Vilhelma Humbolta valodas koncepcija sekmēja turpmāko lingvistiskās domas, vispārīgās valodniecības un jaunu virzienu – strukrurālisma un ģeneratīvisma – attīstību.

V. Humbolts kopā ar jaunāko brāli Aleksandru ieguva izglītību mājmācībā Tēgeles pilī, iestājās universitātē Frankfurtē pie Oderas (1787), četrus semestrus studēja Getingenes Universitātē (Georg-August-Universität Göttingen) jurisprudenci, klasisko filoloģiju, vēsturi un filozofiju (1788–1789), mācību braucienā apceļoja Franciju (1789).

V. Humbolts sāka strādāt par referentu tiesā Berlīnē (1790), pēc gada valsts dienestu atstāja un nodevās intelektuālam darbam: studēja antīko filozofiju, literatūru un mākslu, tulkoja. 1794. gadā V. Humbolts ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Jēnā, un tur aizsākās mūža draudzība ar Frīdrihu Šilleru (Johann Christoph Friedrich Schiller) un Johannu Volfgangu Gēti (Johann Wolfgang Goethe). V. Humbolts pievērsās iecerei izzināt cilvēku (kāds tas ir un kādam tam jābūt), par pētījuma sākuma punktu izvēloties cilvēka iekšējo esību. 18. gs. salīdzinošā anatomija bija paraugs pētījumam. V. Humboltu interesēja tautu garīgās atšķirības, kā līdzekli to noskaidrošanā un salīdzināšanā viņš izmantoja valodu, formulēja pamatprincipus un izstrādāja salīdzinošās antropoloģijas plānu (Plan einer vergleichenden Anthropologie).

V. Humbolts devās uz Parīzi un nodarbojās ar franču nacionālā rakstura studijām salīdzinājumā ar vācu un angļu raksturu (1797‒1799). Septiņu mēnešu ceļojums pa Spāniju 1799. gadā un iepazīšanās ar basku tautas dzīvesveidu un neparasto valodu deva V. Humboltam atziņu, ka “valoda ir it kā tautas gara ārējā izpausme. Kādā veidā abi saplūst vienotā un mums neizprotamā avotā, tas paliek mūsu saprašanai neaptverams fakts”. Basku studijas viņš turpināja 1800. gadā Parīzes bibliotēkās, bet 1801. gadā vēlreiz apmeklēja basku zemi. 1802. gadā V. Humboltu norīkoja par Prūsijas rezidentu pāvesta galmā Romā. Diplomāta pienākumus veicot, viņš aizrāvās arī ar antīkās vēstures un mākslas studijām.

1809. gadā V. Humbolts kļuva par Prūsijas izglītības ministru un uzsāka izglītības sistēmas reformas. Viņaprāt, izglītības uzdevums ir cilvēka vispārīga veidošana un cilvēcības attīstīšana. Viņš bija pārliecināts, ka speciālās zināšanas un profesionālās spējas varēs vieglāk izkopt, ja skolēns būs izaudzināts par apgaismotu cilvēku un pilsoni uz vispārīgu humanitāro zināšanu pamatiem. V. Humbolts lika pamatu humanitārās ģimnāzijas izglītībai, formulēja universitātes studiju un pētniecības darba principus. Valsts un universitātes attieksmēs par būtisku nosacījumu viņš uzskatīja autonomiju, gara brīvību un politisko atbildību. Pateicoties V. Humbolta pūlēm un autoritātei, 1810. gadā darbu sāka Berlīnes universitāte (kopš 1949. gada nosaukta abu brāļu Humboltu vārdā ‒ Humboldt-Universität zu Berlin).

1810. gadā nesaskaņu dēļ valdībā V. Humbolts atkal atgriezās diplomāta darbā, kļuva par Prūsijas vēstnieku Vīnē un veica ļoti atbildīgus uzdevumus, piemēram, 1814.‒1815. gadā kā Prūsijas pilnvarotais piedalījās Vīnes kongresā, kas dalīja Eiropu pēc Napoleona I (Napoléon I^er) gāšanas no troņa. No 1817. gada oktobra līdz 1818. gada oktobrim V. Humbolts bija Prūsijas vēstnieks Londonā, bet 1819. gadā – valsts ministrs Prūsijas valdībā.

