Dagda ir pilsēta Latgalē, Krāslavas novadā, izvietojusies Dagdas ezera rietumu krastā pie Narūtas upes ietekas. Pilsētas ziemeļu robeža iet pa Narūtas labā krasta pieteku Gušču (Guščicu). Atrodas autoceļu P55 (Rēzekne–Dagda), P60 (Aglona–Dagda) un P61 (Krāslava–Dagda) krustojumā. Attālums no Latvijas galvaspilsētas Rīgas ir 267 km, bet no novada centra Krāslavas – 36 km.

Dagdā atrodas Krāslavas novada pašvaldības Dagdas pilsētas un pagastu apvienība, kuras pakļautībā ir pati pilsēta un 10 pagasti: Andrupenes, Andzeļu, Asūnes, Bērziņu, Dagdas, Ezernieku, Konstantinovas, Ķepovas, Svariņu un Šķaunes. No 2009. gada līdz 2021. gadam Dagda bija novada centrs, kurā ietilpa iepriekš minētās teritoriālās vienības. Dagdas pilsētu no visām pusēm aptver Dagdas pagasts un tai cieši piekļaujas Vecdomes (no ziemeļaustrumiem) un Ozoliņu (no dienvidrietumiem) ciems. 

Dagdas pilsētas platība ir 2,9 km², iedzīvotāju skaits 2023. gadā – 1816, apdzīvojuma blīvums – 626 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības Dagdai tika piešķirtas 1992. gada 30. janvārī.

Dagdas pilsētas simbols ir mitoloģisks putns Fēnikss, kurš sadegot ir spējīgs atdzimt no pelniem. Fēnikss ir redzams pilsētas ģerbonī un karogā. Pilsētas ģerbonis apstiprināts 1997. gadā. Ģerboņa vairogā uz zelta fona attēlots sarkans fēnikss, kurš atdzimst no sarkanām liesmām, savukārt augšējā labajā stūrī atrodas melns trīslapu krusts, kas ir reliģijas simbols. Kopš 2000. gada Dagdas pilsētai ir arī savs karogs un himna. Dagdas pilsētas karoga centrā izvietots pilsētas ģerbonis, karogam ir divas krāsas: kreisajā pusē – tumši zila, labajā pusē – balta.    

Nostāsti vēsta, ka Dagdas nosaukums esot cēlies no latgaliešu vārda dag (latviski – deg), jo šī apdzīvotā vieta tās pirmsākumos, 17. gs., un arī vēlākos laikos vairākkārt ir degusi un kā Fēnikss allaž atdzimusi no pelniem.

Dagda atrodas Latgales augstienes Dagdas pauguraines vidusdaļā. Apkaimes reljefs ir izteikti paugurains, un teritorijas vidējais augstums sasniedz 170–190 metrus virs jūras līmeņa.

Dagdas apkaimē klimats ir kontinentālāks nekā citviet mūsu valstī. Ziemā šeit parasti ir bieza sniega sega, un tā saglabājas ilgāk nekā citviet – 1972. gadā tieši Dagdā ir reģistrēts dziļākais grunts sasalums Latvijā (150 cm).

Gar pilsētas austrumu robežu tek Narūtas upe – 9 km garā ūdenstece savieno Ežezeru un Dagdas ezeru, bet vidustecē tā šķērso Galšūna, Kauseņa un Narūta ezeru. Uz Narūtas upes Dagdā savulaik tika uzceltas ūdensdzirnavas (reizēm dēvētas par Janovas dzirnavām), darbojās arī neliela hidroelektrostacija, bet padomju okupācijas gados dzirnavu telpās tika ierīkots šūšanas cehs. Mūsdienās no dzirnavām ir saglabājušās tikai drupas, kā arī Dagdas dzirnavu dīķis ar maksimālo dziļumu 3 metri.

4,84 km² lielais Dagdas ezers ar vidējo dziļumu 5,2 m (maksimālais dziļums 19,2 m) ir dabas objekts ar ievērojamu rekreatīvo potenciālu – pilsētas teritorijā ezera krastā ir divas labiekārtotas pludmales. Ezers ir izstiepts austrumu–rietumu virzienā 7 km garumā un tajā ir 11 salas ar kopējo platību 12 hektāri. Uz lielākās no salām – Bazneickunga salas – 2019. gadā tika izveidots pirmais glempings Latgalē, kas ir kļuvis par populāru dabas tūrisma galamērķi. Iepretim pilsētai no Dagdas ezera iztek Asūnīcas upe, un pa to iespējams turpināt laivošanas maršrutu Baltkrievijas virzienā. 

