Ja arheoloģiskās periodizācijas sistēma ir vairāk vai mazāk unificēta, tad rakstītās vēstures periodizācijā pastāv daudz lielāka dažādība. Ir daudzas periodizācijas sistēmas, kas pastāv paralēli vai arī tiek kombinētas. Pirmkārt, vēsturiskos notikumus var sistematizēt, balstoties uz svarīgiem notikumiem vai procesiem, kas mainījuši vēstures gaitu noteiktā reģionā vai valstī, piemēram, renesanse, reformācija, koloniālais periods, Viktorijas laikmets, Franču revolūcija. Otrkārt, to var klasificēt hronoloģiski, piemēram, pa gadsimtiem, vai arī ņemot par atskaites punktu kādu nozīmīgu gadskaitli – hidžra 622. gads kā arābu/musulmaņu vēstures pagrieziena punkts, 1789. gads (Franču revolūcijas sākums), 1492. gads (itāļu jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs, itāļu Cristoforo Colombo, spāņu Cristóbal Colón, atklāja Ameriku) utt. Treškārt, periodizācijas sistēmas var balstīties uz vēsturiski filozofiskiem priekšstatiem par vēsturisko procesu dabu. Tā cikliskās civilizāciju teorijas piekritēji (vācu vēsturnieks un filozofs Osvalds Arnolds Gotfrīds Špenglers, Oswald Arnold Gottfried Spengler, angļu vēsturnieks un sociologs Arnolds Džozefs Toinbijs, Arnold Joseph Toynbee) katras civilizācijas attīstību iedalīja vairākos posmos: dzimšana, attīstība, briedums, pagrimums. Savukārt marksistiskās periodizācijas balstās uz ideju par ražošanas spēku attīstību kā galveno dzinējspēku, kas sadala vēstures progresu kvalitatīvi atšķirīgos attīstības posmos – sabiedriski ekonomiskajās formācijās (pirmatnējā sabiedrība, verdzības iekārta, feodālisms, kapitālisms un komunisms kā nākotnes sabiedrība un cilvēces attīstības galīgais un augstākais mērķis). Būtiski ir arī tas, ka vēsturiskais laiks dažādās jomās – politikā, ekonomikā, kultūrā, sociālajā dzīvē, tehnoloģiju attīstībā rit ar dažādu ātrumu, tādēļ pastāv arī specifiskas periodizācijas, kas atspoguļo noteiktas jomas attīstību. Piemēram, mākslas vēsturē vienlaicīgi pastāv periodizācija, kas balstās uz vispārējo vēstures periodizāciju (piemēram, akmens laikmeta māksla, viduslaiku māksla utt.), reģionāla (teritoriāla) periodizācija (Vidusamerikas māksla, Senās Ķīnas māksla, ķeltu māksla utt.), kā arī periodizācija, kuras pamatā ir pašas mākslas iekšējie attīstības procesi, noteiktu stilu un virzienu izdalīšana (baroka māksla, impresionisms, sirreālisms utt.). Vēl viena problēma, ar ko sastopas mēģinājumi sistematizēt vēsturisko procesu, ir grūtības dažādo shēmu attiecināšanai uz visu pasauli. Franču revolūcija ļoti būtiski ietekmēja Eiropu un abas Amerikas, taču kāda ir tās nozīme Japānas vai Ķīnas vēstures kontekstā? Arī lielo konceptuālo shēmu – marksisma un civilizācijas teoriju lietošana atšķirīgām kultūrām un reģioniem rada daudz problēmu, piemēram, marksisma periodizācijā feodālisms kā sociāli ekonomiska formācija nav piemērojams Ķīnas gadījumā.