Izveidošanas cēloņi un vēsturiskā attīstība Dabisko tiesību un apgaismības filozofijas ideju ietekmē izveidojās koncepts, ka ikviens kopš dzimšanas bauda cilvēka cieņu un ikvienam piemīt brīvība un vienlīdzība. Brīvība saskaņā ar šo konceptu atbilst cilvēka dabai, jo ļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Taču ikviens cilvēks savu brīvību var īstenot tikai, ja viņam ir nodrošināta līdztiesība. Šo ideju iemiesošanai, sākot ar 18. gs. beigām, Rietumu kultūrā pakāpeniski tika pārbūvēta valsts un reformētas tiesības. Tika pieņemti pamattiesību katalogi, likti pamati demokrātijai, parlamentārismam, konstitucionālismam, tiesiskai valstij.
Jau pirmajā 18. gs. pamattiesību katalogā – 1789. gada Francijas Cilvēka un pilsoņa deklarācijā – tika iekļauta prasība pēc vienlīdzības, kas noteikta kā pamattiesība uz līdztiesību, proti, personas pamattiesība baudīt vienādas tiesības neatkarīgi no izcelšanās, lai likvidētu Eiropā kopš viduslaikiem valdījušo tiesību partikulārismu un kārtu sabiedrību, kurā pastāvēja nelīdztiesība visupirms starp dažādu kārtu pārstāvjiem.
Taču 18. gs. vienlīdzība netika izprasta kā ikvienas personas līdztiesība bez jebkādiem nosacījumiem. Tā neietvēra dzimumu līdztiesību. Vispirms konstitucionāli kā pamattiesība tika noteikta visu pilsoņu, vīriešu, vienlīdzība likuma priekšā/tiesībās, lai gan 1789. gada Francijas Cilvēka un pilsoņa deklarācijas 1. pants noteica: “Visi cilvēki piedzimst un paliek brīvi un vienlīdzīgi savās tiesībās. Sociālo atšķirību pamatā var būt tikai kopējais labums.” Taču ar jēdzienu “cilvēki” deklarācijā tika izprasti tikai vīrieši, kuriem ir Francijas pilsonība. Vienlaikus Francijā publiskajā debatē tika aktualizēts jautājums par sieviešu līdztiesību (piemēram, Olimpas de Gūžas, Olympe de Gouges, izstrādātā “Sievietes un pilsones tiesību deklarācija”, Déclaration des droits de la femme et de la citoyenne, 1791), taču tas tika pārliecinoši noraidīts.
19. gs. otrajā pusē un 20. gs. gaitā liberālie un kreisie spēki iestājās par sieviešu pilntiesību/emancipāciju, lai sieviete tiesībās tiktu pielīdzināta vīrietim, t. i., baudītu līdztiesību. Gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā un citur pasaulē Rietumu kultūras ietekmē tika dibinātas feministu kustības, citstarp, lai aizstāvētu sieviešu tiesības uz vienlīdzību. Kā piemērs minama sufražistu kustība, kas iestājās par sieviešu vēlēšanu tiesībām. Feministi iestājās par sieviešu līdztiesību visupirms politiskajās un ģimenes tiesībās, jo sievietei nebija pašnoteikšanās tiesību. Viņa atradās vispirms tēva, bet pēc tam vīra varā. Sieviete nedrīkstēja pieņemt patstāvīgus lēmumus, un viņai bija jāpakļaujas ģimenes galvas gribai. Vēl viena sieviešu kustību prasība bija pašnoteikšanās pār savu ķermeni – tiesības vīram atteikt stāties dzimumattiecībās, izsargāties dzimumattiecību laikā un pārtraukt grūtniecību.
Kopš 19. gs./20. gs. mijas atsevišķās valstīs sievietēm piešķīra tiesības piedalīties pašvaldības domju vēlēšanās, bet pēc tam arī līdztiesību ar vīriešiem politiskajās tiesībās. Eiropā pirmā valsts, kas vēlēšanu tiesības sievietēm piešķīra 1906. gadā, bija Somijas lielhercogiste. Savukārt Lihtenšteina sievietēm vēlēšanu tiesības piešķīra 1984. gadā, bet Šveices kantonos sieviešu vēlēšanu tiesības tika atzītas laikā no 1972. līdz 1990. gadam.
Dibinot Latvijas Republiku, tika likti pamati dzimumu līdztiesībai vēlēšanu tiesībās. To noteica 1918. gada Latvijas Tautas padomes politiskā platforma, bet iedzīvināja 1919. gada Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likums. Savukārt 1922. gadā Satversme nostiprināja dzimumu līdztiesību “likuma un tiesas priekšā”.