Pirmo reizi rakstītos avotos Dagda ar nosaukumu Dageten (vācu valodā) minēta 1559. gadā, taču arheoloģiskie izrakumi uzrāda, ka Dagdas apkaime bijusi biezi apdzīvota jau 3. gadu tūkstoša 2. pusē pirms mūsu ēras. Par to liecina 1971. gadā atklātās divas neolīta apmetnes Muranišķos Dagdas ezera ziemeļu krastā, bet kopumā Dagdas ezera apkaimē esot bijušas sešas apmetnes.

Pilsētas dienvidrietumu daļā atrodas senais latgaļu Lubāna (Lubānes) pilskalns (dēvēts arī par Lapsu vai Priežu kalnu) – valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Pilskalna relatīvais augstums ir aptuveni 30 m, un tas ir noaudzis ar simtgadīgām priedēm. No pilskalna skatu laukuma paveras plaša apkārtnes panorāma, bet tā pakājē atrodas neliels ezeriņš – Luboneņš ar spoguļa laukuma platību 0,8 ha, bet ezera dziļums sasniedzot pat 10 m.

Līdzās pilsētas robežai tās ziemeļu pusē Dagdas pagasta teritorijā atrodas Dagdas pilskalns (Zamoks), kas arī ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Pilskalns atrodas uz šauras kalna kaupres un ir apaudzis ar jauktu koku mežu – tā relatīvais augstums ir aptuveni 20 m, netālu no pilskalna atrodas Narūta un Purpļu ezeri.

Dagdas muiža, kā arī sīktirgotāju un amatnieku miests tai līdzās ir izveidojušies 17. gs., kad muiža piederēja ietekmīgākajai vācbaltiešu dzimtai Inflantijā – fon Hilzeniem (von Hülsen). Tieši fon Hilzenu valdīšanas laikā Dagda kļuva par vienu no pirmajiem Latgales kultūras centriem – Dagdā tika nodibināta jezuītu misija (darbojās no 1742. līdz 1820. gadam) un vecās koka baznīcas vietā uzcelts jauns katoļu dievnams (iesvētīts 1741. gadā). Tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un pēc būvapjoma ir viena no lielākajām kulta celtnēm Latgalē. Dievnams ir masīva korintiešu baroka stila trīs jomu celtne ar diviem neizteiktiem torņiem – ēka ir 38 metrus gara un 28 metrus plata. Baznīcā ir seši grezni altāri ar pilastriem un karnīzēm, kas veidoti 18. gs. vidū baroka formās ar rokoko stila dekoru. Baznīcas kapenēs apbedīti fon Hilzenu dzimtas piederīgie, arī vairāki jezuītu misionāri.

Kopš 1774. gada Dagdā darbojās jezuītu misionārs, par “Latgales apustuli” dēvētais rakstnieks Mihaēls Rots. Viņš bija tautas izglītošanas aizsācējs Latgalē – nodibināja skolas zemnieku bērniem vairākās Latgales draudzēs, kā arī tiek uzskatīts par latgaliešu laicīgās literatūras pamatlicēju.

18. gs. beigās Dagdas muiža nonāca poļu dzimtas Buiņicku (Bujniccy) īpašumā. Laika gaitā Dagdas muižā izveidojās bibliotēka, arhīvs, arheoloģijas un mākslas darbu kolekcija, kas bija fon Hilzenu un Buiņicku dzimtas aktīvās darbības rezultāts. Dagdas muižas pils bija liela, ar atsevišķām telpām mūzikas kapelai un bibliotēkai, tornī bijusi iekārtota observatorija. Līdzās esošais muižas parks bija labi uzturēts, ar 12 soļus platām ozolu un liepu alejām, dīķiem un kanāliem, ierīkots arī zvēru dārzs.

Dagdas parka malā, Guščas upes labā krasta nogāzē, aptuveni 1,5 m virs ūdens līmeņa atrodas savdabīgs ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis – Dagdas ala, kas ir viens no četriem šāda veida objektiem Latgalē. Tā ir veidojusies dabiski sacementētos grants iežos – konglomerātā; atrodas valsts aizsardzībā kopš 2001. gada. Alas garums ir 5 m, platums – 4,5 m, augstums – 1 m. Pastāv viedoklis, ka Dagdas ala tomēr esot mākslīgs veidojums un saistīta ar pazemes ejām muižas apkaimē.

