Ģimenes socioloģijas izpētes lauks ir plašs un vispusīgs, pielāgojoties sociālās dzīves realitātei un ar ģimeni notiekošo procesu izmaiņām. Ģimene kā fenomens ir vairāku zinātņu nozaru – antropoloģijas, statistikas, socioloģijas, demogrāfijas, tiesību zinātnes, politikas, ekonomikas, pedagoģijas, psiholoģijas ‒ un starpdisciplināru pētījumu objekts. Ģimenes socioloģijai raksturīgi, ka kopš izpētes pirmsākumiem viens no aktuālākajiem jautājumiem ir bijis saistīts ar ģimenes jēdziena definīciju, kas lielā mērā ietekmē izpratni par izpētes objektu, priekšmetu un jomas tvērumu kopumā. Arī mūsdienās jautājumi par ģimenes jēdziena definīciju ir kļuvuši aizvien aktuālāki gan zinātniskajās diskusijās, gan kontekstā ar tiesību sistēmā un dažādos normatīvajos aktos esošo definīciju piemērotību un atbilstību realitātei.

Ģimenes socioloģijas ietvaros, attīstoties pētniecības jautājumu plašumam un izpētes dziļumam, par atsevišķām apakšnozarēm izveidojušās laulības socioloģija, intīmo attiecību socioloģija, bērnības socioloģija, mātes socioloģija un tēva socioloģija. Ģimenes socioloģijai ir cieša saskare ar dzimtes socioloģiju un darba un nodarbinātības socioloģiju.

Nozares teorētiskā nozīme saistāma ar ģimeni notiekošo procesu konceptualizēšanā, jēdzienu analīzē un definēšanā un ar ģimeni notiekošo procesu un to ietekmējošo faktoru skaidrošanā.

Ģimenes socioloģijas praktiskā nozīme saistāma ar ģimenes politikas un demogrāfiskās politikas veidošanu, atziņu izmantošanu sociālā darba praksē. Ģimenes politikā arvien lielāku nozīmi ieņem pierādījumos balstīti risinājumi, un tādējādi pieaug pieprasījums pēc empīriskās izpētes.

Ģimenes socioloģijā pastāv vairāki teorētiskie virzieni, analīze notiek kā makroteorētiskajā, tā mikroteoriju līmenī, aptverot dažādus aspektus un izpētes jautājumus. Nozares teoriju kontekstā raksturīgs teorētiskais plurālisms.

Funkcionālisms ģimenes izpētē ilgstoši bijusi visiecienītākā un izplatītākā pieeja. Galvenā uzmanība ir vērsta uz ģimenes lomu un nozīmi sabiedrībā, jo sevišķi akcentējot ģimenes funkcijas, kas nepieciešamas gan sabiedrības, gan atsevišķu indivīdu eksistencei un attīstībai. Ģimene tiek aplūkota kā sabiedrības kārtības un stabilitātes nodrošinātāja. Šo pieeju rūpīgi definēja Džordžs Mērdoks (George Murdock), kas izcēla četras ģimenes pamatfunkcijas: seksuālo, ekonomisko, reproduktīvo un izglītojošo. Funkcionālistu skatījumu uz ģimeni īpaši attīstīja Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons). T. Pārsonss identificēja divas būtiskas ģimenes funkcijas – bērnu socializāciju un pieaugušo cilvēku personību saglabāšanu. T. Pārsonss uzskatīja, ka “nukleārā ģimene”, t. i., precēts pāris un viņu bērni, ir vispiemērotākā forma industrializācijas apstākļos un pat ir funkcionālais nosacījums. Ar šo pieeju saistīti dažādi ideālie uzvedības modeļi vīriešiem un sievietēm, dzimumlomu dalījums sabiedrībā. Cilvēkiem, kas ir izauguši ar nukleārās ģimenes ideju, ir grūti necensties visu pielāgot tam, ko uzskata par ģimeni. Bez nukleārās ģimenes funkcionālisms nebūtu teorētiski iespējams, nedz arī tas liktos tik pievilcīgs pētniekiem.

