Sociālajās zinātnēs lauka pētījumus īpaši izmanto kvalitatīvajā pētījumu stratēģijā informācijas vākšanai vietās, kur darbojas un dzīvo pētāmie indivīdi un grupas, lai veiktu šo cilvēku mijiedarbības prakšu, dzīvesveida un kultūras izpēti.

Lauka pētījumos izmantotās pieejas un metodes dažādās zinātnes nozarēs atšķiras. Piemēram, biologi, kas veic lauka pētījumus, var novērot dzīvniekus to dabiskajā izplatības areālā un dzīvotnēs, savukārt sociālie zinātnieki lauka pētījumu ietvaros intervē vai novēro cilvēkus viņu dabiskajā vidē, lai iepazītu kultūras izpausmes formas un elementus, piemēram, valodu, folkloru, mijiedarbības prakses un sociālās struktūras. Lauka pētījumi jau sen ir kultūras antropologu un nedaudz mazākā mērā sociologu izmantota pieeja, taču šādus pētījumus arvien vairāk veic arī politologi, sociālie psihologi un citi sociālie zinātnieki. Antropoloģisko lauka darbu raksturo ilgstoša pētnieka uzturēšanās pētāmajā sociālajā vidē, viņa līdzdalība un novērošana, kā arī mēģinājums izprast vietējo tautu kultūru no iekšpuses, tādējādi panākot pētnieka holistisko skatījumu. Pirms lauka darba īstenošanas nepieciešama rūpīga sagatavošanās. Antropologs savam lauka pētījumam izvēlas konkrētu ģeogrāfisku un kultūras apgabalu, pēta literatūru un iespēju robežās apgūst valodu, kurā runā pētīšanai izraudzītajā kultūrā. Mūsdienās pētniekus bieži interesē kādas konkrētas problēmas, savus pētījumus viņi balsta sociālās vai kultūras teorijās, ar kurām pirms lauka darba cenšas detalizētāk iepazīties.

Pagātnē bija pieņemts, ka pētnieks veic izpēti pārsvarā vienatnē, mūsdienās to veic arī pētnieku komandas, turklāt, ja izpēte paredzēta tālu no mājām, pētnieki ceļo kopā ar ģimenēm. Salīdzinoši jauna tendence ir veidot pētnieku komandas pat no dažādām zinātnes apakšnozarēm, jo tādā veidā var iegūt vairāk datu. Lauka darba veicēja līdzdalības intensitāte ir atkarīga no situācijas un pētnieka personības. Daži antropologi piedalās, piemēram, rituāla dejās, svētkos vai citos sociālos pasākumos kopienā, savukārt daži tikai novēro un veic piezīmes. Kad pētnieks labāk iepazinis vietējo situāciju un jūtas pieņemts, viņš sāk strādāt sistemātiskāk, analizējot tādus kultūras un sociālās dzīves aspektus kā radniecības sistēmas, laulību formas, ekonomiskā un politiskā organizācija, rituāli, maģijas prakses un citus. Viņš uzdod jautājumus strukturētās un nestrukturētās intervijās, salīdzina savu novērojumu rezultātus ar informantu atbildēm un reālo uzvedību. Bieži ideālais (vēlamais) nesakrīt ar reālo. Negaidīti un nejauši notikumi, piemēram, strīds, bieži atklāj kultūras aspektus, par kuriem pētnieks iepriekš nav zinājis vai, iespējams, tikai nojautis.

Sociālo zinātņu pētniekiem, veicot lauka pētījumu, jābūt augstai savstarpējas saziņas pakāpei ar cilvēkiem, kuri tiek iesaistīti pētījumā. Šī vajadzība ir būtiska atšķirība starp sociālo un dabaszinātņu metodi, jo sociālā zinātnieka komunikācija lielā mērā ir atkarīga no viņa psiholoģiskās iesaistīšanās. Lauka pētījumā pētnieki saskaras ar īpašu problēmu, jo viņiem vienlaicīgi jābūt gan nošķirtiem, gan iesaistītiem. Abu lomu izpildi nosaka pētnieka personības iezīmes, izglītība un pētnieciskās prasmes. Lauka darbā pētnieka teorētiskā ievirze ir nozīmīga jau no paša sākuma. Vēsturiskā rekonstrukcija, funkcionālisms, strukturālā vai kultūras pieeja un psiholoģiskā antropoloģija ir vieni no galvenajiem atskaites punktiem. Katrs no tiem ietekmē problēmu izvēli, apkopoto datu veidu, metodes, hipotēzes, pieņēmumus un interpretācijas. Datu vākšana un teoretizēšana ne vienmēr ir nošķirti procesi. Lauka darba laikā pētnieks vienmēr patur prātā pētnieciskos jautājumus vai pieņēmumus, taču pētnieciskā problēma un pētnieciskie jautājumi var izrietēt arī no empīriskiem datiem. Ir būtiski, lai lauka pētījuma laikā antropologs precīzi reģistrētu empīriskos datus, lai tos vēlāk spētu nodalīt no savām interpretācijām, iespaidiem un galīgajiem datiem.

