Dzimumu līdztiesības iedzīvināšana sekmē iekļaujošas sabiedrības veidošanos. Tā nodrošina, ka ikviena persona neatkarīgi no dzimuma var īstenot savas ieceres, baudīt tiesības, uzņemties pienākumus un atbildību. Ikviens ir vienvērtīgs, ja sabiedrība nešķiro cilvēkus pēc to iedzimtajām pazīmēm, visupirms, dzimuma.

Dabisko tiesību un apgaismības filozofijas ideju ietekmē izveidojās koncepts, ka ikviens kopš dzimšanas bauda cilvēka cieņu un ikvienam piemīt brīvība un vienlīdzība. Brīvība saskaņā ar šo konceptu atbilst cilvēka dabai, jo ļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Taču ikviens cilvēks savu brīvību var īstenot tikai, ja viņam ir nodrošināta līdztiesība. Šo ideju iemiesošanai, sākot ar 18. gs. beigām, Rietumu kultūrā pakāpeniski tika pārbūvēta valsts un reformētas tiesības. Tika pieņemti pamattiesību katalogi, likti pamati demokrātijai, parlamentārismam, konstitucionālismam, tiesiskai valstij.

Jau pirmajā 18. gs. pamattiesību katalogā – 1789. gada Francijas Cilvēka un pilsoņa deklarācijā – tika iekļauta prasība pēc vienlīdzības, kas noteikta kā pamattiesība uz līdztiesību, proti, personas pamattiesība baudīt vienādas tiesības neatkarīgi no izcelšanās, lai likvidētu Eiropā kopš viduslaikiem valdījušo tiesību partikulārismu un kārtu sabiedrību, kurā pastāvēja nelīdztiesība visupirms starp dažādu kārtu pārstāvjiem.

Taču 18. gs. vienlīdzība netika izprasta kā ikvienas personas līdztiesība bez jebkādiem nosacījumiem. Tā neietvēra dzimumu līdztiesību. Vispirms konstitucionāli kā pamattiesība tika noteikta visu pilsoņu, vīriešu, vienlīdzība likuma priekšā/tiesībās, lai gan 1789. gada Francijas Cilvēka un pilsoņa deklarācijas 1. pants noteica: “Visi cilvēki piedzimst un paliek brīvi un vienlīdzīgi savās tiesībās. Sociālo atšķirību pamatā var būt tikai kopējais labums.” Taču ar jēdzienu “cilvēki” deklarācijā tika izprasti tikai vīrieši, kuriem ir Francijas pilsonība. Vienlaikus Francijā publiskajā debatē tika aktualizēts jautājums par sieviešu līdztiesību (piemēram, Olimpas de Gūžas, Olympe de Gouges, izstrādātā “Sievietes un pilsones tiesību deklarācija”, Déclaration des droits de la femme et de la citoyenne, 1791), taču tas tika pārliecinoši noraidīts.

19. gs. otrajā pusē un 20. gs. gaitā liberālie un kreisie spēki iestājās par sieviešu pilntiesību/emancipāciju, lai sieviete tiesībās tiktu pielīdzināta vīrietim, t. i., baudītu līdztiesību. Gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā un citur pasaulē Rietumu kultūras ietekmē tika dibinātas feministu kustības, citstarp, lai aizstāvētu sieviešu tiesības uz vienlīdzību. Kā piemērs minama sufražistu kustība, kas iestājās par sieviešu vēlēšanu tiesībām. Feministi iestājās par sieviešu līdztiesību visupirms politiskajās un ģimenes tiesībās, jo sievietei nebija pašnoteikšanās tiesību. Viņa atradās vispirms tēva, bet pēc tam vīra varā. Sieviete nedrīkstēja pieņemt patstāvīgus lēmumus, un viņai bija jāpakļaujas ģimenes galvas gribai. Vēl viena sieviešu kustību prasība bija pašnoteikšanās pār savu ķermeni – tiesības vīram atteikt stāties dzimumattiecībās, izsargāties dzimumattiecību laikā un pārtraukt grūtniecību.

Kopš 19. gs./20. gs. mijas atsevišķās valstīs sievietēm piešķīra tiesības piedalīties pašvaldības domju vēlēšanās, bet pēc tam arī līdztiesību ar vīriešiem politiskajās tiesībās. Eiropā pirmā valsts, kas vēlēšanu tiesības sievietēm piešķīra 1906. gadā, bija Somijas lielhercogiste. Savukārt Lihtenšteina sievietēm vēlēšanu tiesības piešķīra 1984. gadā, bet Šveices kantonos sieviešu vēlēšanu tiesības tika atzītas laikā no 1972. līdz 1990. gadam.

Dibinot Latvijas Republiku, tika likti pamati dzimumu līdztiesībai vēlēšanu tiesībās. To noteica 1918. gada Latvijas Tautas padomes politiskā platforma, bet iedzīvināja 1919. gada Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likums. Savukārt 1922. gadā Satversme nostiprināja dzimumu līdztiesību “likuma un tiesas priekšā”.