Sociālās apmaiņas teorija pievēršas ģimenes izpētei, analizējot ģimenes struktūru, tās funkcionēšanas modeļus. Mūsdienās šī pieeja tiek izmantota, lai skaidrotu kopdzīvi bez laulības reģistrācijas, ģimeņu pārcelšanās un emigrācijas jautājumus, ģimeņu izjukšanas iemeslus, kā arī ar ģimenes politiku saistītos jautājumus. Lielā mērā šī pieeja bāzējas vērtību sistēmā, un arī apmaiņa un tās ieguvumi ir interpretējami tikai vērtību izpratnes kontekstā.

Racionālās izvēles perspektīva bieži vien tiek skatīta kopā ar sociālās apmaiņas teoriju. Indivīdi kā racionāli aktori un ģimene kā racionālu izvēļu un lēmumu kopums. Ģimenes izpētē un analīzē racionālās izvēles perspektīva nonāca pēc tam, kad Gerijs Bekers (Gary Stanley Becker) 1981. gadā ieguva Nobela prēmiju par darbu, kurā analizēja dzimstību un ģimeņu patēriņu no racionālās ekonomikas teorijas viedokļa, atklājot daudz emocionālu un iracionālu iezīmju. Racionālās izvēles perspektīva pievērš uzmanību izvēles kontekstuālajiem faktoriem: kultūras, ekonomiskajiem, vēsturiskajiem, sociālajiem. Racionālās izvēles perspektīva plaši tiek izmantota, lai analizētu lēmumu pieņemšanu ģimenēs un ģimeņu lēmumus. Teorija bieži ir pamatā ģimenes politikai un tās īstenošanas izvērtējumam.

Konfliktu teorijas ietvaros ģimene tiek uzlūkota kā vieta, kur atspoguļojas nevienlīdzība, kas raksturīga plašākā sabiedrībā. Sevišķi plaši tiek analizēts varas jautājums, jo īpaši varas sadalījums un jautājumu izlemšanas kārtība ģimenes iekšienē: kādi faktori to nosaka – tradīcijas, nauda, mīlestība. Ģimenes analīzē tiek akcentēta cīņa, lai kontrolētu nepietiekamos ekonomiskos, sociālos un psiholoģiskos resursus. Mājsaimniecība un ģimene nav kopīgu interešu vienība, un “kopīgie resursi”, kas rodas no mājsaimniecības ienākumiem, netiek sadalīti visiem vienlīdzīgi. Sarunu rezultātu nosaka relatīvie resursi: jo lielākus resursus indivīds ienes ģimenes ekonomikā, jo lielāka teikšana viņam ir. Balstoties uz Alberta Hiršmana (Albert Otto Hirschman) varas-resursu sarunu modeli: 1) jo atkarīgāks esi, jo vājāka tava balss; 2) jo zemāks ienākumu potenciāls, jo mazākas risinājuma (exit) iespējas; 3) jo mazākas risinājuma iespējas, jo vājāka balss. Aktuāla ir tēma par mājsaimniecības darbu veikšanu un neapmaksātā darba darītāju neizdevīgo situāciju.

Marksistu uzskatus par ģimenes dzīvi apkopojis Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels), kad uzrakstīja darbu “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelsme” (Der Ursprung der Familie, des Privateigenthums und des Staats, 1884). Viņš parādīja, kā ekonomiskā bāze veido un maina ģimenes un ģimenes dzīves modeļus. Šis ir uzskatāms arī par pirmo sociālā feminisma darbu, jo tā ietvaros tiek izklāstīts, kā ražošanas veids noved pie sievietes statusa un mājsaimniecības darba vērtības mazināšanās. Ģimene skatīta kā privātīpašuma aizsargāšanas vieta. 20. gs. marksistu uzmanības lokā bija tēma par mājas/saimniecības darbu veikšanu, t. i., par neapmaksāto darbu, kuru uzņemas kāds no ģimenes locekļiem, lai ļautu citiem ģimenes locekļiem piedāvāt savu darbaspēku darbadevējam un ekonomikai kopumā. Vairums debašu risinājušās ap “virsvērtību” un to, ka mājas darbi nedod “virsvērtību”, un tāpēc strikti saskaņā ar marksistu teoriju tos nevar uzskatīt par produktīvu darbu/ražošanu. Ietekmīgāks bija Elija Zarecka (Eli Zaretsky) darbs “Kapitālisms, ģimene un personīgā dzīve“ (Capitalism, the Family, and Personal Life, 1976), kura uzmanības centrā ir šķirtne starp ekonomiku un ģimeni. E. Zareckis pētīja un noraidīja ideju par to, ka labklājība ir ielauzusies ģimenē vai pat aizvietojusi to, apgalvojot, ka ideālais ģimenes tips paliek autonoms un tam ir nozīmīga loma kapitālisma atbalstīšanā. Būtu svarīgi apzināties, ka marksistu darbi nav radījuši nopietnu teorētisku pieeju ģimenes dzīves izpētei Amerikā vai Eiropā. Savukārt to iespaidā ir likti pamati modernā kapitālisma kritikai, un daudzi radikālie domātāji var smelties jaunas koncepcijas, it īpaši nevienlīdzības aspektā, kas ir bijis pamats jaunām radikālām teorijām, to vidū ir arī feminisma aizsākumam.

