Elizabete ir starptautiski visplašāk pazīstamā Austroungārijas Habsburgu galma sieviešu pārstāve. Viņas dzīve un nāve radīja leģendu, kurā saplūst traģika, brīvības alkas un neiederēšanās savā laikmetā. Pozitīvās reputācijas, skaistuma, sievišķības un monarha galma traģēdiju iespaidā kļuvusi par Eiropas literatūrā, kino un televīzijā plaši aplūkotu tēlu 20. un 21. gs. Ģimenē Elizabete dēvēta par “Sisi”, tomēr ar šo vārda pamazināmo formu kļuva pazīstama sabiedrībā un populārajā kultūrā tikai kopš 20. gs. 50. gadu otrās puses.

Elizabete dzimusi Makša Jozefa, hercoga Bavārijā (Herzog Max in Bayern, arī hercogs Maksimiliāns Jozefs Bavārijā, Herzog Maximilian Joseph in Bayern) un Bavārijas princeses Ludovikas Vilhelmīnes, vēlākās hercogienes Bavārijā (Ludovika Wilhelmine Prinzessin von Bayern, vēlāk Herzogin Ludovika in Bayern) desmit bērnu ģimenē kā trešais bērns. Viņas tēvs piederēja Vitelsbahu dinastijas (Haus Wittelsbach) atzaram. Vitelsbahi bija Bavārijas karaļi, savukārt māte bija Bavārijas karaļa Maksimiliāna (Maximilian I. Joseph) meita. Par bērnu audzināšanu ģimenē rūpējās māte, tēvs lielākoties laiku pavadīja ārpus ģimenes loka. Bērnību Elizabete pavadīja Minhenē un dzimtas īpašumā – Posenhofenas pilī (Schloss Possenhofen). Mācījusies pie angļu privātskolotājas, ļoti labi apguva angļu valodu, aizrāvās ar zīmēšanu un jāšanas sportu.

24.04.1854. Vīnē Elizabete laulājās ar Austrijas Impērijas ķeizaru Franci Jozefu I, kurš bija viņas brālēns. Abu laulībā dzima viens dēls un trīs meitas. Vienīgais dēls Rūdolfs (Rudolf Franz Karl Joseph) kopā ar savu mīļāko 1889. gadā mīklainos apstākļos izdarīja pašnāvību, neatstājot pēcteci – troņmantnieku. Elizabetes un Franča Jozefa I laulība nebija laimīga, un to raksturoja abpusēja distancēšanās. Francim Jozefam I bija ārlaulības sakari un divi ārlaulības bērni.

Elizabete kopā ar vīru un dēlu apglabāta tradicionālajās Habsburgu dinastijas Ķeizaru kapenēs, kas atrodas Vīnes Jaunajā tirgus laukumā.

Elizabetes un Franča Jozefa I laulības notika jau pēc Franča Jozefa I kļūšanas par Austrijas Impērijas ķeizaru 1848. gadā. Francis Jozefs I bija konservatīvi orientēts, kas izpaudās gan viņa valsts uzskatos, gan privātajā dzīvē. Elizabetei nepatika Habsburgu monarhijas galma stingrā konservatīvā etiķete. Viņas priekšstati bija izteikti liberāli. Abi laulātie tā iespaidā drīz atsvešinājās.

Trīs pirmo bērnu audzināšanu lielākoties uzņēmās vīra vecāki. 1860. gadā Elizabete sasirga ar ilgstošu klepu, un ārsti ieteica apmeklēt ārstnieciskus kūrortus. Kopš šī brīža Elizabete daudz ceļoja, galms viņas plaušu slimību uzdeva kā galveno cēloni viņas pastāvīgajiem ārzemju braucieniem. Elizabete īpaši bija iecienījusi ceļojumus pa Ungārijas teritoriju, kur sabiedrības elitē viņai bija plaša pazīšanās. Jaunākais bērns (meita Valērija, Marie Valerie) Elizabetei piedzima ceļojuma laikā Ungārijā, kas sabiedrībā radīja šaubas, vai bērna tēvs ir Francis Jozefs I. Elizabete gandrīz neiejaucās politikā. Vienīgais brīdis, kad viņa piedalījās politiskajā procesā bija 1866.–1867. gadā, kad Austrijas Impērija pārveidojās par Austroungāriju. 08.05.1867. kopā ar vīru tika kronēta par Ungārijas karaļpāri.

