Kognitīvā lingvistika ir starpdisciplināra, kognitīvo zinātņu atziņās balstīta pieeja valodas pētniecībai, kuras pamatā ir uzskats, ka valodas zināšanas – spēja lietot un saprast valodu – ir daudzu kognitīvu procesu mijiedarbības rezultāts. Atšķirībā no ģeneratīvās lingvistikas pētniecības tradīcijas, kurā uzskatīja, ka valoda ir jāpēta autonomi kā pašpietiekama sistēma, kognitīvie lingvisti valodu skata sasaistē ar dažādiem kognitīvajiem procesiem – uztveri, informācijas apstrādi, atmiņu, uzmanību, mācīšanos un vairākām citām mentālām funkcijām. Kognitīvā lingvistika īpašu uzmanību pievērš arī uztveres un pieredzes saistījumam un akcentē polisēmiju kā vienu no pieredzes sakārtojuma veidiem, kas parādās valodā. Tādējādi viens no kognitīvās lingvistikas pamatjautājumiem ir arī metaforu pētniecība.

Zināšanas par valodas un citu kognitīvo funkciju izpausmēm un to savstarpējo mijiedarbību dod iespēju izstrādāt lietotājiem draudzīgākus valodas apguves un citu jomu mācību materiālus. Kognitīvās lingvistikas pētījumi pilnveidojuši valodas teorijas, padziļinājuši izpratni par jautājumiem, kas saistīti ar psiholoģiju, pedagoģiju, sociālo antropoloģiju, starpkultūru semantiku, neirobioloģiju.

Kognitīvās lingvistikas pamatā ir uzskats, ka fonoloģija, morfoloģija, sintakse un semantika jāpēta kā vienota sistēma, kurā visas valodas komponentes mijiedarbojas kognitīvā kontekstā (t. i., caur procesiem smadzenēs, ķermenisko pieredzi un vides faktoriem). Bieži zinātniskajā literatūrā termins “kognitīvā lingvistika” tiek lietots kā sinonīms terminam “kognitīvā gramatika”, kur gramatika nozīmē ‘valodas sistēma’, tomēr kognitīvajā lingvistikā ir vērojama specializācija. Kognitīvā fonoloģija pēta valodu skaņu sistēmas kognitīvā kontekstā un sasaistē ar valodas morfoloģiju, sintaksi un semantiku. Kognitīvā semantika pēta, kā valodā tiek iekodēta un izteikta nozīme, uzsverot, ka nozīme ir kontekstuāla – individuāla un kultūrspecifiska. Arī kognitīvā semantika semantisko valodas komponenti pēta sasaistē ar fonoloģiju, morfoloģiju un sintaksi.

Lai gan kognitīvā lingvistika ir salīdzinoši jauna zinātņu apakšnozare, tās teoriju pirmsākumi meklējami jau 20. gs. sākumā un agrāk, kad filozofi, valodnieki un cilvēka psihes pētnieki sāka domāt par valodu kā kompleksu kognitīvu parādību.