1820. gadā Dagdas muižnieks Kazimirs Buiņickis (Kazimierz Bujnicki) kopā ar Krāslavas Plāteriem (Plater) aktīvi cīnījās par dzimtbūšanas atcelšanu Latgalē, tomēr panākt to neizdevās. 1863. gadā poļu sacelšanās laikā Krievijas valdības sakūdītie zemnieki izlaupīja un nodedzināja Dagdas muižas kungu dzīvojamo māju – tika iznīcināta bibliotēka ar K. Buiņicka darbiem un rokrakstiem.

1847. gadā 68 % no Dagdas iedzīvotājiem bija ebreji – miestā bija 77 ebreju mājas un 3 sinagogas. Pilsētas centrā vairākos kvartālos ir saglabājusies vēsturiskā apbūve ar sarkano ķieģeļu namiem, kas celti 19.–20. gs. mijā un ir raksturīgi Latgales pilsētām; šie nami tiek saukti par “ebreju tirgotāju namiem”. Arī mūsdienās daudzās no šīm ēkām darbojas dažāda profila veikali, vienā no sinagogām iekārtots Dagdas Tūrisma informācijas punkts, bet Dagdas ebreji apbedīti kapsētā Narūtas upes krastā – gandrīz visi pilsētas ebreji tika nogalināti 1941. gadā, holokausta laikā.

1925. gadā Dagdai tika piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss. 20. gs. 30. gados Dagda bija lielākais Daugavpils apriņķa ciems. 1935. gadā Dagdā bija 223 dzīvojamās ēkas, latviešu un ebreju pamatskolas, katoļu un pareizticīgo baznīcas, sinagogas, veikali un nelieli uzņēmumi. Iedzīvotāju vairākums bija ebreji (53 %), bija arī latvieši (42 %) un krievi (4 %). Dagda bija lielākais tirdzniecības centrs plašam lauksaimniecības areālam – turp veda lielceļi no Asūnes, Aulejas, Krāslavas, Rušāniem un Bukmuižas. Tolaik miestā darbojās tvaika un ūdens dzirnavas, bet galvenā – Alejas iela – bija bruģēta un kokiem apstādīta. Dagda daudz ir cietusi abos pasaules karos, kad liela daļa miesta tika nopostīta un nodedzināta. 

1950. gadā Dagdas ciemam tiek piešķirts pilsētciemata statuss, un tā līdz 1962. gadam bija rajona centrs. Šajā laikā Dagdā tika izveidoti daudzi rūpniecības uzņēmumi: mēbeļu ražotne, šūšanas cehs, ceļu būves uzņēmums, pienotava (ražoja sauso pienu un saldējumu), maizes ceptuve, konditoreja un citi. 1961. gadā tika ierīkots centralizēts ūdensvads.

Padomju okupācijas gados Dagdā tika uzcelts universālveikals, slimnīca (1960), jauns vidusskolas korpuss (1977) un daudzdzīvokļu dzīvojamas ēkas. Pilsētas centrā tika ierīkots plašs skvērs un uzcelts kinoteātris “Komjaunietis” (1953), virs kura neatkarības atjaunošanas laikā, 1989. gada 19. martā, pirmo reizi Dagdā mastā tika uzvilkts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs.

Dagdas centrā atrodas Otrā pasaules kara padomju karavīru brāļu kapi. Komunistiskā terora upuru piemiņai ir uzstādīta tēlnieces Alvīnes Veinbahas skulptūra “Sērojošā māte” (1996).

Pēc noturīgā iedzīvotāju skaita pieauguma līdz pat 20. gs. 90. gadu sākumam mūsdienās Dagdā vērojama izteikta depopulācija – pilsētas iedzīvotāju skaits šajā laika ir samazinājies apmēram 2 reizes.

Pēc iedzīvotāju etniskā sastāva Dagda ir samērā latviska (latgaliska) pilsēta, jo latviešu īpatsvars veido 63 % no iedzīvotāju kopskaita. Pēc konfesionālās piederības visvairāk Dagdā ir katoļu, kuri pieder pie Dagdas Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu draudzes. 

Mazākā skaitā Dagdā ir krievu vecticībnieki un pareizticīgie. Dagdas Pokrova Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams iesvētīts 1994. gadā. Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca tika iesvētīta 1915. gadā, bet līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. Mūsdienās dievnams atrodas koka vienstāva ēkā Pasta ielā, bet Alejas ielā līdzās Dagdas Kultūras centram notiek jaunās pareizticīgo baznīcas būvniecība.   