Dzimumu līdztiesība politiskajās tiesībās un tiesas priekšā nenodrošināja dzimumu līdztiesību citās jomās. Civiltiesībās, jo īpaši ģimenes tiesībās, kā arī darba tiesībās tika saglabāti sieviešu tiesību ierobežojumi arī pēc tam, kad valsts konstitūcijā noteica dzimumu līdztiesību. Piemēram, Vācijas 1949. gada konstitūcija noteica dzimumu līdztiesību. Tomēr Vācijas Civillikumā (Bürgerliches Gesetzbuch) dzimumu līdztiesība tika noteikta tikai 1959. gadā, bet šī likuma ģimenes tiesību daļa tika fundamentāli reformēta, padarot laulātos līdztiesīgus visās jomās, 1977. gadā.
Arī Latvijas Republikā 20. gs. starpkaru posmā, lai gan tika noteikta dzimumu līdztiesība politiskajās tiesībās, likuma/tiesas priekšā un laulību tiesībās, dzimumu līdztiesība civiltiesībās un darba tiesībās sasniegta netika.
Pēc Otrā pasaules kara valstis saprata, ka ar nacionāla līmeņa tiesisko regulējumu nepietiek, lai aizsargātu ikviena cilvēka cieņu. Tika izveidota pārnacionāla, globāla cilvēka tiesību aizsardzības sistēma – cilvēktiesības. Būtisks ieguldījums dzimumu līdztiesības tiesiskā nostiprināšanā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kuras 1. pants noteic prasību pēc visu cilvēku vienlīdzības to tiesībās uz brīvību un cieņu, bet 16. pants īpaši uzsver sievietes un vīrieša līdztiesību laulību un ģimenes tiesībās.
Deklarāciju pieņēmušās valstis bija vienojušās par prasību pēc dzimumu līdztiesības, taču realitāte ievērojami atšķīrās. Dzimumu nelīdztiesība dažādās tās variācijās atkarībā no katrā valstī valdošās kultūras turpināja pastāvēt. Dažādu kultūru gadsimtiem uzkrātā pieredze, sabiedrībā valdošie priekšstati, tostarp novecojuši stereotipi par dzimumu lomām, nebija izmaināmi ar starptautisku vienošanos par to, kāds ir tiesību un brīvību apjoms, kas pienākas ikvienam cilvēkam neatkarīgi no dzimuma. Tāpēc ANO mērķtiecīgi turpina nostiprināt dzimumu līdztiesības prasības. Lai īstenotu sieviešu un vīriešu tiesību vienlīdzību, 1952. gadā tika pieņemta Konvencija par sieviešu politiskajām tiesībām, 1957. gadā – Konvencija par precētu sieviešu pilsonību, 1962. gadā – Konvencija par piekrišanu laulībai, minimālo vecumu laulībai un laulību reģistrācijas kārtību, 1979. gadā – Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu u. c.
Kopš 21. gs. sākuma dzimumu līdztiesības veicināšana ir iezīmēta kā viena no Eiropas Savienības (ES) politikas prioritātēm, un pieņemta virkne normatīvo aktu tās iedzīvināšanai.
Lai gan vēsturiski cīņa par dzimumu līdztiesību ir bijusi vērsta uz sieviešu tiesību pielīdzināšanu vīriešu tiesībām, kopš 20. gs. nogales aktualizēti jautājumi par vīriešu līdztiesību, piemēram, darba tiesībās, sociālā nodrošinājuma tiesībās un ģimenes tiesībās. Eiropā gan nacionālā līmenī, gan pārnacionālā līmenī parlamentos un tiesās skatīti jautājumi, kas skar vīriešu līdztiesības jautājumus: par pensionēšanās vecuma noteikšanu, par bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu, par soda izciešanas regulējumu u. c.
Latvijā diskusija par dzimumu līdztiesību aktualizējās 2022.–2023. gadā, izstrādājot un pieņemot Valsts aizsardzības dienesta likumu, kurā ietverta prasība, ka dienests ir obligāts vīriešiem, bet sievietes dienestā var pieteikties brīvprātīgi, proti, likumā noteikts dalījums pēc dzimuma pazīmes.
Kopš 20./21. gs. mijas pasaulē veidojas jauni koncepti, un dzimumu līdztiesības prasību tvērumā tiek skatītas arī personu, kuras mainījušas dzimumu, un nebināru personu tiesības kuru aizsardzībai ANO 2006. gadā pieņemti Džakartas principi (The Yogyakarta Principles) un 2017. gadā Džakartas principi plus 10 (Yogyakarta Principles plus 10).