Pētījot valodu, tipologi pievērš uzmanību falsificējamiem uzskatiem par valodas struktūru. Tipologi apgalvo, ka valodas būtība saprotama, analizējot piemērus no daudzām valodām. Tāpat kā vēsturiskajā valodniecībā un areālajā lingvistikā, arī tipoloģijā izmanto salīdzinošo pieeju valodu pētniecībai. Tomēr ir arī atšķirības: vēsturiskā valodniecība pēta radniecīgas valodas (piemēram, indoeiropiešu valodu saimi), un areālā lingvistika studē valodas, kas tiek runātas vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā reģionā (piemēram, Dienvidāzijā). Turpretim tipoloģiskajā valodniecībā uzskata, ka visas pasaules valodas ir līdzvērtīgi viena veida objekti, kas pakļaujas tiem pašiem kognitīvajiem un diskursa apstākļiem.

Par termina “tipoloģija” autoru tiek uzskatīts vācu valodnieks Georgs fon der Gabelencs (Georg von der Gabelentz). Sākotnēji tika pieņemts, ka valodas specifisko īpašību izpēte ļaus noteikt tās vispārīgo raksturu jeb tipu. Mūsdienās vairums tipologu ir vienisprātis, ka kādas valodas īpašības kopumā nevar paredzēt, balstoties tikai uz vienu vai dažiem lingvistiskiem parametriem. Valodas ir ļoti daudzveidīgas.

Lielākajā daļā tipoloģisko pētījumu aplūko vienu vai vairākus no šiem jautājumiem:

• kā tiek klasificēta kāda noteikta īpašība pasaules valodās vai – precīzāk – valodu izlasē. Piemēram, subjekta (S), verba (V) un objekta (O) secība teikumā: SOV, SVO, VSO, OSV, VOS, OVS vai tips, kurā nav dominējošas vārdu kārtas. Var arī pētīt divu vai vairāku īpašību korelāciju. Piemēram, vai vārdu kārta SVO nosaka to, kuri palīgvārdi valodā dominē: prepozīcijas vai postpozīcijas.
• kā no tipoloģiskā viedokļa analizē kādu īpašību vienā vai vairākās valodās. Piemēram, kā tipoloģiski aprakstīt laika apstākļa palīgteikumus latviešu un lietuviešu valodā.
• vai no tipoloģiskā viedokļa nepieciešams revidēt lingvistiskās teorijas pamatjēdzienus? Piemēram, vai visās valodās ir substantīvi, verbi un adjektīvi? Vai visu valodu sintaksē atrodams teikuma priekšmets (subjekts)? Tipologi uzskata, ka tradicionālie koncepti gramatikā nav pašsaprotami. Tie ir pastāvīgi jāpārskata, izmantojot jaunus pētījumus daudzās dažādās valodās.

Ērtības labad daudzi valodnieki pēta tikai savu dzimto valodu vai arī tikai pasaules prestižākās valodas. Tomēr par valodniecības objektu uzskatāmas visas valodas. Neviena valoda pati par sevi nevar būt reprezentatīva pasaules valodās pierādītajai struktūru daudzveidībai. Tāpēc tipoloģiskajā valodniecībā ir nepieciešami pētījumi, kas ietver lielu skaitu valodu. Tipoloģiskas valodu studijas rāda, ka specifisku pazīmju līdzāspastāvēšana atsevišķās valodās bieži ir nejaušība. Tikai ņemot vērā daudzas dažādas valodas, iespējams izpētīt, kā dažādi valodas struktūras elementi ir savstarpēji saistīti. Starpvalodu salīdzinājums ir būtisks, piemēram, semantikas izpētei, jo katrā valodā semantiskās telpas iedalījums ir atšķirīgs. Tipoloģijā ir svarīgi, ka pasaules valodas tiek kvalitatīvi dokumentētas un aprakstītas. Tādā veidā tipoloģiskā valodniecība palīdz arī saglabāt informāciju par apdraudētām valodām, un tādas ir lielākā daļa valodu mūsdienās. Valodniekiem, kas raksta gramatikas, tipoloģiski pētījumi noder, lai veidotu pēc iespējas precīzākus mazizpētīto valodu aprakstus. Tipoloģijas rezultāti bagātina arī labi izpētītu valodu gramatikas, jo, salīdzinot atšķirīgas struktūras dažādās valodās, iespējams skatīt pazīstamas parādības jaunās perspektīvās. Turklāt kvalitatīva valodu aprakstu izstrāde ceļ apdraudēto valodu statusu pašu runātāju vidū, jo gramatikas, vārdnīcas un tekstu krājumi rāda, ka arī mazas valodas ir daļa no cilvēces kultūras mantojuma.

