Teorija pamatā izklāstīta viņa grāmatā “Par civilizācijas procesu” (Über den Prozeß der Zivilisation, 1939). Vēlākajos darbos N. Eliass un viņa sekotāji attīstīja un papildināja grāmatā paustas idejas.
civilizācijas procesa teorija, socioloģijā
socioloģiska teorija, kuru izstrādāja vācu sociologs Norberts Eliass (Norbert Elias)
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Teorijas radītāji un rašanās cēloņi
Terminu “civilizācijas process” savos darbos lietoja N. Eliasa pasniedzējs Alfrēds Vēbers (Alfed Weber). Polemizējot ar vēstures materiālistisku izpratni, A. Vēbers, tāpat kā viņa brālis Makss Vēbers (Max Weber), aizstāvēja viedokli, ka kultūru nevar reducēt uz ekonomiskām attiecībām. Viņš nošķīra civilizācijas un kultūras jēdzienus. Ekonomika, zinātne un tehnoloģijas attiecināmas un civilizāciju, šajā jomās ir saskatāms progress. Progresu nosaka praktiskās lietderības apsvērumi. Uz kultūru ir attiecināma māksla, reliģija, filozofija – tās jomas, kurās cilvēki pauž “dzīves izjūtu” un augstākās garīgas vērtības, kurām ir nepārejoša nozīme.
N. Eliass, izstrādājot savu civilizācijas procesa teoriju, norobežojās no šiem A. Vēbera uzskatiem. Viņš uzskatīja, ka ilglaicīgie, neplānotie attīstības procesi iepriekš neparedzētā virzienā ir saskatāmi gan kultūrā, gan ekonomikā, kā arī zinātnē un tehnoloģijās. N. Eliasa teorētiskos uzskatus vairāk ietekmēja cits viņa skolotājs, ievērojams sociologs Karls Manheims (Karl Mannheim). K. Manheims kultūras formas centās izskaidrot ar sociāli vēsturiskiem procesiem, attiecībām starp sociālajām grupām, ideju attīstībā saskatot sociālās konkurences atspoguļojumu.
K. Manheims bija Eliasa habilitācijas darba vadītājs; viņa vadībā N. Eliass uzrakstījis un aizstāvējis darbu par Francija karaļu galmu sabiedrību, tās socioģenēzi un kultūru. Vēlāk šis darbs tika publicēts kā atsevišķa grāmata “Galma sabiedrība” (Die höfische Gesellschaft, 1969). Šajā darbā N. Eliass parāda, ka galma manieres, etiķete un ceremonijas, kā arī tā laika māksla – teātris un arhitektūra – atspoguļoja 17. gs. absolūtisma režīma varas attiecības un izturēšanās stilu tā centrālajā figurācijā, kas iekļāva karali, aristokrātiju un buržuāziju. Dažus gadus vēlāk N. Eliass ierecēja veikt plašāku pētījumu par uzvedības normu transformāciju Rietumeiropā, kas pārtapa par grāmatu “Par civilizācijas procesu”. N. Eliass minējis, ka grāmatas mērķis ir izskaidrot mūsdienu “civilizēta” uzvedības veida rašanos un evolūciju.
Teorijas attīstība
Grāmatas “Par civilizācijas procesu” sākumā N. Eliass analizē jēdzienu “civilizācija” un “kultūra” rašanos un attīstību kopš 18. gs. Termins “civilizācija” radies Francijā 18. gs. otrā pusē, cēlies no franču vārda civilité, kas nozīmēja labas manieres un pieklājību. Bet franču intelektuāļi, izveidojot terminu “civilizācija” (civilisation), papildināja tā nozīmi. Tas iekļāva pieklājīgu uzvedību, taktu un morāli, bet papildu tam arī sociālos nosacījumus, kas padara sabiedrību civilizētu: sociālo mieru, izglītību, konstitūciju, zemāko šķiru stāvokļa uzlabošanu. Civilizācija tātad apzīmēja augstāku sabiedrības attīstības pakāpi, salīdzinot ar mazāk attīstītām, “barbariskām” tautām vai zemākiem slāņiem, kā arī sociālās attīstības procesu. Jēdziens “kultūra” radās tajā pašā laikā Vācijā. To izveidoja vācu intelektuāļi, kuri ar to apzīmēja garīgo darbību – mākslu, filozofiju, reliģiju, izglītošanas procesu. N. Eliass raksta, ka vācu intelektuāļu izveidotais termins “kultūra” (Kultur) apzīmēja viņu darbības sfēru, pauda viņu paštēlu, nošķirot intelektuālo, garīgo sfēru no “materiālās” sfēras. Pēc N. Eliasa domām, vācu intelektuāļi neapzinājās termina “kultūra” socioģenēzi, kas sakņojās vācu politiskajā vēsturē. Termins “civilizācijas process” N. Eliasa interpretācijā ir iekļaujošāks, tas paredz to, ka cilvēku izturēšanās, morāle mainās kopsakarībā ar politisko un ekonomisko attīstību, kā arī izmaiņām tehnoloģijās un intelektuālajā sfērā.
