J. Erdmans raksturoja ticības un zināšanu attiecības kā dialektiskas. Apziņā šī attīstība aizsākas ar naivo ticību, bet noslēdzas ar spekulatīvajām zināšanām. Naivā ticība ietver izpratni par Dieva un cilvēku vienotību. Taču šajā stadijā reliģija ir nereflektīva. Reflektējošā ticība apzinās cilvēka un Dieva nošķirtību. Risinot subjekta un objekta attiecības, apziņa nonāk līdz dogmatismam, vēlāk – pie šaubām un neticības, kuras ietvaros apziņa atzīst par patiesu tikai savu saturu, tomēr vienlaikus saglabā apziņas un dievišķās pasaules opozīciju. Risinot opozīciju, rodas dažādi misticisma atzari, kas tiecas nodrošināt organisku subjekta un objekta vienotību. Apziņa kļūst gan par objektu, gan par subjektu un mēģina visā ieraudzīt prātu, kas veido pamatu empīrisko, kritisko un spekulatīvo zināšanu attīstībai. Spekulatīvo zināšanu pakāpi ilustrē ideālisma virziens filozofijā, kurā subjektīvā un objektīvā pretstats tiek risināts, atzīstot, ka subjektīvais ir objektīvā izpausmes aspekti.