Viena no nozīmīgākajām teorijām ir Sapīra-Vorfa lingvistiskās relativitātes teorija (The Saphir-Whorf Hypothesis), kas paredz, ka valodas struktūra ietekmē valodas lietotāja kognitīvos procesus. Lingvistiskās relativitātes teorija ir pirmā lingvistiskās pētniecības paradigma, kas paredz valodas un kognīcijas mijiedarbību. Mūsdienās kognitīvie valodnieki strādā dažādu teoriju ietvaros, kuras dinamiski attīstās un piedāvā aizvien jaunus teorētiskos ietvarus valodas un kognīcijas izpētei. Viena no klasiskajām teorijām ir konceptuālās semantikas (Conceptual Semantics) teorija. Tās pamatlicējs ir amerikāņu valodnieks Rejs Džekendofs (Ray Jackendoff). Teorijas mērķis ir izstrādāt konceptuālo elementu semantiskās reprezentācijas modeļus, kas raksturo valodas lietotāja spēju saprast valodas nozīmi. Šī teorija paredz, ka leksiskā nozīme un tās jēdzieniskā reprezentācija jāskata vienoti kā leksiskais koncepts, kura semantisko saturu veido semantiskie pirmelementi, piemēram, notikumi, stāvokļi, īpašības, daudzumi un citi. Piemēram, vārda “vecpuisis” semantisko saturu veido tādi pirmelementi kā ‘cilvēks’, ‘vīrietis’, ‘neprecējies’. Teorijas galvenā problēma ir pirmelementu noteikšana. Konceptuālās metaforas (Conceptual Metaphor) teorija, kas balstīta uz Džordža Leikofa (George Lakoff) un Marka Džonsona (Mark Johnson) tēzēm, paredz, ka viena no kognīcijas funkcijām ir interpretēt vienu pieredzi caur kādu citu, piemēram, laika plūsmu kā nepatīkamu fizisku izpausmi, sakot, ka “laiks velkas”, kur laikam tiek piedēvētas cilvēciskas īpašības. Cita nozīmīga teorija ir konstrukciju gramatika (Construction Grammar), kuras pamatā ir uzskats, ka valoda sastāv no daudzām kompleksām konstrukcijām, kuras lielā mērā ir sintaktiski un semantiski nekompozicionālas, t. i., tās ir konvencionālas, valodas lietojuma tradīcijā balstītas valodas vienības, piemēram, ciešamās kārtas konstrukcija “x ir izdarīts”, vēlējuma konstrukcija “Lai notiek x!”, frazeoloģiska konstrukcija “jo (īpašības vārds pārākajā pākāpē), jo (īpašības vārds pārākajā pākāpē)” – “jo ātrāks, jo dārgāks”. Teorijas pamatlicēji ir Čārlzs Filmors (Charles Fillmore), Pols Kejs (Paul Kay) un Dž. Leikofs. Neirālā valodas teorija (Neural Theory of Language) ir mākslīgā intelekta pētniecības projekts, kura galvenais mērķis ir izstrādāt valodas modeli, kurš izskaidrotu, kā smadzenes rada domas un valodu. Ne visi kognitīvie valodnieki strādā kādas konkrētas teorijas ietvaros. Visbiežāk zinātnieki formulē saviem uzskatiem atbilstošus teorētiskos principus, kuri nosaka pētījuma teorētisko ietvaru.

Kognitīvās lingvistikas pētniecībā parasti tiek izmantotas vairākas empīriskas pētniecības metodes vienlaikus. Tās var iedalīt trīs apakšgrupās: a) korpusa/ diskursa, b) psiholoģiski orientētā un c) neirozinātņu paradigma. Korpusa un diskursa paradigma balstīta uz korpusa un diskursa datu analīzi. Tā ir galvenokārt tekstuāla pieeja, jo izmanto rakstveida un audio valodas lietojuma datus. Šajā pētniecības paradigmā tiek izmantots arī zīmju valodu korpuss. Psiholoģiski orientētās pētniecības metodes ir empīriskas, saistītas ar valodas psiholoģiju un psiholingvistiku un balstītas uz pētniecības subjekta novērošanu kādā specifiskā valodas lietojuma vidē. Ar šīm metodēm pēta, piemēram, bērna valodas attīstību, valodas un telpas uztveres saikni un dažādas ķermeniskas reakcijas, lietojot valodu un reaģējot uz valodas stimuliem. Neirozinātņu pētniecības paradigma izmanto augsti attīstītas tehnoloģijas, kas nolasa datus par neirāliem aspektiem, reaģējot uz valodas un ar valodu saistītiem kognitīviem stimuliem. Piemēram, ERP (event-related potential – ‘ar darbību saistītais potenciāls’) mēra smadzeņu reakciju uz specifisku sensoro, kognitīvo vai motoro darbību. Visas pētniecības metodes izmanto statistiskās datu analīzes metodes. Atkarībā no datu satura tiek izmantotas dažādas audio un vizuālo datu apstrādes un analīzes datorprogrammas.