Lauka pētījumu rezultātu kvalitāte ir atkarīga no iegūtajiem datiem. Tie savukārt ir atkarīgi no lauka pētījuma veicēja, viņa iesaistīšanās līmeņa un spējas saredzēt un vizualizēt lietas, kuras citi cilvēki, kas apmeklē izpētes zonu, var nepamanīt. Jo pētnieki ir atvērtāki jaunām idejām, koncepcijām un lietām, kuras viņi, iespējams, nav redzējuši savā kultūrā, jo labāk šīs idejas uztvers. Veicot lauka darbu etnogrāfiskajos pētījumos, lauka piezīmes ir nozīmīga sastāvdaļa. Sākotnēji tie var būt tikai atslēgvārdi, pēc tam jau detalizētāki fiziskās vides konteksta apraksti, kur novērota uzvedība un neverbālā komunikācija. Pētnieks var veikt arī metodoloģiskas piezīmes par idejām, kā turpināms un īstenojams pētījuma projekts. Personīgās reakcijas, darba un sadzīves apstākļu vērtējums lauka darba laikā tiek reģistrēts pētnieka dienasgrāmatā vai žurnālā. Kvalitatīvā pētījumā ir daudz veidu, kā analizēt lauka darbā iegūtos datus. Viena no divām izplatītākajām datu analīzes metodēm ir tematiskā un naratīva analīze. Analīzes veids, kuru pētnieks nolemj izmantot, atkarīgs no uzdotā pētījuma jautājuma un pētnieka darbības jomas.

Metodes aizsākumi meklējami sociālo antropologu darbos, īpaši vācu izcelsmes amerikāņu pētnieka Franča Boasa (Franz Boas) studentu un sekotāju pētījumos, kā arī Čikāgas skolas sociologu pētījumos pilsētvidē. Antropologi sāka veikt lauka pētījumus 19. gs. beigās, lai gan daži pētījumi notika arī agrāk. Ar to lielākoties nodarbojās britu un amerikāņu pētnieki, lai gan kā izņēmums minams ebreju izcelsmes franču sociālantropologs un filozofs Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss). Alfrēds Redklifs-Brauns (Alfred Reginald Radcliff-Brown) un Broņislavs Maļinovskis (Bronisław Kasper Malinowski) bija agrīnie kultūras antropologi, kas veidoja modeļus turpmākajam darbam. B. Maļinovska pētījumi par Trobriāna salu iedzīvotājiem 20. gs. 20. gados parādīja lauka pētījumu lielo potenciālu. Trīs gadus dzīvojot salās, viņš faktiski iedibināja jaunu standartu lauka pētījumiem, kurš joprojām darbojas. Lauka darbs tika uzskatīts par “iegremdēšanos” pētītajā sociālajā vidē, piemēram, cilšu sabiedrībā. Tas paredzēja iespēju robežās mācīties runāt, domāt, redzēt, sajust un darboties kā pētītās kultūras loceklim, vienlaikus uzvedoties kā antropologam, kurš nāk no citas kultūras.

Pastāv vēsturiskas atšķirības starp antropoloģiju un socioloģiju lauka darba problēmās un metodēs, lai gan mūsdienās novērojama tendence tām tuvināties. Lauka darbs jau sen ir bijusi socioloģijā īstenota prakse, lai gan tā izmantošanas vēsture un metodika atšķiras no antropoloģijā izmantotās pieejas. Zīmīgi, ka šī pieeja tika izveidota, pētot mazas, homogēnas cilšu sabiedrības, kurās pētniekam būtu bijis grūti izvairīties no klātienes mijiedarbības. Mūsdienās antropologu pētīto sabiedrību mērogs un dažādība ir ievērojami paplašinājusies, radot arī jaunus izaicinājumus un jaunas metodes. Jaunākās tendences lauka pētījumos ir šādas: holistisku pētījumu vietā tiek akcentēta konkrētu problēmu izpēte, pētījumi notiek lielākās un sarežģītākās sociālās vidēs (sabiedrībās), lielāka uzmanība tiek pievērsta izlases veidošanai, līdztekus tradicionālajai līdzdalīgajai novērošanai un intervijām tiek izmantotas socioloģiskās aptaujas.