1820. gadā pēc domstarpībām ar kancleru Karlu Augustu Hardenbergu (Karl August Hardenberg) V. Humbolts no valsts dienesta tika atlaists un apmetās savā Tēgeles pilī. Viņš nodarbojās ar zinātni, galvenokārt ar valodniecību un valodas filozofiju. Pēc pusgada, 29.06.1820., viņš Zinātņu akadēmijas sēdē Berlīnē uzstājās ar referātu “Par salīdzinošām valodu studijām sakarā ar dažādiem tās attīstības periodiem” (Über das vergleichende Sprachstudium in Beziehung der verschiedenen Epochen der Sprachentwicklung), kurā formulēja pamatprincipus savai valodas koncepcijai. Referāts publicēts 1822. gadā, bet koncepcijas izveidi viņš pabeidza līdz 1829. gadam un izklāstīja darbā “Par cilvēku valodas uzbūves dažādību” (Über die Verschiedenheit des menschlichen Sprachbaues, 1836).

Pēc dzīvesbiedres Karolīnes fon Humboltas (Caroline von Humboltd) nāves 1829. gadā V. Humbolts noslēdzās vientulībā un gatavoja darbu “Par kavi valodu Javas salā” (Über die Kawi-Sprache auf der Insel Java), izmantojot arī brāļa Aleksandra savāktos materiālus. Diemžēl pabeigt to neizdevās, uzrakstīts un publicēts pēc autora nāves tika vien ļoti plašs teorētisks ievads ar nosaukumu “Par cilvēku valodu uzbūves dažādību un tās ietekmi uz cilvēku garīgo attīstību” (Über die Verschiedenheit des menschlichen Sprachbaues und ihren Einfluß auf die geistige Entwicklung des Menschengeschlechts, 1836). Dzīves izskaņā V. Humbolts rakstos par J. V. Gēti un F. Šilleru apkopoja arī savus uzskatus literatūras teorijā.

V. Humbolta darbu izdevumu sagatavoja brālis Aleksandrs, pasaulslavenais dabaszinātnieks, ģeogrāfs un ceļotājs.

V. Humbolts prata franču, angļu, itāliešu, spāņu, grieķu, latīņu, basku, provansiešu, ungāru, čehu, lietuviešu valodu, nodarbojās ar koptu, senēģiptiešu, ķīniešu, japāņu, Vidusamerikas, Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju valodām, kopš 1820. gada ar sanskritu, kopš 1827. gada ar malajiešu-polinēziešu valodām. Pēc pusotra gada studijām viņš publicēja rakstu par verbu formām sanskritā, kas izpelnījās salīdzināmās valodniecības pamatlicēja Franča Bopa (Franz Bopp) atzinību. V. Humbolts rakstīja, piemēram, par gramatisko formu izveidošanos un to ietekmi uz ideju attīstību (1821), par burtu rakstību un tās ietekmi uz valodas uzbūvi (1824), par divskaitli (1827). Taču V. Humbolta dzīves mērķis bija izzināt cilvēka un tautu iekšējo, garīgo esību un attīstību. Gara ārējās izpausmes – valodu ‒ salīdzinošas studijas viņam bija līdzeklis cilvēkizziņā. Šīs studijas savienojumā ar vācu klasiskās filozofijas – Imanuela Kanta (Immanuel Kant), Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) un arī viņa paša ‒ uzskatiem veidoja V. Humbolta valodas koncepciju un kļuva par vispārīgās valodniecības pamatu. V. Humbolts bija pārliecināts, ka valodniecībai vienlaikus ir ejami divi ceļi – empīriskais un filozofiskais. Viņš šķīra valodu zinību (Sprachenkunde) un valodas zinību (Sprachkunde), respektīvi, konkrēto un vispārīgo valodniecību.

V. Humbolts darbā “Par cilvēku valodas uzbūves dažādību” atgādināja, ka “būtībā valoda ir tikai viena, un tā ir cilvēku valoda, kas dažādi izpaužas bezgalīgi daudzās Zemes valodās”.

Vispārīgās valodzinības uzdevums, viņaprāt, ir “atklāt cilvēku valodas uzbūves dažādību, attēlot to būtiskajā izveidē un pareizi izraudzītajos aspektos, sakārtot vienkāršāk šķietami bezgalīgo daudzveidību, aptvert šās dažādības avotus un izsekot visām valodas ietekmēm uz runātāju domāšanas spēku, izjūtām un raksturu”.