20. gs. 70. gados, vēršoties pret strukturālismu, valodnieki sāka pastiprināti interesēties par valodas un kognitīvo procesu mijiedarbību. Līdz tam galvenais valodniecības virziens ‒ ģeneratīvā lingvistika ‒ pētīja valodu autonomi, uzskatot, ka zināšanas par valodas uzbūvi un tās lietošanu var iegūt, pētot valodas strukturālās īpašības. Č. Filmors, Dž. Leikofs, Ronalds Lengekers (Ronald Langacker) un citi valodnieki aizsāka kognitīvās lingvistikas pētniecības tradīciju, par pamatuzdevumu izvirzot nozīmes (semantikas) izpēti mijiedarbībā ar citiem kognitīvajiem procesiem. Atšķirībā no amerikāņu valodnieka Noama Čomska (Noam Chomsky) līdz tam dominējošā viedokļa, ka valodas gramatiskās sistēmas uzbūvi nosaka sintakses ģeneratīvās īpašības, kognitīvie lingvisti uzskatīja, ka valodas struktūra pielāgojas semantiskajām vajadzībām. Pirmā pētniecības paradigma, kura skaidri iezīmē valodas un kognitīvo procesu mijiedarbību, ir funkcionālā lingvistika un tādi pētnieki kā Bernards Komrijs (Bernard Comrie), Sandra Tomsone (Sandra Thompson), Tomass Givons (Thomas Givon) un citi, kuri sāka īpaši pētīt valodas mijiedarbību ar mentālām funkcijām. Radās jaunas teorētiskas nostādnes un pētniecības teorētiskie ietvari – piemēram, funkcionāli tipoloģiskā lingvistika, diskursa funkcionālā lingvistika un citi. Gramatikalizācijas pētījumi parādīja, kā valodas sistēmu ietekmē funkcionāli pragmatiskie apsvērumi, un vēlreiz apstiprināja, ka valodu pilnvērtīgi iespējams pētīt, skatot kompleksi gan kognitīvos procesus, gan sociālos un citus ar valodu saistītus aspektus. Dž. Leikofa publikācijas par metaforām un metonīmijām aizsāka pētniecības virzienu, kas mēģina izprast valodas semantiku, pētot metaforu un metonīmiju struktūru un lietojumu. Īpaši nozīmīgi ir R. Lengekera pētījumi. Tiem bijusi nozīmīga loma gandrīz visu jauno pētniecības paradigmu izstrādē. R. Lengekera kognitīvā gramatika joprojām ir plaši izmantots pētniecības ietvars. 20. gs. 80. gadu zināmākie kognitīvās lingvistikas pētniecības virzieni bija metaforas un gramatikalizācija, savukārt 90. gados aizsākās dzimtās valodas apgūšanas pētniecība, kas apgāza vairākus priekštatus par valodas iedzimtību, demonstrējot, ka noteicoša loma ir mācīšanās procesam un sociālajai videi.

Pašreizējais zinātnes nozares attīstības virziens ir izteikti starpdisciplinārs ar aizvien jauniem starpnozaru pētījumiem un priekšlikumiem, kā zināšanas par valodu dod iespēju izzināt kognitīvos procesus un otrādi. 21. gs. otrajā desmitgadē augusi nozares popularitāte, publicēti daudzi augstvērtīgi pētījumi par kategorizāciju (kognitīvajiem modeļiem, metaforām, polisēmiju), valodas pragmatiku un diskursu, sintakses un semantikas konceptuālo mijiedarbību jeb saskarni (kognitīvā gramatika), konceptuālajām universālijām, telpisko uztveri un tās izpausmi lingvistiskajās konstrukcijās un vairākiem citiem ar valodu un kognīciju saistītiem jautājumiem.