Nozīmīgu iespaidu uz ģimenes teoriju attīstību kopumā atstājis feminisms. Ģimenes izpētes laukā feminisma pētnieku ieguldījums bija nozīmīgs tieši tādēļ, ka viņi pirmie sāka norādīt uz sievietes-mātes tradicionālo lomu nevis kā kaut ko dabisku, bet gan sociāli noteiktu. Katrs no feminisma atzariem sliecas apskatīt dažādus ģimenes dzīves aspektus un dara to, akcentējot atšķirīgus jautājumus. Radikālā feminisma teorijas akcentē, ka ģimene ir patriarhāla institūcija, kurā dominējošais ir vīrietis, kas izmanto un apspiež sievieti. Liberālais feminisms akcentē, ka vīriešiem un sievietēm ir vienādas iespējas un tie var kļūt vienlīdzīgi, ja vien atrastos vienādos apstākļos. Sieviešu nevienlīdzīgo statusu bieži vien nosaka bioloģiskā nevienlīdzība. Feminisma ģimenes teorija ir vislabāk pielāgota tam, lai aktualizētu ģimeņu daudzveidību. Svarīgi pieminēt, ka feministi ir pētījuši arī sakarības, kas pastāv starp ģimeni un tādām parādībām kā rase, etnoss, šķira un kultūra.

Simboliskā interakcionisma ietvaros galvenā uzmanība vērsta uz mijiedarbības procesu izpēti ģimenē, tiek uzsvērta nozīmju un simbolu nozīme ģimenē. Priekšplānā ir ģimenes un laulības attiecību jautājumi, biežāk tiek lietots jēdziens “ģimenes dzīve”. Ernests Bērdžess (Ernest Watson Burgess) uzsvēra, ka ģimene ir savstarpēji iedarbojošos personību vienība. Ņemot vērā statusu un lomu struktūras nozīmību, plašāk attīstījās tieši strukturālais interakcionisms. Izpētē uzmanība tiek vērsta uz lomu analīzi (kā tās tiek definētas, izprastas un izpildītas), kādi mijiedarbības modeļi veidojas, kā cilvēki interpretē viens otra uzvedību.

Ģimenes attīstības perspektīva jeb ģimenes dzīves cikla teorija priekšplānā izvirza pārmaiņas, kas norit ar ģimeni laika gaitā, akcentējot tās dinamisko iedabu un galvenokārt operējot ar ģimenes dzīves cikla jēdzienu. Tiek izdalīti vairāki ģimenes dzīves cikla posmi, visbiežāk fokusējoties uz tradicionālo ģimenes tipu (atsevišķi pieaugušie, bērna ienākšana ģimenē, ģimene ar maziem bērniem, ģimene ar pusaudžiem, “tukšā ligzda”, vēlīnā ģimene, atraitnība). Šī teorija aplūko ģimenes pārmaiņas laika gaitā un dažādo (izaicinošo) tās posmu raksturīgās iezīmes un vajadzības.

Ģimenes socioloģijas aizsākumi saistāmi ar vairākiem 19. gs. pētījumiem par ģimeni, piemēram, Voltera Vilkoksa (Walter Francis Willcox) “Laulības šķiršanas problēma: pētījums statistikā” (The Divorce Problem: A Study in Statistics, 1891).