10.09.1898. kārtējā ceļojumā Šveicē ceļā uz kuģu piestātni Ženēvā viņai uzbruka itāļu anarhists Luidži Lukeni (Luigi Lucheni), kurš viņai sirdī iedūra speciāli noslīpētu vīli, kā rezultātā Elizabete pēc īsa brīža mira.

Ārzemju ceļojumos Elizabete iemantoja starptautisku atpazīstamību. Ceļojumos bieži nodarbojās ar jāšanu un zirga mugurā piedalījās medībās, kas bija netipiska nodarbe sievietēm. Sabiedrības uzmanību viņa piesaistīja arī ar ķermeņa skaistuma kultu, pielietoja daudzas tolaik novatoriskas ķermeņa kopšanas pieejas un nodarbojās ar vingrošanu. Elizabetes traģiskā nāve bija liecība politiskajai spriedzei Eiropas sabiedrībā. Daļa Eiropas kreisi un anarhistiski orientētās sabiedrības pārstāvju tolaik uzskatīja valdošo dinastiju aristokrātus par liekēžiem, kuri fiziski iznīdējami. Neskatoties uz to, ka pati Elizabete bija liberāli kreisi noskaņota, viņa kļuva par upuri kreisa anarhista atentātā.

Dzīves laikā Elizabetes personību ar preses starpniecību bija iepazinusi kontinentālās Eiropas un Lielbritānijas sabiedrība. Plašāk pazīstama viņa bija Eiropas vācvalodīgajā telpā. Viņas nāves apstākļus, dzīvi un situāciju Habsburgu galmā 1898. gadā aprakstīja arī latviešu prese, piemēram, “Dienas Lapa”, “Latviešu Avīzes”, “Mājas Viesis” un “Mājas Viesa Mēnešraksts”. Tomēr daudzkārt lielāka un noturīgāka uzmanība viņas personībai tika pievērsta tikai pēc Otrā pasaules kara, kad Elizabetes biogrāfijā sāka saredzēt agrīnu piemēru sieviešu emancipācijai un brīvības alkām.

Elizabeti portretējuši tā laika ievērojamākie un monarhu galmiem pietuvinātie mākslinieki un fotogrāfi. Viņas portretus gleznojis viens no visaugstāk vērtētajiem vācu portretistiem Francs Vinterhalters (Franz Xaver Winterhalter) un pazīstamais Eiropas monarhu portretētājs ungāru un britu izcelsmes gleznotājs Filips Lāslo (Philip Alexius de László), bet fotografējis Bavārijas galma fotogrāfs Jozefs Alberts (Joseph Albert).

Elizabetes (Sisi) personība populāra kļuva kopš 1955.–1957. gada austriešu spēlfilmu triloģijas “Sisi” (Sissi, režisors Ernsts Mariška, Ernst Marischka). Kopš tā brīža viņas tēls Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Lielbritānijā daudzkārt izmantots dokumentālajā kino un spēlfilmās, kā arī beletristikā. Jaunākā spēlfilma (līdz 2025. gada sākumam), kurā atainota Elizabetes personība, ir 2023. gada Austrijas, Vācijas un Šveices kopražojuma melnā komēdija “Sisi un es” (Sisi & Ich, režisore Frauke Finstervaldere, Frauke Finsterwalder). Tajā Elizabetes personība skatīta no viņas personīgās pavadones skatpunkta.

Elizabetes tēls izmantots arī daiļliteratūrā, piemēram, 1993. gadā sarakstītajā un 1998. gadā latviešu valodā tulkotajā franču rakstnieces Nikolas Avrilas (Nicole Avril) romānā “Ķeizariene” (L’Impératrice), kā arī amerikāņu rakstnieces Elisones Pataki (Allison Pataki) divos romānos – 2015. gadā sarakstītajā un 2016. gadā latviešu valodā tulkotajā “Nepakļāvīgā imperatore Elizabete” (The Accidental Empress) un 2016. gadā sarakstītajā un 2017. gadā tulkojumā latviešu valodā klajā laistajā romānā “Sisi: impērijas valdniece” (Sisi, Empress on Her Own).

Elizabetei veltīta pastāvīgā izstāde Vīnē, Habsburgu ķeizariskā galma galvenajā rezidencē Hofburgas (Hofburg) pilī.