Viena no nozares attīstības tendencēm ir trīs dažādie pētniecības skatupunkti un atšķirīgie pētniecības uzdevumi valodas un kognīcijas pētniecībā, kuri, iespējams, izveidos atsevišķas kognitīvās lingvistikas apakšnozares. Pieredzes pieeja pēta procesus, kuri norisinās cilvēku smadzenēs, kad tiek lietota valoda, t. i., veidoti un lietoti vārdi un teikumi, saprasta to nozīme (piemēram, pētījumi par metaforu un metonīmiju). Prominences pieeja pēta jēdzienu jeb konceptu profilēšanos, kā, piemēram, fona un figūras telpiskās attiecības un vairākas citas konceptuālas hierarhijas, kur lingvistiskās un kognitīvās izpausmes ir nevienlīdzīgas pēc to nozīmes un lietojuma (piemēram, prievārdu semantika). Uzmanības pieeja pēta, kā esošās zināšanas nosaka jaunas informācijas uztveri un zināšanu apguvi, pieņemot, ka uzmanības pievēršana ir kompleksa kognitīva parādība un priekšnoteikums informācijas uztveres, apstrādes, atmiņas un citiem ar mācīšanos saistītiem kognitīvajiem procesiem (piemēram, pētījumi par notikumu virknēm un to lingvistiku dažādās valodās).

Kognitīvās valodniecības pētniecības iespējas un zinātnisko mērogu lielā mērā nosaka tehnoloģiju kapacitāte un spēja tās piemērot un izmantot kognīcijas un valodas izpētē. Datu apstrādes tehnoloģijas ļauj apstrādāt aizvien lielāku daudzumu pētniecībā iegūto datu kopumu. Līdz ar neirozinātņu straujo attīstību pētniekiem paveras iespēja gūt padziļinātu priekštatu par kognitīvajiem procesiem, kuri saistīti ar spēju saprast un lietot valodu. Pašreiz daudz uzmanības tiek veltīts kognitīvo aspektu izzināšanai un iegūtās zināšanas tiek izmantotas, lai uzlabotu un papildinātu valodas gramatiskos aprakstus.

Pētniecības institūtiem un asociācijām ir nozīmīga loma nozares izaugsmē un attīstībā. Starptautiskā Kognitīvās valodniecības asociācija (The International Cognitive Linguistics Association, ICLA) ir vislielākā nozares asociācija ‒ tajā apvienojušies vairāki desmiti dalībvalstu kognitīvās lingvistikas asociāciju. Asociācija izdod žurnālus, gadagrāmatas un organizē straptautiskas konferences un seminārus. Trumses Valodas un valodniecības repozitorijs (Tromsø Repository of Language and Linguistics) ir unikāls Trumses Universitātes (Universitetet i Tromsø) projekts, kura mērķis ir izveidot publiski pieejamu valodniecības pētījumu datu bāzi. Maksa Planka Psiholingvistikas institūts (Max-Planck-Institut für Psycholinguistik) Neimegenā ir viens no nozīmīgākajiem starpnozaru pētniecības institūtiem, kurā tiek veikti augstvērtīgi pētījumi valodas attīstības, valodas un ģenētikas, valodas neirobioloģijas un psiholoģijas jomās. Ņemot vērā nozares popularitāti un zinātnes potenciālu, gandrīz ikvienā universitātē darbojas kāds kognitīvo zinātņu un/vai kognitīvās lingvistikas izpētes centrs vai institūts – Tilburgas Universitātē (Universiteit van Tilburg) un Groningenas Universitātē (Rijksuniversiteit Groningen) Nīderlandē, Luvēnas Katoļu universitātē (Université catholique de Louvain) Beļģijā, Lankasteras Universitātē (Lancaster University) un Birmingemas Universitātē (University of Birmingham) Lielbritānijā, Kaliforijas Universitātē Bērklijā (University of California, Berkeley) un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (Massachusetts Institute of Technology, MIT) ASV un citur.