20. gs. sākumā socioloģiskie pētījumi reti tika veltīti tikai ģimenei, visbiežāk tie aptvēra plašāku dzīves apstākļu vai sociālo problēmu tēmu loku. Par nozīmīgu sasniegumu uzskatāma 1920. gadā realizētā pirmā sesija Amerikas sociologu asociācijā (American Sociological Association) un atsevišķas sadaļas par ģimeni iekļaušana žurnālā Social Forces. Amerikāņu sociologi E. Bērdžess un Hārvijs Loks (Harvey J. Locke) agrīnajā ģimenes socioloģijas pētījumā “Ģimene: no institūcijas līdz biedriskumam” (The family: From institution to companionship, 1945) analizē ģimenes institūta izmaiņas laika gaitā. Šajā laikā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) strauji attīstījās ģimenes pētījumu joma un pieauga pētījumu skaits par tādām tēmām kā ģimeņu dzīve un situācija laukos un pilsētās, dažādu rasu un etnisko kopienu ģimeņu formas un dzīves apstākļi, ģimeņu migrācija, Lielās depresijas ietekme uz ģimeņu situāciju un izdzīvošanas stratēģijām, vientuļo vecāku problēmas. Liela daļa pētījumu atspoguļoja ģimeņu struktūru, dzīves apstākļus, nodarbinātības situāciju, mājokļu pieejamību un citus jautājumus. Vienlaikus attīstījās tādu tēmu izpēte kā laulības nozīme un laulātības tendences, šķiršanās procesi, vardarbība un konflikti.

Ģimenes socioloģija pievērsusies arī dažādām izmaiņām, tendencēm un modeļiem laika gaitā. Piemēram, pētnieki atzīmēja pastāvīgu to laulību procentuālās daļas pieaugumu, kas beidzas ar šķiršanos, un saistīja šo pieaugumu ar izmaiņām ekonomikā, tiesību aktos un mainīgajām to sieviešu lomām, kuras arvien vairāk iesaistījās algota darba tirgū. Tika salīdzinātas ģimenes pēc rases, ģeogrāfijas, ienākumiem un nodarbošanās. Vairākas ģimenes jomas, piemēram, laulības, dzimstība un šķiršanās, bija īpaši pakļautas statistiskai analīzei.

Tā kā pētījumus un komentārus ģimenes socioloģijā biežāk vada aktuālas intereses, nevis kādas teorijas nepilnības, ģimene ir bijusi viena no atvērtākajām un adaptīvākajām socioloģijas jomām. Izpētes jautājumu loks laika gaitā būtiski paplašinājies, ietverot jautājumus par kopdzīvi bez laulības reģistrācijas, bezbērnu ideoloģiju, atvērtas partnerattiecības un seksuālās attiecības ārpus partnerattiecībām, ģimenes plānošanu un kontracepciju, vardarbību un konfliktus ģimenē u. tml.

Līdz 20. gs. 80. gadiem ierasta prakse ģimenes socioloģijā bija koncentrēšanās tikai uz precētiem pāriem ar bērniem jeb nukleārās ģimenes modeli. Vientuļo vecāku (praksē māšu) situācija tika pētīta, bet to uzskatīja par “nepilnu ģimeni”. Kopš tā laika šajā jomā var identificēt četrus izpētes attīstības virzienus: 1) pētnieciskās intereses pieaugums par ģimeņu situāciju un dzīves apstākļiem ārpus nukleārās ģimenes izpētes fokusa; 2) uzsvara izmaiņas no mājsaimniecības kā izpētes objekta (household-oriented) uz savstarpējo attiecību saišu (network-oriented) izpēti; 3) ģimenes pētniecībā daudz vairāk tiek ņemta vērā procesu pieeja, iekļaujot, piemēram, partnera izvēles aspektus u. tml.; 4) ievērojami palielinājās pētījumi par ģimenes iekšējām struktūrām, nevis tikai morfoloģiju.

Saistībā ar šiem tematiskā tvēruma paplašinājumiem notikusi ģimenes “idejas” un definīcijas maiņa. Ilgu laiku valdīja uzskats, ka ģimeni veido precēts pāris, kas dzīvo kopā ar saviem bērniem vienā mājsaimniecībā. Cilvēku grupas citos dzīves apstākļos netika uzskatītas par ģimenēm un līdz ar to nebija ģimenes pētījumu galvenais priekšmets. Ģimenes socioloģijas izpētes loks kopš tā laika ir paplašinājies, jo ģimene arvien vairāk tiek definēta kā indivīda privātās dzīves sfēra, kas ietver pienākumus attiecībā uz mājsaimniecības uzturēšanu, sadzīves organizēšanu un pienākumus, kas attiecas uz aprūpi, atbalstu un palīdzību apgādībā esošiem bērniem un citiem tuviniekiem un bieži vien pārsniedz mājsaimniecības, laulības, radniecības un pat vecāku pienākumu robežas. Turklāt ģimene jāsaprot ne tikai kā strukturāla forma, bet kā dinamisks process, ko veido dažādi attīstības posmi. Plaši laika gaitā ir attīstījušies pētījumi par ģimenes politikas ietekmi un dažādu atbalsta formu efektivitāti. Ģimenes izpēte un komentāri bieži pastiprina politisko retoriku, un zinātniskos pētījumus aizēno politiskās debates.