“Valoda ir gara darbība, kas mūžīgi atkārtojas un kuras mērķis ir izteikt domu ar artikulētām skaņām”, tā V. Humbolts izprata valodas būtību un tās izpausmi redzēja vairāku pretstatu (antinomiju) ‒ iekšējā un ārējā, garīgā (ideālā) un materiālā, individuālā un sabiedriskā, subjektīvā un objektīvā – vienībā. “Valoda pieder man, tāpēc ka es to producēju. Valoda man nepieder, tāpēc ka es to nevaru producēt citādi, nekā daru, un tā, kā tās pamatu veido visas cilvēces runātais un izrunātais,” rakstīja V. Humbolts.

Viņš uzskatīja, ka valodu dažādība nav skaņu un zīmju dažādībā, bet gan katrai valodai piemītošā īpatnējā pasaules skatījumā (priekšstatu veidā, jēdzienu tīklā, iekšējā formā). 20. gs. Amerikas Savienotajās Valstīs radās viņa uzskatiem tuva Edvarda Sepīra (Edward Sapir) un Bendžamina Lī Vorfa (Benjamin Lee Whorf) valodiskās relativitātes koncepcija.

19. gs. novatoriska bija V. Humbolta doma par valodas sistēmiskumu: “Valodā nav nekā atsevišķa, katrs no tās elementiem izpaužas tikai kā daļa no veseluma.” Vēlāk, 20. gs., šāds uzskats bija strukturālisma pamatā.

V. Humbolts pauda domu, ka valoda ir kaut kas pastāvīgs un katrā acumirklī pārejošs, ir darbība (energeia) un rezultāts (ergon) vienībā. Šī divējādība rada arī divējādu valodas iedarbību. “Valoda iedarbojas uz mums ne tikai kā glezna, kurā saistām un apvienojam vienā veselumā līdzās esošās detaļas, bet vienlaikus, pat galvenokārt, arī kā mūzika, kur kopā ar patlaban skanošo toni vēl dzirdams iepriekšējais un jau ieskanas nākamais un kur abi to pastiprina, un abiem tas vajadzīgs,” rakstīja V. Humbolts. Šī divējādība ir radījusi arī divējādu pieeju valodai: sinhronisko un diahronisko (vēsturisko).

V. Humbolta valodas koncepcija 19. gs. bija unikāla, tikai turpmākajos gadsimtos uz tās pamata attīstījās vispārīgā valodniecība un valodas filozofija. V. Humboltam radniecīgas idejas 20. gs. rodamas gan Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure), gan Noama Čomska (Noam Avram Chomsky) lingvistisko uzskatu sistēmās.

V. Humbolta daudzveidīgais un nozīmīgais intelektuālais mantojums ir viņa darbi par politiku un vēsturi, filozofiju un reliģiju, valodniecību un valodas filozofiju, klasisko filoloģiju, literatūru, mākslu, pedagoģiju, izglītību, antropoloģiju. Ir publicēti trīs viņa kopoto rakstu izdevumi: septiņos sējumos (1841‒1852, atkārtoti 1988), akadēmiskais izdevums 17 sējumos (1903‒1936, atkārtoti 1967‒1968), piecos sējumos (1960‒1981).

V. Humbolts apbalvots ar Dzelzs krustu (1813), ar augstāko Prūsijas apbalvojumu – Melnā ērgļa ordeni (1830), ar Dānijas ordeni (1815). V. Humbolts ievēlēts par Amerikas Mākslas un zinātņu akadēmijas (American Academy of Arts and Sciences) (1822), kā arī Amerikas Filozofu biedrības (American Philosophical Society) (1822) biedru. Vācu Valodniecības biedrība (Deutsche Gesellschaft für Sprachwissenschaft) katru gadu piešķir V. Humbolta balvu.

V. Humbolta krūšu tēlu 1808. gadā ir veidojis izcilais dāņu skulptors Bertels Torvaldsens (Bertel Thorvaldsen), bet marmora pieminekli, kas novietots pie Berlīnes Universitātes, 1883. gadā radīja vācu skulptors Pauls Martins Oto (Paul Martin Otto). Populārās V. Humbolta litogrāfijas autors ir vācu mākslinieks Francis Krīgers (Franz Krüger).