Līdz 2003. gadam Dagdā darbojās a/s “Staburadze” filiāle – konfekšu fabrika “Narūta”, kurā saldumu ražošana tika uzsākta 20. gs. 70. gados. Dagdā padomju okupācijas gados darbojās Krāslavas kokapstrādes rūpnīcas filiāle.

Mūsdienās Dagdā nozīmīgs rūpniecības uzņēmums ir SIA “Fravia”, kas pilsētā darbojas kopš 2018. gada. Uzņēmums ražo koka terases kempingiem, kas tiek arī eksportētas uz Eiropas valstīm. Dagdā darbojas vairāki nelieli kokapstrādes, šūšanas un auto apkopes uzņēmumi.

Dagda ir vietējas nozīmes transporta mezgls, jo atrodas vairāku reģionālu autoceļu krustojumā. Dagdā ir autoosta, un starppilsētu autobusu maršruti to savieno ar Rīgu, Daugavpili, Krāslavu un Rēzekni. Dagdas autoosta apkalpo arī daudzus vietējas nozīmes autobusu maršrutus.

Dagdā ir pasta nodaļa, daudzi mazumtirdzniecības uzņēmumi un tirgus. Četras reizes gadā Dagdas pašvaldība organizē lielus gadatirgus – tie notiek pirms Lieldienām, vasaras saulgriežos, jūlija beigās, Annas dienā, un Ziemassvētkos.   

Pilsētā darbojas Veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu centrs “Dagda”, kura struktūrvienības ir poliklīnika, dienas stacionārs, laboratorija, fizioterapijas un dažādu medicīnas izmeklējumu nodaļas un veco ļaužu pansionāts “Ābeļdārzs”.

Dagdā atvērta Krāslavas novada Sporta skolas Dagdas nodaļa ar specializāciju vieglatlētikā un volejbolā. 

Dagdā darbojas vairākas izglītības iestādes: Dagdas vidusskola (1944), Krāslavas novada Mūzikas un mākslas skolas Dagdas nodaļa, Dagdas pilsētas pirmsskolas izglītības iestāde “Saulīte”. Dagdā aktīvi darbojas Jauniešu iniciatīvu centrs “Parka rozes” (2012).

1972. gadā Dagdā tika izveidota Dagdas lauksaimniecības skola, kas sagatavoja melioratorus, bet laika gaitā šī profesionālās izglītības iestāde vairākkārt ir mainījusi nosaukumus un specializācijas virzienus. Mūsdienās uz šīs iestādes pamata ir izveidota Latgales industriālā tehnikuma izglītības programmas īstenošanas vieta “Dagda”. 

Dagdas kultūras nams uzcelts 1963. gadā, bet kopš 2018. gada šajā ēkā darbojas Dagdas Kultūras centrs ar 11 struktūrvienībām bijušā Dagdas novada pagastos. Centrā darbojas dažādi mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi: sieviešu koris “Vēju roze” (2015), tautas deju ansamblis “Dagda” (1977), folkloras kopa “Olūteņi” (1998), vokālā grupa “Solversija” (2003), Dagdas Baltkrievu biedrības vokālais ansamblis “Akoļica” (2013), arī vairāki senioru kolektīvi, piemēram, deju kopa “Ezeriņi” un trīs vokālie ansambļi.

Noturīga kultūras dzīves tradīcija Dagdā ir ikgadējais galda dziesmu un “gvelžu” saiets “Auni kuojas, laksteigola!” (kopš 2004), kas pulcē folkloras kopas un individuālus dalībniekus (teicējus) no visas Latgales. Katru gadu jūlija izskaņā Dagdā norisinās pilsētas svētki “Annas Dagdā”. 

Dagdas novadpētniecības biedrība “Patria” izveidojusi Dagdas vēstures ekspozīciju ar sešām izstāžu zālēm – tā izvietota katoļu draudzes mājā. Dagdā ir izstrādāts 6 km garš tūrisma maršruts, kurā ietverti visi nozīmīgākie un interesantākie apskates objekti.

Ar Dagdu ir saistīts vairāku ievērojamu personību mūžs, piemēram, M. Rota, K. Buiņicka, filozofa Nikolaja Loska (Николай Онуфриевич Лосский). Dagdā dzimis svarcēlājs Antons Arnicāns, pašvaldību darbinieks un politiķis Viktors Stikuts, literatūrzinātniece un politiķe Ilga Šuplinska.