Pēdējās desmitgadēs ģimene kā sociāls institūts ir piedzīvojusi pārmaiņas, kuras zinātnieki saista ar globalizācijas, individualizācijas, dzimumu priekšstatu maiņu, mainīgajiem darba tirgus apstākļiem, politikas izmaiņām un citām iezīmēm. Skaidrojot un raksturojot izmaiņas ģimenes un laulības institūtos, ir izvirzījušās divas konkurējošas pamataksioloģiskās paradigmas ‒ ģimenes kā sociāla institūta krīzes paradigma un modernizācijas jeb pielāgošanās paradigma.

Ģimenes kā sociāla institūta izmaiņas krīzes paradigmas ietvaros tiek skatītas kā vēsturiski konkrētas, globāli sistemātiskas ģimenes krīzes izpausmes, kas radušās nevis nejaušu, īslaicīgu neatbilstību, negatīvu parādību un problēmu rezultātā, bet gan konkrētu, būtisku, industriālās – brīvā tirgus civilizācijas atributīvu iezīmju ietekmes rezultātā. Šī paradigma liek ģimenes institūta pētniekiem skatīt ģimenes izmaiņu negatīvo raksturu kā tādas krīzes izpausmi, kas iekļauj ģimeni un tās dzīvesveida vērtības. Pētnieki šo krīzi pielīdzina citām mūsdienu globālajām problēmām. Ģimenes krīzes būtību atklāj šādi sociālie procesi, to kopums: sociāli normatīvo regulācijas sistēmu vājināšanās, kultūras simbolu un paraugu transformācija, laulības vērtības mazināšanās, ģimeņu ar bērniem skaita sarukums, visu ģimenes paaudžu vienotības mazināšanās. Krīzes paradigmas aizstāvji šīs izmaiņas interpretē kā “normālas ģimenes” pazušanu un izceļ negatīvās sekas, ko ģimenes pārmaiņas atstājušas bērnu attīstībai un sociālajai kohēzijai.

Ģimenes modernizācijas jeb pielāgošanās paradigmas ietvaros izmaiņas ģimenes institūtā tiek uztvertas un interpretētas kā personiskas, specifiskas kopējā ģimenes modernisma procesa izpausmes. Notiek tradicionālā ģimenes tipa un iedzīvotāju atražošanās mehānisma nomaiņa uz citu – mūsdienīgo, moderno. Ģimenes modernizācija tiek skatīta kā visas sabiedrības modernizācijas elements. Ģimenes formu daudzveidība un ģimenes institūta transformācija ir nepieciešami priekšnoteikumi atvērtas, plurālistiskas un demokrātiskas sabiedrības veidošanā. Šai perspektīvai raksturīgs pieņēmums, ka ģimeņu daudzveidība nav kaut kā jauna attīstība, bet, kā liecina sociāli vēsturiskie ģimenes pētījumi, tā ir “atgriešanās pie ģimenes daudzveidības normas”, kas jau sen ir bijusi sabiedrības iezīme un atbilst mūsdienu ģimeņu realitātei. Papildus jānorāda, ka izpētes tēmu loks tiek paplašināts ar jauno reproduktīvo tehnoloģiju radītajām izmaiņām.

Ģimenes pētniecībā raksturīga multidisciplinaritāte un starpdisciplinaritāte, aptverot antropoloģiju, vēsturi, psiholoģiju, sociālo politiku, ekonomiku, socioloģiju un demogrāfiju, kas atspoguļojas plašajā šajā jomā izmantoto epistemoloģisko perspektīvu un metodoloģisko pieeju klāstā. Ģimenes socioloģiskajā izpētē tiek izmantotas daudzveidīgas metodes – gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās.