Analizējot problēmas sarežģītās mūsdienu sabiedrībās, antropologi savās pieejās tuvinās socioloģijai. Atšķirībā no agrīnajiem antropologiem, kuri devās tālu pēc salīdzinošajiem materiāliem, pirmos socioloģijas lauka darba veicējus galvenokārt interesēja viņu pašu sabiedrības reformēšana, kurā industriālā revolūcija un strādnieku šķiras pieaugums pilsētās bija radījis daudzas jaunas sociālās problēmas. Anglijā Beatrise Potere (Helen Beatrice Potter), Sidnijs Vebs (Sidney James Webb) un Čārlzs Būts (Charles James Booth), kā arī Pjērs Leplē (Pierre Guillaume Frédéric Le Play) Francijā veica lauka pētījumus nabadzīgo vidū, viņus intervējot un veicot tiešus novērojumus. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Čikāgas skolas sociologi Luiss Virts (Louis Wirth) un Roberts Parks (Robert Ezra Park), kā arī viņu studenti veica lauka pētījumus nabadzīgo vidū pilsētās. Viņi pētīja apstākļus etnisko minoritāšu un rasu minoritāšu vidū un tādās grupās kā noziedznieki, klaidoņi un prostitūtas. Šie, parasti ārvalstu izcelsmes, cilvēki daudziem vidusšķiras amerikāņu sociologiem, iespējams, šķita gana eksotiski, tādēļ viņi dažādas sabiedrības grupas pētīja amerikāņu sabiedrībā, kamēr tā paša laika perioda antropologi pētīja eksotiskas tautas tālās zemēs.

Agrākos pētījumos antropologus nenodarbināja pētījuma izlases jautājumi, jo mazās kopienas (piemēram, visa ciema populācija) parasti tika atspoguļotas lauka pētnieku veidotajās ģenealoģiskajās kartēs, un pētniekam bija salīdzinoši viegli noteikt uzvedības formu biežumu bez sarežģītām statistikas metodēm. Mūsdienās, strādājot lielākās sabiedrībās, antropologs bieži izmanto aptaujas vai nu lauka pētījuma sākumā, lai izveidotu modeļus, vai arī pētījuma beigās, lai pamatotu vai noraidītu pieņēmumus. Tomēr patiesi nejaušas izlases izveide var radīt grūtības, ja pētniekam nav piekļuves pētāmajai grupai. Pētnieki atzīst, ka, veicot izpēti mūsdienu sarežģītajās sabiedrībās, kurās eksistē dažādas ideoloģijas pārstāvošas varas struktūras, ir grūtāk pārvarēt ideoloģiskās pretrunas nekā etnocentriskumu. Antropologa izglītošana nodrošina viņam prasmes ar relatīvu objektivitāti pētīt, piemēram, tādas parādības kā kanibālisms, cilšu paražas vai maģijas rituāli. Taču ir daudz grūtāk būt objektīvam jautājumos, kas apdraud spēcīgas politiskas vai citas sociālās pārliecības. No otras puses, persona, kurai pašai trūkst kādas konkrētas pārliecības, nevarētu izprast citus.

Pavisam jauna iezīme, ko vēl grūti nosaukt par tendenci, ir atziņa, ka lauka pētnieks pats ir pētāmās situācijas vai vides neatņemama sastāvdaļa un ka viņa personiskās un zinātniskās reakcijas ir svarīga pētniecības procesa sastāvdaļa. Lauka darbinieki apzinās, ka viņi paši ir kā pētniecības instrumenti, bet salīdzinoši maz pievērsts uzmanības lauka pētnieka personības un viņa cilvēcisko īpašību zinātniskajai nozīmei. Publikācijās ir atvēlēts salīdzinoši maz uzmanības pētnieka kļūdām, pētījuma procesa gaitā īstenotajai mēģinājuma un kļūdu metodei, nejaušības lomai, pētnieka reakcijai uz citādo pētītajās kultūrās un citiem svarīgiem personīgajiem faktoriem.