Dzimumu līdztiesība politiskajās tiesībās un tiesas priekšā nenodrošināja dzimumu līdztiesību citās jomās. Civiltiesībās, jo īpaši ģimenes tiesībās, kā arī darba tiesībās tika saglabāti sieviešu tiesību ierobežojumi arī pēc tam, kad valsts konstitūcijā noteica dzimumu līdztiesību. Piemēram, Vācijas 1949. gada konstitūcija noteica dzimumu līdztiesību. Tomēr Vācijas Civillikumā (Bürgerliches Gesetzbuch) dzimumu līdztiesība tika noteikta tikai 1959. gadā, bet šī likuma ģimenes tiesību daļa tika fundamentāli reformēta, padarot laulātos līdztiesīgus visās jomās, 1977. gadā.

Arī Latvijas Republikā 20. gs. starpkaru posmā, lai gan tika noteikta dzimumu līdztiesība politiskajās tiesībās, likuma/tiesas priekšā un laulību tiesībās, dzimumu līdztiesība civiltiesībās un darba tiesībās sasniegta netika.

Pēc Otrā pasaules kara valstis saprata, ka ar nacionāla līmeņa tiesisko regulējumu nepietiek, lai aizsargātu ikviena cilvēka cieņu. Tika izveidota pārnacionāla, globāla cilvēka tiesību aizsardzības sistēma – cilvēktiesības. Būtisks ieguldījums dzimumu līdztiesības tiesiskā nostiprināšanā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kuras 1. pants noteic prasību pēc visu cilvēku vienlīdzības to tiesībās uz brīvību un cieņu, bet 16. pants īpaši uzsver sievietes un vīrieša līdztiesību laulību un ģimenes tiesībās.

Deklarāciju pieņēmušās valstis bija vienojušās par prasību pēc dzimumu līdztiesības, taču realitāte ievērojami atšķīrās. Dzimumu nelīdztiesība dažādās tās variācijās atkarībā no katrā valstī valdošās kultūras turpināja pastāvēt. Dažādu kultūru gadsimtiem uzkrātā pieredze, sabiedrībā valdošie priekšstati, tostarp novecojuši stereotipi par dzimumu lomām, nebija izmaināmi ar starptautisku vienošanos par to, kāds ir tiesību un brīvību apjoms, kas pienākas ikvienam cilvēkam neatkarīgi no dzimuma. Tāpēc ANO mērķtiecīgi turpina nostiprināt dzimumu līdztiesības prasības. Lai īstenotu sieviešu un vīriešu tiesību vienlīdzību, 1952. gadā tika pieņemta Konvencija par sieviešu politiskajām tiesībām, 1957. gadā – Konvencija par precētu sieviešu pilsonību, 1962. gadā – Konvencija par piekrišanu laulībai, minimālo vecumu laulībai un laulību reģistrācijas kārtību, 1979. gadā – Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu u. c.

Kopš 21. gs. sākuma dzimumu līdztiesības veicināšana ir iezīmēta kā viena no Eiropas Savienības (ES) politikas prioritātēm, un pieņemta virkne normatīvo aktu tās iedzīvināšanai.

Lai gan vēsturiski cīņa par dzimumu līdztiesību ir bijusi vērsta uz sieviešu tiesību pielīdzināšanu vīriešu tiesībām, kopš 20. gs. nogales aktualizēti jautājumi par vīriešu līdztiesību, piemēram, darba tiesībās, sociālā nodrošinājuma tiesībās un ģimenes tiesībās. Eiropā gan nacionālā līmenī, gan pārnacionālā līmenī parlamentos un tiesās skatīti jautājumi, kas skar vīriešu līdztiesības jautājumus: par pensionēšanās vecuma noteikšanu, par bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu, par soda izciešanas regulējumu u. c.

Latvijā diskusija par dzimumu līdztiesību aktualizējās 2022.–2023. gadā, izstrādājot un pieņemot Valsts aizsardzības dienesta likumu, kurā ietverta prasība, ka dienests ir obligāts vīriešiem, bet sievietes dienestā var pieteikties brīvprātīgi, proti, likumā noteikts dalījums pēc dzimuma pazīmes.

Kopš 20./21. gs. mijas pasaulē veidojas jauni koncepti, un dzimumu līdztiesības prasību tvērumā tiek skatītas arī personu, kuras mainījušas dzimumu, un nebināru personu tiesības kuru aizsardzībai ANO 2006. gadā pieņemti Džakartas principi (The Yogyakarta Principles) un 2017. gadā Džakartas principi plus 10 (Yogyakarta Principles plus 10).

Pamattiesība, cilvēktiesība uz vienlīdzību aizsargā personu no diskriminācijas, nosakot, ka attiecībā pret ikvienu personu vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos ir jābūt vienādai attieksmei, personai ir jābauda vienādas tiesības, jāpilda vienādi pienākumi un jāuzņemas vienāda atbildība, tostarp sods. Vienlīdzības prasības mērķis ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu visaptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots ikvienam bez jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma piemērošanas objektivitāti un bezkaislību.