Saskaņā ar valodas struktūru pamatjomām tipoloģiskos pētījumus var iedalīt šādās apakšnozarēs: fonoloģiskā tipoloģija (skaņu krājuma tipoloģija), morfoloģiskā tipoloģija (vārdu struktūras tipoloģija), vārdšķiru tipoloģija, sintaktiskā tipoloģija (teikuma struktūras tipoloģija) un leksikālā jeb semantiskā tipoloģija, kas pēta semantiskos laukus, piemēram, kā organizēta leksika par krāsām, sajūtām, kustībām vai temperatūru. Sintaktisko tipoloģiju var sīkāk iedalīt vārdu kārtas tipoloģijā, nominālo vārdkopu tipoloģijā, vienkāršu un saliktu teikumu tipoloģijā. Tipoloģijā dominē gramatisko kategoriju izpēte. Vārddarināšanai (atvasinājumiem un salikteņiem) uzmanība līdz šim pievērsta maz. Tipoloģijā svarīga loma ir diskursam (izteikumiem, kas pārsniedz teikuma robežas), jo daudzi pētnieki uzskata, ka diskursa tendences gramatikalizē valodas elementus. Piemēram, lielākajā daļā valodu skaidri šķir lietvārdus un darbības vārdus, jo tie norāda, par ko mēs runājam un ko mēs par to sakām.

Neskatoties uz atšķirībām, visas valodas ir savā veidā līdzīgas. Tradicionāli tipoloģisko pētījumu galvenais mērķis ir bijis identificēt valodu universālijas, citiem vārdiem sakot, to, kas visām valodām ir kopīgs. 20. gs. 60. gados amerikāņu valodnieks Džozefs Grīnbergs (Joseph Harold Greenberg) lika pamatus tipoloģiskajiem pētījumiem par implikatīvajām universālijām un hierarhijām valodās. Piemērām, par implikatīvu universāliju uzskatāma šāda sakarība: ja valodā ir divskaitlis, tad tajā noteikti arī ir daudzskaitlis. Kā pretreakcija Noama Čomska (Noam Chomsky) ietekmīgajai teorijai par visiem cilvēkiem iedzimto universālo gramatiku radās daudz empīrisku pētījumu par valodu universālijām. Daudzas postulētās universālijas valodnieks Franss Planks (Frans Plank) ar kolēģiem apkopojis Konstances universāliju arhīvā (Konstanz Universals Archive). Liels skaits no tām ir falsificētas.

20. gs. 80. un 90. gados Metjū Draiera (Matthew Dryer) darbi par vārdu kārtas korelācijām un Džoannas Nikolsas (Johanna Nichols) pētījumi par morfosintaktiskajām kategorijām parādīja, ka daudzām struktūrām ir raksturīga makroareāla distribūcija. Citiem vārdiem sakot, valodu populācijām dažādos kontinentos ir statistiski iezīmīgas strukturālās atšķirības. Kontinentus var uzskatīt par makroareāliem, kas atspoguļo cilvēces aizvēsturiskos migrācijas ceļus no Āfrikas uz Eirāziju un tālāk uz Okeāniju vai Ameriku. Piemēram, lielā skaitā Okeānijas un Amerikas pamatiedzīvotāju valodu formāli izšķir izteicienus “mēs (bet ne jūs)” un “mēs (ieskaitot jūs)”. Šī atšķirība ir reta Eiropas un Āfrikas valodās. Areāli tipoloģiskās pieejas interešu lokā ir valodu daudzveidība (nevis universālijas) un tās modelēšana diahroniskā perspektīvā. Tas arī motivē kartogrāfisku datubāžu veidošanu par lingvistiskajām struktūrām.

Tipoloģisko datubāžu pieejamība paver iespējas salīdzināt lingvistiskas struktūras ar ekstralingvistiskiem faktoriem, piemēram, valodas runātāju populācijas lielumu. Mūsdienu pētījumi liecina, ka specifiskas tipoloģiskās pazīmes korelē ar populācijas apjomu. Piemēram, dažas īpaši sarežģītas jeb kompleksas konstrukcijas bieži ir sastopamas valodās ar mazu runātāju skaitu, bet lielās valodās nereti izmanto arī samērā vienkāršas struktūras. Tas notiek tāpēc, ka lielajās valodās runā arī daudz cilvēku, kam tā nav dzimtā valoda un kas valodu nav iemācījušies pilnībā. Tas izraisa struktūru vienkāršošanos. Pētījumi par valodu kompleksumu ietver arī kreolu valodas jeb jaunas valodas, kurās vēl nav uzkrājies liels skaits sarežģītu struktūru.