Izmantojot viduslaiku un renesanses labu manieru pamācības, N. Eliass konstatējis, ka cilvēku uzvedības paradumi laika gaitā mainās. Uz to norāda pamācības, kā uzvesties pie galda vai guļamistabā, pamācības par personīgo higiēnu vai kā izturēties pret pretējo dzimumu. Agrākajos laikos grāmatas saturēja tādas uzvedības aizliegumus, ko vēlāk uzskatīja par pašsaprotamu. Vēlākajos gadsimtos tās prasīja izsmalcinātāku uzvedību un cilvēki kaunētos no tādas uzvedības, kas bija akceptējama agrāk. Tas nozīmē, ka cilvēku kaunēšanās un nepatikas slieksnis kļuvis augstāks. Bija vērojama tendence, ka arvien striktāk tiek kontrolēta uzvedība, kas saistīta ar dabisko vajadzību un dzenuļu apmierināšanu. Agrākajos gadsimtos, piemēram, salīdzinot 18. gs. ar 13. gs., uzvedība bija tiešāka un vienkāršāka, cilvēki ne tik stingri kontrolēja savas emocijas, impulsus un kustības. Laika gaitā cilvēkos attīstījās lielāka kauna un samulsuma sajūta saistībā ar savu ķermeni un dzimumdzīvi, radās vajadzība ievērot distanci no citiem cilvēkiem. No vīriešiem tika sagaidīts lielāks takts attiecībās ar sievietēm, skaidrāk nodalīja privātās telpas no publiskajām.
Izmaiņas bija vērojamas arī agresijas izpausmēs un attieksmē pret vardarbību. Viduslaikos vardarbība bija mazāk ierobežota, bruņinieki pavadīja dzīvi karos, medībās un turnīros. Plašāk izplatīta bija arī sadzīviskā vardarbība. N. Eliasa izmantotie avoti liecina, ka bruņinieki guva lielu gandarījumu no vardarbības, dzenuļu tiešas apmierināšanas kaujā. Ar laiku vardarbība tika stingrāk ierobežota un kontrolēta, piemēram, tika aizliegti dueļi un valsts pārstāja praktizēt publiskos nāvessodus, bet vēlāk daudzās valstīs tie tika atcelti. Cilvēkiem arī radās nepatika pret agresijas izpausmēm. Mūsdienās tās tiek atļautas ierobežotā formā sportā un kino industrijā. Visi šie procesi, pēc N. Eliasa domām, norāda uz cilvēku psiholoģisko transformāciju, habitus maiņu vēstures gaitā. To viņš sauc par civilizācijas procesu.
Smalkāku manieru veidošanās notika vispirms augstākajos slāņos, galma sabiedrībā. Bet 17. un 18. gs. smalkākas manieres izplatījās plašākā sabiedrībā, jo buržuāzija imitēja aristokrātijas dzīves stilu un izturēšanos. Monarhu galmi pastāvēja absolūtisma režīmos, kuri radās valstu veidošanās, politiskās centralizācijas rezultātā. N. Eliass izmantoja Francijas piemēru un izpētīja pāreju no sadrumstalota feodālisma stāvokļa agrīnajos viduslaikos līdz absolūtismam 17. gs. Šī procesa gaitā praktiski neatkarīgie feodāļi kļuva par atkarīgajiem galma ļaudīm. Dižciltīgo pieaugošā atkarība no karaļa lika viņiem stingrāk kontrolēt savu uzvedību, kas izpaudās galma ceremonijās un etiķetē. Galma etiķetē atspoguļojās dižciltīgo pietāte pret karali, viņu sociālā atkarība no monarha. Galma aristokrāti konkurēja savā starpā vairs ne ar ieročiem, bet ar sarunām un intrigām. Centrālās valdības funkciju izpilde arī pieprasīja no galmam piederīgajiem, kalpotājiem lielāku savaldību un tālredzību.
Absolūtisma režīms gan ar vardarbības pielietošanu, gan ar nodokļu aplikšanu sekmēja iekšējo mieru valstī, kā arī ekonomisku attīstību. Mierīgas vides radīšana veicināja civilizācijas procesu, jo aktivizējušies ekonomiskie sakari, apmaiņa un pieaugoša darba dalīšana vairāk sasaistīja cilvēkus un palielināja savstarpējo atkarību. Saimnieciskā dzīve, kas notika miera apstākļos, lika cilvēkiem vairāk plānot savu rīcību un saskaņot to ar citu cilvēku darbībām. Tas bija faktors, kas veicināja stingrāku paškontroli, kā arī paredzēšanas, plānošanas spēju attīstību. Cilvēki sāka vairāk apzināties savu saistību ar citiem, kas no viņiem ir atdalīti telpā, kā arī savas un citu rīcības tālākās sekas.
