzima četri bērni – viens dēls un trīs meitas: Džero, Grita, Verēna un Marita. Džero Erharts (Gero Erhardt) bija Vācijā pazīstams filmu režisors un producents, bet viņa dēls Mareks Erharts (Marek Erhardt) ir Vācijā populārs aktieris.

Pēc skolas gaitu noslēgšanas 1928.–1938. gadā H. Erharts strādāja Rīgā sava vectēva mūzikas biznesā. Šajā laikā viņš rakstīja satīras dzejoļus un Rīgas restorānos uzstājās ar satīriskiem uzvedumiem; kopš 1932. gada sāka uzstāties Rīgas vācu teātrī. H. Erharta savdabīgo, bet ārkārtīgi iedvesmojošo talantu ievēroja pazīstamais vācu kabarē mākslinieks un aktieris Villijs Šēferss (Willi Schaeffers), kas Erhartam palīdzēja iekārtoties Berlīnes kabarē vidē.

Sakarā ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gada nogalē Erhartu dzimtas piederīgie atteicās no Latvijas pavalstniecības; arī H. Erharts pameta Latviju un vairs tajā neatgriezās. 1941. gadā H. Erhartu iesauca vācu armijā, kur viņš nodarbojās ar frontes karavīru izklaidi – brauca uz dažādiem piefrontes iecirkņiem, lazaretēm, kur uzstājās ar humoreskām; īsu laiku atradās sabiedroto gūstā.

Pēc kara H. Erharts apmetās uz dzīvi Hamburgā, kur sāka strādāt Ziemeļrietumvācu radio (Nordwestdeutscher Rundfunk, NWDR) kā raidījumu vadītājs un guva pirmo komiķa pieredzi elektroniskajā masu medijā. Pirmie lielie panākumi VFR H. Erhartam bija 1957. gadā, kad viņš filmējās vairākās kinokomēdijās, piemēram, “Nogurušais Teodors (Der müde Theodor, režisors Gēza fon Cifra, Géza von Cziffra, 1957), “Mājas tirāns” (Der Haustyrann, režisors Hanss Depe, Hans Deppe, 1959) u. c. Parasti H. Erharts tēloja visai jauku, bet kautrīgu, pat biklu ģimenes tēvu vai tēvoci – tipisku 20. gs. 50.–60. gadu VFR straujās ekonomiskās attīstības tendenču “vidējo vācieti”. H. Erharts skatuves uzvedumos parasti uzstājās viens pats – bez citu mākslinieku līdzdalības, kas arī uzskatāma par viņa daiļrades iezīmi. Viņa humora pamatiezīme bija filigrāna vārdu spēle un trāpīgi zemteksti, bieži viņa humoreskās bija daudz melnā humora. Līdztekus autoruzvedumiem uz teātra skatuves un raidījumiem Rietumvācijas televīzijā, līdz 1970. gadam H. Erharts caurmērā ik gadu filmējās divās, trīs komēdijās, tostarp arī galvenajās lomās. Pēdējās komēdijas, kurās viņš filmējās galvenajā lomā bija režisora Vernera Jakoba (Werner Jacobs) “Mūsu Villijs ir labākais” (Unser Willi ist der Beste, 1971) un “Gan jau Villijs šūpos bērnu” (Willi wird das Kind schon schaukeln, 1972).

20. gs. 60. gadu beigās pasliktinājās H. Erharta veselības stāvoklis, un viņš bija spiests aiziet no skatuves darba pēc 1971. gada nogalē pārciestā insulta, kā rezultātā zaudēja spēju runāt un lasīt. Kopā ar dēlu Džero 70. gadu nogalē H. Erharts vēl spēja iestudēt savu 30. gados sarakstīto komiskās operas iestudējumu “Vēl vien’ opera” (Noch ’ne Oper), kas tika izrādīta vācu televīzijas kanālā ZDF (Zweites Deutsches Fernsehen) 1979. gadā.

Līdz mūsdienām dažādos datu nesējos (audio un video) klajā laisti vairāki desmiti dažādu H. Erharta iestudējumu, mūzikas ierakstu un dzejoļu lasījumu.

Vācijā H. Erhartu joprojām uzskata par 20. gs. televīzijas laikmeta satīras raidījumu ikonu, no kura mācījušies daudzi Vācijas izklaidējošo raidījumu vadītāji, komiķi, aktieri utt. H. Erharta lielo ietekmi uz savu skatuves tēlu atzinis, piemēram, viens no pazīstamākajiem mūsdienu vācu komiķiem, režisoriem un aktieriem Oto Vālkess (Otto Gerhard Waalkes). Plaši pazīstams H. Erharts ir ar saviem daudzajiem asprātīgajiem dzejoļiem, kuros fiksētas cilvēku dzīvē liktenīgas situācijas, kas aprakstītas trāpīgi, bet bieži vien zemteksta sentenču veidā. H. Erharts 1979. gadā saņēmis VFR augstāko atzinību – Lielo atzinības krustu. H. Erharta vārdā nosaukts laukums Getingenē un parks Hamburgā-Velingsbitelē. Vairākas organizētas aptaujas (tostarp vācu sabiedriskā medija ZDF organizētās) liecina, ka H. Erharts joprojām ir viena no atpazītākajām skatuves mākslinieku figūrām Vācijā. Par godu H. Erharta 100 gadu jubilejai 2009. gadā Vācijas pasts laida klajā viņam veltītu pastmarku.

H. Erharta senču, tostarp viņa slavenā vectēva, kapavietas memoriālais ansamblis no balta dolomīta (tēlnieks Augusts Francs Folcs, August Franz Leberecht Volz) ir saglabājies Rīgas Lielajos kapos, tas ir restaurēts un iekļauts valsts aizsargājamo mākslas pieminekļu sarakstā.