Dž. Leikofs tiek uzskatīts par mūsdienu kognitīvās valodniecības aizsācēju, jo tieši viņš grāmatā “Sievietes, uguns un bīstamas lietas” (Women, Fire and Dangerous Things, 1987) sāka lietot terminu “kognitīvā valodniecība”. R. Džekendofa pētnieciskās intereses galvenokārt saistās ar valodas semantikas izpēti. R. Lengekera divsējumu grāmatā “Kognitīvās gramatikas pamati” (Foundations of Cognitive Grammar, 2008) nodefinēti pētniecības uzdevumi, teorētiskie principi un aspekti, kas kognitīvo valodniecību atšķir no citām valodniecības apakšnozarēm. Elizabete Traugota (Elizabeth Closs Traugott) pēta gramatikalizācijas un leksikalizācijas parādības un valodas konstrukcijas. Lielu daļu savu pētījumu viņa balstījusi uz konstrukciju gramatikas teorētiskajiem principiem, uzskatot, ka valodas funkcionālās (t. i., komunikatīvās vai nozīmes pārneses) vajadzības nosaka valodas fonolģisko, morfoloģisko un sintaktisko uzbūvi. Amerikāņu zinātniece Barbara Lendaua (Barbara Landau) pēta valodas un telpiskās uztveres mijiedarbību. Šajā teorētiskajā ietvarā telpiskās zināšanas tiek uzskatītas par vienu no svarīgākajiem kognitīvajiem pamatelementiem, kurš nosaka valodas morfosintaktisko uzbūvi. Plašu rezonansi guvuši viņas pētījumi par prievādu un vietas apstākļu nozīmi un lietojumu. Vivians Evanss (Vyvyan Evans) ir viens no zināmākajiem jaunās paaudzes nozares pārstāvjiem.

Žurnāls Cognitive Linguistics (kopš 1990. gada; izdevējs De Gruyter Mouton) ir visdaudzpusīgākais nozares žurnāls, kurā tiek publicēti raksti par visām valodas un kognīcijas mijiedarbības formām – telpisko uztveri, informācijas apstrādi, atmiņu, metaforām, konceptualizāciju, valodas universālijām un kultūrspecisfiskiem aspektiem, sintakses un semantikas mijiedarbību jeb saskarni un citām. Augstvērtīgs izdevums ir Language and Cognition (kopš 2009. gada; izdevējs Cambridge University Press). Žurnālā tiek publicēti pētnieciski raksti, metaanalītiski raksti un grāmatu pārskati par tradicionālām kognitīvās lingvistikas tēmām ‒ konceptuālo semantiku, gramatikalizāciju, lingvistisko kategorizāciju, metaforām un citām. Pragmatics & Cognition (kopš 1993. gada; izdevējs Benjamins) ir viens no senākajiem nozares žurnāliem un aptver plašu kognitīvās valodniecības tēmu loku dažādu saistīto zinātņu nozaru kontekstā – lingvistikas, psiholoģijas, filozofijas, semiotikas, neirozinātņu, antropoloģijas, mākslīgā intelekta un citu. Cognitive Linguistics Research (kopš 1990. gada; izdevējs De Gruyter Mouton) ir nozīmīgākā nozares gadagrāmata, kas publicē zinātniskus rakstus dažādu teorētisko modeļu ietvarā ar mērķi parādīt, ka valoda ir viens no kognīcijas elementiem un tai piemīt daudz dažādu psiholoģisku, sociālu, kultūrspecifisku, saziņas, telpiskās uztveres un citu funkciju, kuru izpēte ļauj saprast cilvēka uzvedību šī jēdziena plašākā nozīmē. Nozīmīgs izdevums ir Human Cognitive Processing: Cognitive Foundations of Language Structure and Use (kopš 1998. gada: izdevējs Benjamins). Tajā tiek publicēti raksti par kognitīvajām sistēmām un procesiem, kas saistīti ar cilvēku spēju saprast un lietot valodu. Izdevumā tiek aptverts plašs tēmu loks, īpašu uzmanību veltot gramatiskajām struktūrām, valodu semantikai un saziņas funkcijai.