Lai garantētu, ka tiek salīdzināta viena un tā pati parādība dažādās valodās, pētnieki izmanto starpvalodu komparatīvos konceptus, kas bieži vien ir balstīti semantikā. Piemeram, ja tipologi pētī, vai instrumentāļa (piemēram, “rakstīt ar zīmuli”) un komitatīva (piemēram, “runāt ar draugu”) semantiskās lomas valodā ir marķētas vienādi (kā tas ir, piemēram, latviski un angliski) vai atšķirīgi (kā tas ir, piemēram, somiski un svahili), tad netiek pievērsta uzmanība formālajiem elementiem, kas iesaistīti struktūras veidošanā. Citiem vārdiem sakot, nav svarīgi, vai instrumentālis un komitatīvs ir morfoloģiskas formas, vai tie tiek formēti, izmantojot prepozīcijas un postpozīcijas, vai arī abas stratēģijas tiek kombinētas. Lai noskaidrotu, kurš tips ir visparastākais, ir jāapkopo dati no stratificētas valodu izlases, kurā visi kontinenti un visas valodu saimes ir pārstāvētas vienādā mērā. Eiropas valodās instrumentāļa un komitatīva funkcijas lielākoties tiek kodētas identiski, bet pasaules valodās skaidri dominē atšķirīgas konstrukcijas.

Sakarības funkciju vidū iespējams atspoguļot semantiskajās kartēs. Pasaules valodu kategorijas uzrāda daudzveidīgu polisēmiju, kas semantiskajā telpā sakārtojas koherentās grupās. Semantisko karšu uzdevums ir uzskatāmi ilustrēt visu valodu polisēmiju. Piemērs semantiskajai kartei ir parādīts 1. attēlā. Latviešu prepozīcija “ar” un svahili prepozīcija “na” ir polisēmiskas jeb tiek lietotas vairākās funkcijās, bet abas kategorijas var modelēt kā koherentas vienā un tajā pašā semantiskajā telpā.

Piemērs (1) ilustrē nomenu koordināciju un predikatīvo piederību (posesīvais elements predikatīvā piederības konstrukcijā) svahili valodā, kur abas funkcijas ir izteiktas ar komitatīvo prepozīciju “na” ‘ar’. Lai lasītājs saprastu gramatiskās struktūras jebkurā valodā, piemēri ir jāskaidro ar glosu palīdzību. Leksikālas vienības tiek tulkotas angliski, un, lai skaidrotu gramatiskas kategorijas, tiek izmantoti saīsinājumi, piemēram, SG ‒ singulāris jeb vienskaitlis, PL ‒ plurālis jeb daudzskaitlis, trešā persona un REL ‒ relatīvā palīgteikuma forma. Morfēmas (vārdu sastāvdaļas) glosās tiek atdalītas ar domu zīmēm. Latīņu ciparus afrikānisti izmanto tā saucamo “lietvārdu klašu” apzīmēšanai. Tipoloģijā lietvārdu klases afrikāņu valodās un dzimtes kategorija indoeiropiešu valodās tiek uzskatītas par to pašu fenomena tipu par spīti atšķirībām terminoloģijā (abos kontekstos nomens ir noteicošais elements saskaņojumā).

Ar glosu palīdzību tipologi var strādāt ar datiem no daudzām valodām. Mūsdienu zinātniskajās gramatikās piemēriem bieži ir glosas. Svarīgākie datu avoti tipoloģiskiem pētījumiem ir gramatikas, anketas, oriģinālteksti vai tulkojumi (tā sauktie paralēlie teksti; kā (1) no Bībeles tulkojuma).

Tāpat kā vēsturiskā valodniecība, arī tipoloģiskā valodniecība ir aizsākusies romantisma laikmetā, 19. gs. Saskaņā ar šo tradīciju valodas tika uzskatītas par organismiem ar dažādām holistiskām attīstības stadijām, piemēram, izolējošā, aglutinatīvā, fūzijas vai polisintētiskā stadija. Tolaik pētnieki galvenokārt pievērsa uzmanību valodas morfoloģijai. Tradīcijas nozīmīgākais pārstāvis ir Vilhelms fon Humbolts (Wilhelm von Humboldt). Pasaules valodu pētniecība uzplauka amerikāņu antropologu tradīcijā, kuru aizsāka Francis Boass (Franz Boas), un amerikāņu strukturālismā, kura nozīmīgākie pētnieki bija Edvards Sepīrs (Edward Sapir) un Leonards Blūmfīlds (Leonard Bloomfield). Vēlāk līdzīgu kustību Austrālijā aizsāka Stīvens Verms (Stephen Wurm) un Roberts Diksons (Robert Malcom Ward Dixon). Prāgas strukturālisma skola, kas saistās ar Nikolaju Trubeckoju (Николай Сергеевич Трубецкой) un Romanu Jakobsonu (Roman Jakobson), 20. gs. 30. gados iedibināja fonoloģijas virzienu un līdz ar to lika pamatus fonoloģiskajai tipoloģijai.