Ja attieksme salīdzināmās situācijās ir atšķirīga, ne vienmēr vienlīdzības princips tiek pārkāpts. Vienlīdzības prasības nav pārkāptas, ja atšķirīgā attieksme ir attaisnojama ar leģitīmu mērķi un ievērots samērīguma princips. Piemēram, lai iedzīvinātu dzimumu vienlīdzību, tiek pieļauti īpašie pasākumi sieviešu tiesību aizsardzībai uz laiku līdz dzimumu līdztiesība ir sasniegta. Īpašie pasākumi ir valsts apzināta atkāpe no vienlīdzības principa, lai ar papildu aizsardzību iedzīvinātu vienlīdzību sabiedrībā, kas turas pie priekšstatiem, kas kādai grupai, piemēram, pēc dzimuma pazīmes, liedz vienlīdzīgu attieksmi.

Savukārt atšķirīgos apstākļos attieksmei jābūt atšķirīgai. Atšķirīgu attieksmi nedrīkst pamatot ar kādu no personas iedzimtajām vai iegūtajām īpašībām. Proti, personu nedrīkst diskriminēt. Dzimums ir viena no pazīmēm, pēc kurām ir aizliegts personu diskriminēt – pakļaut atšķirīgai attieksmei.

Dzimumu līdztiesība nozīmē, ka personas dzimums netiek ņemts vērā, lai baudītu cilvēka cieņu: pašnoteiktos, iesaistītos sabiedrības dzīvē, izvēlētos izglītību vai nodarbošanos, saņemtu veselības aprūpi, celtu prasību tiesā utt. 

Dzimumu līdztiesība vēsturiski ir veidojusies un attīstījusies kā sieviešu tiesību aizsardzības prasības. Tāpēc bieži tā tiek izprasta šauri kā sieviešu līdztiesība. Taču dzimumu līdztiesības prasības pamattiesību un cilvēktiesību sistēmā aizsargā ikvienu personu neatkarīgi no tās dzimuma.

Līdztiesība de jure, ko nosaka likums, automātiski nenoved pie līdztiesības de facto (dzīvē), jo sabiedrība vadās pēc dzimumu lomu stereotipiem, kas vēsturiski izveidojušies katrā konkrētā kultūrā. Tāpēc, lai iedzīvinātu sieviešu līdztiesību, valstis sievietēm piešķīra papildu tiesības (īsāku darba laiku, ātrāku pensionēšanās vecumu u. c.), kas ir atzīstams par pozitīvo diskrimināciju, proti, priekšrocības tika piešķirtas pēc dzimuma pazīmes.

20./21. gs. mijā, atzīstot, ka arī pozitīvā diskriminācija nav pieļaujama, izstrādāts īpašo pasākumu koncepts, proti, tie ietver normatīvas prasības, kuru mērķis ir īstenot dzimumu līdztiesību, piemēram, dzimumu kvotas parlamenta vēlēšanās. Īpašie pasākumi ir pieļaujami tikai kā pagaidu pasākumi, līdz dzīvē tiek sasniegta reāla dzimumu līdztiesība. Valstij ir regulāri jāpārvērtē to samērīgums un nepieciešamība.

Lai gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīst īpašo pasākumu pieļaujamību, pastāv viedoklis, ka arī īpašie pasākumi ir diskriminācija pēc dzimumu pazīmes un tāpēc nav pieļaujami. 

Dzimumu līdztiesības iedzīvināšana ir pilnībā mainījusi attiecības gan ģimenē, gan sabiedrībā kopumā. Mainījusies morāle, tiesību normas, izglītības sistēma un saturs, darba tirgus u. c. To nosaka izmaiņas priekšstatos par darbu dalīšanu starp dzimumiem, dzimumu lomām un to, kas atļauts katra dzimuma pārstāvim. Ikviena persona neatkarīgi no dzimuma ieguvusi plašāku privātautonomiju, pašnoteikšanos pār savu dzīvi.

Sievietes, kuras vēsturiski bija ierobežotas rīcībspējā un sabiedrībā tika uzskatītas par mazāk vērtīgām nekā vīrieši, iegūstot pilntiesību iesaistījušās visās sabiedrības dzīves sfērās, iegūst izglītību un strādā profesijās, kas iepriekš viņām bija liegtas, tostarp augstākajos valsts amatos. Piemēram, Latvijā jau drīz pēc valsts dibināšanas sievietes tika ievēlētas Satversmes sapulcē, ieguva zvērināta notāra, zvērināta advokāta amatu, bet 20. gs. 30. gados pildīja arī tiesneša pienākumus (Rozālija Purgale).

Mainījies ģimenes modelis, proti, demontēta patriarhāla ģimene, bet laulāto līdztiesības un bērna vecāku līdztiesības iedzīvināšanas ietekmē mājas solis, rūpes par bērnu audzināšanu vai ģimenes budžeta sarūpēšana vairs nav tikai viena vecāka/laulātā pienākums.