Tautas skaitīšanas dati, plašāka reģistru datu un ar dažādiem reģistriem saistīto datu pieejamība veicinājusi ģimenes pētniecības attīstību un uzlabojusi lietišķo ģimenes pētījumu kvalitāti, kā arī pavērusi jaunas iespējas, veicot liela mēroga salīdzinošus pētniecības projektus. Līdztekus liela mēroga datu izmantošanai plaši tiek veiktas dažādas aptaujas. Nozīmību nav zaudējuši arī etnogrāfiskie pētījumi un kvalitatīvo pētniecības metožu (piemēram, padziļināto interviju) izmantošana izpētē.

Salīdzinot ar citām pētījumu jomām, ģimenes pētniecības jomā digitālo datu vākšanai un izmantošanai ir senas tradīcijas. Piemēram, video dati tiek apkopoti, lai pētītu ikdienas mikrolīmeņa mijiedarbību ģimenēs, un tiek izmantoti arī kā rīki ģimenes terapijā. Sociālo tīklu platformas un tajās izvietotie lietotāju sevis un savas ģimenes reprezentācijas attēli un video kļuvuši par mūsdienu pētījumu objektu ģimenes pētniekiem un veicina šādas metodoloģijas attīstību.

Kopumā ģimenes izpētes kontekstā būtiski ņemt vērā jomas izpētes specifiskos aspektus, kas ģimenes izpēti atšķir no citiem sociālajiem pētījumiem. Lielākajā daļā uzvedības un sociālo zinātņu pētījumu uzmanības centrā ir indivīds, savukārt ģimenes pētījumos uzmanības centrā parasti ir grupa ‒ ģimene, kuras sastāvs un īpašības laika gaitā mainās. Ļoti bieži pamatproblēma, pētot ģimenes, ir tā, ka trūkst vispārpieņemtas definīcijas par to, kas īsti ir ģimene, vai arī izpēte tiek fokusēta uz kādu noteiktu ģimenes formu, tādējādi izslēdzot citu tās tipu analīzi. Vēl viens problēmaspekts, pētot ģimenes, ir fakts, ka liela daļa ģimenēs notiekošā ir tā saucamā uzvedība aizkulisēs (slēpta no sabiedrības redzesloka), attiecīgi aptaujās vai intervijās bieži vien sniedzot sociāli vēlamās atbildes, kas prasa no pētniekiem padziļinātu metodoloģisko pieeju izmantošanu un procedūras datu validitātes novērtēšanai. Tēmu jutīgais raksturs, pētot cilvēku privāto dzīvi, nozīmē arī īpašas uzmanības pievēršanu ētiskiem procesiem un procedūrām.

Ģimenes izpētes kontekstā daudz būtiskāku pienesumu par atsevišķām nacionālo valstu pētniecības iestādēm un institūtiem jomas attīstībā sniedz dažādi pētnieku tīkli un pētnieku grupas. Arvien lielāku daļu socioloģisko pētījumu veic pētnieku grupas, ko veido zinātnieki no vairākām valstīm.

1959. gadā tika izveidota Starptautiskās Sociologu asociācijas (International Sociological Association, ISA) Pētniecības komiteja Ģimenes izpētē (Family Research, RC06).

Eiropas Sociologu asociācijā (European Sociological Association) ir izveidots ģimenes socioloģijas pētniecības tīkls (Research Network, RN13 Sociology of Families and Intimate Lives). Pirmajā Eiropas Sociologu asociācijas konferencē 1992. gadā bija paneļsesija par ģimenes struktūru un jauniem kopdzīves veidiem. Tā atklāja nepieciešamību pēc plašākiem un sistemātiskākiem ģimenes pētījumiem Eiropā. Tādējādi otrās konferences laikā, kas notika 1995. gadā Budapeštā, tika izveidots un jau aktīvi darbojās pētniecības tīkls “Ģimenes socioloģija” (Sociology of the Family). Pamatojoties uz ģimenes dzīves tendencēm, nosaukums vēlāk tika mainīts uz “Ģimeņu socioloģija” (Sociology of Families), bet 2003. gadā ‒ “Ģimeņu un intīmās dzīves socioloģija” (Sociology of Families and Intimate Lives). Mūsdienās RN13 ir viens no lielākajiem Eiropas Sociologu asociācijas pētniecības tīkliem, kas apvieno vairāk nekā 140 pētniekus gandrīz no visām Eiropas valstīm un ārpus tās, ieskaitot Austrāliju, Kanādu, Japānu un ASV. RN13 veicina Eiropas zinātnisko diskursu un ideju un rezultātu apmaiņu.