Lauka pētījumi tiek izmantoti ļoti dažādās zinātnes nozarēs. Arheoloģijā lauka pētījums ir centrālā pieeja, kuras laikā tiek iegūti dati, piemēram, izrakumos, teritoriju ģeofiziskajās apskatēs un analīzē. Bioloģijā lauka pētījumu laikā tiek pētīti un novēroti savvaļas dzīvnieki to dabiskajās dzīvotnēs, neiejaucoties un neietekmējot dzīvnieku dabisko uzvedību. Lai pētītu dzīvnieku migrāciju, tiek izmantota, piemēram, putnu apgredzenošana un citas dzīvnieku izsekošanas un uzvedības novērošanas metodes. Tas palīdz saprast dzīvnieku migrācijas paradumus un ceļus, sniedz datus par dzīvnieku dzīves ilgumu savvaļā. Zemes un atmosfēras zinātnēs lauka pētījumi ir nozīmīga lauka eksperimentu daļa.

Antropoloģijā lauka darbs jeb lauka pētījums tiek izmantots etnogrāfiskajos pētījumos, kas ir datos pamatoti, induktīvi un balstīti līdzdalīgajos novērojumos. Antropoloģijā lauka pētījumos izmanto plašu metožu klāstu, piemēram, līdzdalīgos novērojumus, strukturētās un nestrukturētās intervijas, arhīva izpēti, demogrāfisko datu vākšanu par pētāmo kopienu. Veicot novērojumus un intervijas ilgākā laika periodā, var iegūt detalizētāku informāciju un datus par pētījuma objektu (indivīdiem, sociālajām grupām, kopienām). Mūsdienās novērojama jauna pieeja lauka darba veikšanā digitālā vidē, izzinot un analizējot digitālās kopienas, ko sauc par digitālo etnogrāfiju. Socioloģijā intensīvāku lauka pētījumu izmantošanu popularizēja Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), 20. gs. vidū veicot berberu kultūras un Alžīrijas sabiedrības izpēti. P. Burdjē pētījumos izmantota inovatīva dažādu metožu un pētījumu stratēģiju kombinācija, turklāt autors parādījis izcilas analītiskas prasmes iegūto datu interpretācijā.

Ekonomikā lauka pētījumi tiek izmantoti, lai salīdzinātu novēroto uzvedību ar dominējošo izpratni par ekonomiskajiem procesiem. Nobela prēmijas laureāti ekonomikā Elionora Ostroma (Elionor Claire Ostrom) un Olivers Viljamsons (Oliver Eaton Williamson) atbalsta jaukto metožu un sarežģītu pieeju izmantošanu ekonomikas pētījumos, netieši norādot uz lauka pētījumu nozīmi ekonomikā. Viņi aicina pievērst vairāk uzmanības vietējiem risinājumiem un zināšanu sistēmām, kā arī cilvēku rīcībai lokalitātēs, tādējādi uzsverot vietējo zināšanu lomu politikas veidošanā. Pati E. Ostroma savos pētījumos kombinē lauka gadījumu analīzi un eksperimentālo laboratorijas darbu. Edvards Nells (Edward Nell) uzskata, ka ir divu tipu lauka pētījumi ekonomikā. Viena tipa pētījumi var sniegt detalizētu priekšstatu par institūcijām un praksēm, vienlaikus to attiecinot uz visām noteikta veida sabiedrībām vai sociālām vidēm, tomēr arī parādot konkrētās sabiedrības un sociālās vides specifiku. Otra tipa lauka darbs var sniegt priekšstatu par ekonomikas dalībnieku jeb aģentu (economic agents) patieso motivāciju, viņu uzskatiem, zināšanām, gaidām, vēlmēm un vērtībām. Lauka pētījumus izmanto arī uzņēmējdarbībā tirgus izpētei.

Henrijam Mincbergam (Henry Mintzberg) bija liela loma lauka pētījumu popularizēšanā vadībzinātnē. Balstoties uz viņa pētījumiem, izveidojās jauna skola menedžmentā. Izmantojot lauka pētījumums, H. Mincbergs analizēja vadītāja lomu un funkcijas.

Sabiedrības veselībā lauka pētījumus attiecina uz epidemioloģiju (epidēmiju izpēti), apkopojot datus par epidēmijām (piemēram, slimības izplatības ceļiem un virzieniem, sociālajiem vai seksuālajiem kontaktiem atkarībā no situācijas un tā tālāk).