Tāpat kā vēsturiskā valodniecība, arī tipoloģiskā valodniecība ir aizsākusies romantisma laikmetā, 19. gs. Saskaņā ar šo tradīciju valodas tika uzskatītas par organismiem ar dažādām holistiskām attīstības stadijām, piemēram, izolējošā, aglutinatīvā, fūzijas vai polisintētiskā stadija. Tolaik pētnieki galvenokārt pievērsa uzmanību valodas morfoloģijai. Tradīcijas nozīmīgākais pārstāvis ir Vilhelms fon Humbolts (Wilhelm von Humboldt). Pasaules valodu pētniecība uzplauka amerikāņu antropologu tradīcijā, kuru aizsāka Francis Boass (Franz Boas), un amerikāņu strukturālismā, kura nozīmīgākie pētnieki bija Edvards Sepīrs (Edward Sapir) un Leonards Blūmfīlds (Leonard Bloomfield). Vēlāk līdzīgu kustību Austrālijā aizsāka Stīvens Verms (Stephen Wurm) un Roberts Diksons (Robert Malcom Ward Dixon). Prāgas strukturālisma skola, kas saistās ar Nikolaju Trubeckoju (Николай Сергеевич Трубецкой) un Romanu Jakobsonu (Roman Jakobson), 20. gs. 30. gados iedibināja fonoloģijas virzienu un līdz ar to lika pamatus fonoloģiskajai tipoloģijai.
Modernā tipoloģija sākās ar Dž. Grīnberga darbiem, kurš pirmais sistemātiski pētīja tipoloģisko pazīmju mijiedarbību. Dž. Grīnbergs attīstīja vārdu kārtas tipoloģiju un formulēja daudzas implikatīvas universālijas. Šo tradīciju Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) turpināja tādi zinātnieki kā Edīte Moravčika (Edith Moravcsik), Talmi Givons (Talmy Givón, arī Thomas Givon), Džoana Baibī (Joan Bybee), Viljams Krofts (William Croft) un M. Draiers. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) vissvarīgākās bija Maskavas skola, ko pārstāvēja Aleksandrs Kibriks (Алексaндр Евгeньевич Кибрик), un Ļeņingradas skola, ko pārstāvēja Vladimirs Nedjalkovs (Владимир Петрoвич Недялков). Daudzi izcili rietumu tipologi, piemēram, Dž. Nikolsa un Grevils Korbets (Greville Corbett), ietekmējušies no krievu tipoloģijas. Vācijā tipoloģisko pētījumu centrs bija Ķelne: Hansjakobs Zeilers (Hansjakob Seiler), Bernds Haine (Bernd Heine) un Kristians Lēmanis (Christian Lehmann). Nozīmīgi pētījumi tapuši arī Itālijā (Paolo Rāmats, Paolo Ramat), Nīderlandē (Leons Stasens, Leon Stassen) un Zviedrijā (Estens Dāls (Östen Dahl) un Oke Vībērs (Åke Viberg), un Marija Kopčevskaja Tamma, Мария Копчевская-Тамм, arī Maria Koptjevskaja Tamm). Daudzus nozīmīgus projektus īstenojis arī Maksa Planka Evolucionārās Antropoloģijas institūta (Max-Planck-Institut für evolutionäre Anthropologie) Valodniecības departaments Leipcigā ‒ Bernards Komrijs (Bernard Comrie), Martins Haspelmats (Marin Haspelmath) un Deivids Gils (David Gil). Īpaši svarīgs darbs ir “Pasaules valodu struktūru atlants” (The World Atlas of Language Structures, 2005), kas ir visplašāk pazīstāmā liela apjoma tipoloģiskā datubāze. 1994. gadā tika nodibināta Tipoloģiskās Valodniecības Asociācija (Association for Linguistic Typology), kas publicē žurnālu “Tipoloģiskā Valodniecība” (Linguistic Typology). Asociācija un žurnāls vieno tipologus visā pasaulē.