Ģimenes pētījumu kontekstā būtiska loma ir Starptautiskajam Atvaļinājumu politikas un pētniecības tīklam (The International Network on Leave Policies and Research), kurā ir vairāk nekā 60 biedru no 45 pasaules valstīm. Kopš 2004. gada tīkls rīko ikgadējus seminārus un sagatavo ikgadēju pārskatu par tādām tēmām kā maternitātes, paternitātes un vecāku atvaļinājumi, atvaļinājumi slimu bērnu aprūpei un citi ar nodarbinātību saistīti atbalsta pasākumi strādājošo vecāku atbalstam, kā arī agrīnās izglītības un aprūpes politikas izvērtējums. Tīkla ietvaros sagatavotie izpētes pārskati ir unikāls politikas un akadēmiskais resurss ar valstu situāciju atjauninājumiem un starpvalstu salīdzinošām tabulām, ko plaši izmanto visā pasaulē.

Ģimenes socioloģijas problemātikai veltīti raksti tiek publicēti daudzos socioloģijas žurnālos, bet atsevišķi minami vairāki specializēti periodiskie izdevumi, kuri atspoguļo aktuālākos procesus un pētījumus ģimenes jomā. Vairums no žurnāliem ir ar multidisciplināru un starpdisciplināru raksturu.

Journal of Marriage and Family ir nozīmīgākais akadēmiskais žurnāls ģimenes jomā. Tas tika dibināts 1939. gadā ar nosaukumu Living, 1941. gadā tika pārdēvēts par Marriage and Family Living, bet savu pašreizējo nosaukumu ieguva 1964. gadā. Žurnālā tiek ietverti jaunākie pētījumi un teorijas, pētījumu interpretācijas un pārskati, kā arī kritiskas diskusijas par visiem laulības, tuvu attiecību un ģimenes dzīves aspektiem.

Journal of Family Issues (kopš 1980. gada) ir nozīmīgs forums par aktuālajiem pētījumiem, teorijām un analīzi tiem, kas strādā ar ģimenēm un pēta tās. Žurnāls piedāvā jaunākos pētījumus, teoriju un analīzi par laulību un ģimenes dzīvi, aptverot plašu tematisko jomu klāstu un starpdisciplināru skatījumu.

Journal of Comparative Family Studies tika izveidots 1970. gadā, lai publicētu augstas kvalitātes rakstus, kuru pamatā ir salīdzinoši un starpkultūru pētījumi ģimenes jomā. Žurnāls veicina labāku izpratni gan par etnisko, gan starpetnisko ģimeņu mijiedarbību, kas ir būtiska visām daudzkultūru sabiedrībām. Tajā apkopoti sociālo zinātņu pētnieku raksti no visas pasaules, un tajā ir vērtīgs materiāls sociologiem, antropologiem, ģimenes konsultantiem un sociālajiem psihologiem.

Journal of Family Studies (kopš 1980. gada) ir recenzēts starptautisks žurnāls, lai attīstītu izpratni par ģimenēm, mājsaimniecībām un attiecībām sabiedrībā starpnozaru perspektīvā. Žurnāla sākotnējais nosaukums bija Australian Journal of Sex, Marriage and Family (1980‒1989), vēlāk žurnāls tika pārdēvēts Australian Journal of Marriage and Family (1990‒1994), bet kopš 1995. gada žurnāla nosaukums ir Journal of Family Studies.

Journal of Family Research (kopš 1989. gada) kopš 20. gs. 90. gadiem bijis nozīmīgākais zinātniskais žurnāls ģimenes pētījumu jomā vāciski runājošajās valstīs. Žurnāla sākotnējais nosaukums bija Zeitschrift für Familienforschung (1989‒2002), vēlāk ‒ Zeitschrift für Familienforschung. Journal of Family Research (2003‒2019), bet kopš 2020. gada oficiālais žurnāla nosaukums ir Journal of Family Research. Žurnālā tiek publicēti pētījumi, kas sniedz jaunu ieskatu par daudzajiem ģimenes dzīves aspektiem dažādos pasaules reģionos un valstīs.