Valsts veidošanās un pieaugošas savstarpējās atkarības rezultātā attīstījās stabilāka, noturīgāka paškontrole, habitus, kas ir raksturīgs “civilizētiem” cilvēkiem. Šis civilizētā cilvēka habitus ir viņa otrā daba, kas veidojas internalizācijas procesā, kad ārējie ierobežojumi un kontrole pārvēršas par iekšējiem ierobežojumiem, paškontroli. Paškontrole daļēji ir apzināta, bet daļēji ieradums. Eiropas īpatnība ir bijusi tāda, ka šeit vēstures gaitā izveidojās stabilie politiskie institūti, kas spēja kontrolēt vardarbības pielietošanu savās teritorijās un aizsargāt savus iedzīvotājus, kā arī radās kapitālisma institūti, tirgi, kas ciešāk integrēja cilvēkus sabiedrībās, nacionālajās valstīs. Līdz ar demokratizācijas procesu cilvēki kļuva vienlīdzīgāki. Pēc N. Eliasa domām, tas noveda pie lielākas savstarpējās atkarības un lielākas abpusējas kontroles izplatīšanās Eiropas sabiedrībās, kad dažādas sociālās grupas kļuva atkarīgas no citām sociālajām grupām un spēja tās arī ietekmēt. Šie procesi veicināja cilvēku savstarpējo identificēšanos, citu interešu ievērošanu, kā arī turpmāko paškontroles attīstību.
Noteiktā attīstības posmā Eiropas valstu pārstāvji sāka ievērot savas civilizācijas atšķirību no citiem pasaules reģioniem. Jēdziens “civilizācija” sāka izteikt eiropiešu pašapziņu un lepnumu par savu dzīves veidu un sociālo institūtu augsto attīstības pakāpi. “Civilizētākiem” cilvēkiem var likties, ka vienkāršāko sabiedrību pārstāvi uzvedas bērnišķīgi, jo viņu emociju izpausme ir tiešāka, kas “civilizētākajās” sabiedrībās ir novērojams bērnos. Taču paši eiropieši ir aizmirsuši par savu ilgo civilizācijas procesu, kura gaitā veidojies viņu habitus, nav apzinājušies šo procesu virzošos faktorus, un šī neziņa bija iemesls šovinismam un rasismam.
Civilizācijas process nav lineārs, vēsturē var novērot arī pretējās tendences. Radikālo civilizācijas kontroles mehānismu sabrukumu N. Eliass apzīmēja ar terminu “decivilizācijas process” un analizēja to, izmantojot nacistiskās Vācijas piemēru. N.Eliasa sekotāji, pētot eiropiešu habitus izmaiņas, atzīmējuši, ka līdz 19. gs. beigām uzvedības normas kļuva striktākas, bet 20. gs. saskatāma pretēja tendence – “informalizācijas” (informalization) process, kad cilvēki sāka vairāk atzīt dabisko dzenuļu esamību un mazāk kaunēties no tiem. Vērojams emociju emancipācijas process, kad emocijas, kuras agrāk tika apspiestas un slēptas, mūsdienās vairāk tiek parādītas, un tas tiek akceptēts uzvedības kodeksos, bet pašregulācija un paškontrole kļūst refleksīvāka. Cilvēki atsevišķos kontekstos ļauj brīvāk izpausties savām emocijām, bet šī procesa norise tiek apzināta un kontrolēta.
Teorijas kritika
N. Eliasa civilizācijas procesa teoriju kritizē par to, ka viņš nav ņēmis vērā reliģijas un ideoloģijas ietekmi uz uzvedību. Daži kritiķi izsaka viedokli, ka N. Eliass pārspīlē viduslaiku un mūsdienu cilvēku atšķirības, piemēram, saistībā ar attieksmi pret agresiju. Kritiķi pauž viedokli, ka agresijas demonstrēšana viduslaikos bija līdzīga rituālam, kas kalpoja kā brīdinājums citai pusei par iespējamo ieroču lietošanu. Taču N. Eliasa piekritēji uzskata, ka mūsdienu pētījumi drīzāk apstiprina viņa tēzes attiecībā uz vardarbības un agresijas lomas un formas vēsturiskajām izmaiņām.
Teorijas pielietošanas jomas
N. Eliasa civilizācijas procesa teorija socioloģijā bijusi visai ietekmīga. Ik gadu tiek izdotas vairākas grāmatas, kas izmanto civilizācijas procesa teorijas jēdzienus un pieeju. Visvairāk tas ir vērojams politikas socioloģijā, vēsturiskajā socioloģijā un starptautiskajās attiecībās. N. Eliass pats savas dzīves laikā pielietojis civilizācijas procesa teoriju vairākās socioloģijas nozarēs, piemēram, sporta socioloģijā, kultūras socioloģijā, zināšanu un zinātnes socioloģijā.
Pielietojamās metodes
Civilizācijas procesa teorija saista izmaiņas makrolīmenī (sabiedrībā) ar izmaiņām mikrolīmenī (cilvēkā). Makrolīmeņa izpētei tiek izmantotas metodes, kuras lieto vēsture ‒ darbs ar avotiem, kā arī sekundārās literatūras analīze. Izpētei mikrolīmenī izmanto pārsvarā kvalitatīvas metodes: novērošanu, intervēšanu, vizuālo datu, dienasgrāmatu analīzi. Kvantitatīvas metodes, standartizētas aptaujas tiek izmantotas reti, vairāk kā papildu datu avots.