Modernā tipoloģija sākās ar Dž. Grīnberga darbiem, kurš pirmais sistemātiski pētīja tipoloģisko pazīmju mijiedarbību. Dž. Grīnbergs attīstīja vārdu kārtas tipoloģiju un formulēja daudzas implikatīvas universālijas. Šo tradīciju Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) turpināja tādi zinātnieki kā Edīte Moravčika (Edith Moravcsik), Talmi Givons (Talmy Givón, arī Thomas Givon), Džoana Baibī (Joan Bybee), Viljams Krofts (William Croft) un M. Draiers. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) vissvarīgākās bija Maskavas skola, ko pārstāvēja Aleksandrs Kibriks (Алексaндр Евгeньевич Кибрик), un Ļeņingradas skola, ko pārstāvēja Vladimirs Nedjalkovs (Владимир Петрoвич Недялков). Daudzi izcili rietumu tipologi, piemēram, Dž. Nikolsa un Grevils Korbets (Greville Corbett), ietekmējušies no krievu tipoloģijas. Vācijā tipoloģisko pētījumu centrs bija Ķelne: Hansjakobs Zeilers (Hansjakob Seiler), Bernds Haine (Bernd Heine) un Kristians Lēmanis (Christian Lehmann). Nozīmīgi pētījumi tapuši arī Itālijā (Paolo Rāmats, Paolo Ramat), Nīderlandē (Leons Stasens, Leon Stassen) un Zviedrijā (Estens Dāls (Östen Dahl) un Oke Vībērs (Åke Viberg), un Marija Kopčevskaja Tamma, Мария Копчевская-Тамм, arī Maria Koptjevskaja Tamm). Daudzus nozīmīgus projektus īstenojis arī Maksa Planka Evolucionārās Antropoloģijas institūta (Max-Planck-Institut für evolutionäre Anthropologie) Valodniecības departaments Leipcigā ‒ Bernards Komrijs (Bernard Comrie), Martins Haspelmats (Marin Haspelmath) un Deivids Gils (David Gil). Īpaši svarīgs darbs ir “Pasaules valodu struktūru atlants” (The World Atlas of Language Structures, 2005), kas ir visplašāk pazīstāmā liela apjoma tipoloģiskā datubāze. 1994. gadā tika nodibināta Tipoloģiskās Valodniecības Asociācija (Association for Linguistic Typology), kas publicē žurnālu “Tipoloģiskā Valodniecība” (Linguistic Typology). Asociācija un žurnāls vieno tipologus visā pasaulē.

21. gs. sākumā statistikas un citas kvantitatīvās metodes tipoloģijā ir kļuvušas ļoti svarīgas.

Tipologi ir apkopojuši apjomīgas datubāzes, un daudzās valodās strauji attīstās elektronisko tekstu korpusu pieejamība. Tas viss prasa efektīvāku datu apstrādi. Vēl cits pētījumu virziens kombinē tipoloģisko valodniecību ar valodas internās variācijas studijām (piemēram, dialekti, sociolekti, runātā un rakstītā valoda, stils un reģistrs). Tipoloģijā aug arī interese par zīmju valodām, jo tās ir tikpat kompleksas un pilnvērtīgas kā runātās valodas. Tipologi arvien vairāk pievēršas neirolingvistikas metodēm, piemēram, eksperimentāli tiek pētīts, kādas reakcijas rodas smadzenēs, ja runātāji dzird dažādi konstruētu vārdu kārtu. Daudzsološa ir arī psiholingvistikas metožu izmantošana tipoloģijā.

Kaut gan nozares mērķis ir pētīt valodu dažādību pasaulē, ar tipoloģiju galvenokārt nodarbojas valodnieki Rietumeiropas, ASV, Krievijas, Austrālijas un Jaunzēlandes universitātēs, un svarīgākās publikācijas mūsdienās tiek rakstītas lielākoties tikai angļu valodā. Ziemeļeiropā galvenie tipoloģisko pētījumu centri ir Helsinki, Kopenhāgena, Maskava, Orhūsa, Sanktpēterburga, Stokholma un Upsala.

Svarīgākais nozares žurnāls ir Linguistic Typology (kopš 1997. gada). Citi ir STUF ‒ Language Typology and Universals (kopš 1948. gada) un Linguistic Discovery (kopš 2002. gada). Daudzi prestiži valodniecības žurnāli bieži publicē darbus tipoloģijā, piemēram, Language (kopš 1925. gada), Journal of Linguistics (kopš 1965. gada), Linguistics (kopš 1963. gada) un Studies in Language (kopš 1977. gada). Baltic Linguistics (kopš 2010. gada) ir baltu valodniecības žurnāls, kurā tiek publicēti raksti ar tipoloģisku perspektīvu.