Pediatrija ir neatkarīga un Eiropas Savienības (ES) regulēta medicīnas specialitāte, kuras pamatā ir zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu slimību un bojājumu prevencijas, visus diagnostikas un ārstēšanas aspektus visu vecumu bērniem (pediatriskās izglītības standartu ziņā tas ietver bērnus no dzimšanas līdz 18 gadiem). Pediatrijas praktiskā nozīme ir saistīta ne tikai ar slimību diagnostiku un ārstēšanu, bet tā aptver bērnu veselību kopumā, tai skaitā augšanu, attīstību, slimību un negadījumu prevenciju, kā arī specializēto palīdzību daudzās pediatrijas apakšspecialitātēs (bērnu kardioloģijā, bērnu nefroloģijā, bērnu reimatoloģijā, bērnu infektoloģijā u. c.) un sadarbību ar citu nozaru speciālistiem. Pediatrijas praksē svarīga ir arī bērna ģimenes, vides, emocionālās un fiziskās drošības faktoru un uztura izpēte, ilglaicīgas rūpes un pēckontrole līdz pieaugušā vecuma sasniegšanai, rūpējoties par bērna tiesību un interešu ievērošanu. Pediatrijas nozarē strādājošiem papildus pediatrijas pamatzinātnēm jāapgūst komunikācijas prasmes, ētika un profesionalitāte, pacientu drošības un ārstniecības kvalitātes uzlabošanas metodes, kuras, izmantojot praksē, veido bērnu un ģimeņu pozitīvu pieredzi ārstniecības iestādē. Pediatrijas teorētiskā nozīme ir saistīta ar jaunu pētniecībā balstītu paradigmu formulēšanu, kuras attiecīgā laika posmā apkopo zinātniskos sasniegumus nozarē un ir izmantojamas klīniskajā praksē. Pediatrijai kā medicīnas nozarei ir stratēģiski jāreaģē uz mainīgajiem apstākļiem, piemēram, slimību epidemioloģiju, veselību noteicošajiem faktoriem, ekonomiskiem, kulturāliem, sociāliem un citiem faktoriem. Mūsu zināšanas par veselības traucējumu izcelsmi, attīstību, diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi balstās pētījumos, kuros atrodamas jaunas, pierādījumos balstītas iespējas ietekmēt bērnu veselību. Izpratne par bērnu veselību mūsdienās ir ievērojami paplašinājusies, jo bez fiziskās veselības ir svarīgi, cik lielā mērā atsevišķi bērni vai bērnu grupas spēj attīstīt un realizēt savu potenciālu, apmierināt savas vajadzības un attīstīt spējas, lai veiksmīgi mijiedarbotos ar savu bioloģisko, fizisko un sociālo vidi. Šīs jomas ietver ne tikai veselības un slimību tradicionālos jēdzienus (diagnosticēšana, ārstēšana un profilakse), bet izvirza nozarei jaunus stratēģiskus mērķus ar katra bērna veselības spēju veicināšanu un veselības potenciāla optimizāciju. No tā izriet, ka pediatra īpašas rūpes jāvelta ne tikai slimam, bet arī veselam bērnam.
Pediatrija ir viena no klīniskās medicīnas apakšnozarēm. Pediatrs ir reglamentētā profesija gan Eiropas Savienības dalībvalstīs, gan Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīs un citur pasaulē, tostarp Latvijā, tāpēc tās uzsākšanai un veikšanai attiecīgās valsts tiesību aktos tiek izvirzītas atbilstošas profesionālās kvalifikācijas prasības. Pediatrijas specialitātes šaurākās jomas veido apakšspecialitātes, piemēram, bērnu alergologs, bērnu endokrinologs, bērnu gastroenterologs, bērnu hematoonkologs, bērnu infektologs, bērnu kardiologs, bērnu nefrologs, bērnu hematoonkologs, bērnu pneimonologs, bērnu reimatologs un neonatologs. Eiropas medicīnas speciālistu savienība (European Union of Medical Specialists) noteikusi izglītības ilgumu pediatrijā 5 gadus, no kuriem pirmie trīs gadi veltīti vispārējai pediatrijai, bet nākamie divi vai trīs gadi pēc izvēles izglītība jāturpina vienā no trim virzieniem: 1. primārā aprūpe vai kopienas pediatrija, 2. sekundārā aprūpe vai vispārējā hospitālā pediatrija, 3. terciārā aprūpe vai hospitālās pediatrijas apakšspecialitātes, tomēr Eiropas valstīs joprojām pastāv pediatriskās izglītības un bērnu veselības aprūpes organizācijas atšķirības.
Pirms 600–700 gadiem svētbildēs bija redzama māte ar bērnu, kurš atgādina miniatūru pieaugušo cilvēku. Tolaik cilvēki neizprata, ka bērni ir citādi nekā pieaugušie, ka viņiem ir savas vajadzības. Robeža, kas atdalīja “mazo pieaugušo” no pieaugušā cilvēka, bija septiņu gadu vecums, kad tika uzskatīts, ka cilvēks pilnībā prot lietot valodu, kļuvis par attīstītu būtni un ir pienācis laiks pierādīt savu dzīvotspēju, tāpēc bērnus agri nošķīra no ģimenes, sūtot par mācekļiem citās ģimenēs, audzināšanā pie mūkiem vai lauku darbos. Renesanses laikā mākslinieku darbos jau saredzams pārmaiņas – bērni vairs nav vienkārši maza izmēra pieaugušie, tomēr bērnu ārstniecībā pagājušā gadsimta sākumā vēl joprojām tiek izmantotas pieaugušo cilvēku slimību ārstēšanas teorijas un prakse, neņemot pietiekami vērā to, ka bērna fiziskais ķermenis, tā funkcionēšana, riska faktori un vajadzības dažādos attīstības posmos būtiski atšķiras.
Jaunās teorijas par bērnu attīstību liecina par pirmo 1000 dzīves dienu kritisko lomu cilvēka dzīvē un akcentē to, ka bērnu veselība ir saistīta ar nākotnes sabiedrības veselību kopumā. Stress, toksīnu iedarbība grūtniecības laikā, mātes un zīdaiņa mijiedarbība pēc piedzimšanas ir saistīta ar izmaiņām pēcnācēju epiģenētiskajā stāvoklī, ar to saprotot, ka vides signāli atlasa, modificē un regulē gēnu darbību. Epiģenētiskās izmaiņas var tikt mantotas, t. i., nelabvēlīgu vides apstākļu ilgtermiņa sekas pirmajās 1000 dienās var neaprobežoties tikai ar vienu paaudzi – ne tikai vecāki, bet pat vecvecāki ir nozīmīgi negenomiskā slimību pārnešanā nākamajās paaudzēs, pat ja šie indivīdi paši attīstās normālos apstākļos.
Pēdējo 25 gadu laikā modernā pediatrija arvien vairāk balstās apzinīgā, skaidrā un saprātīgā pašreizējo labāko pierādījumu izmantošanā medicīnisko lēmumu pieņemšanā pacienta interesēs, integrējot ārsta pieredzi, pacienta vērtības un labāko pieejamo zinātnisko informāciju, to nosaucot par pierādījumos balstītu medicīnu (evidence-based medicine, EBM). Šī koncepcija vēl perfekti nenodrošina pediatriskās prakses vajadzības, jo ne visi klīniskie pētījumi ir augsti kvalitatīvi un ne visas bērnu veselības problēmas ir līdz šim labi izpētītas, tomēr tās galīgais mērķis ir un būs joprojām nemainīgs – uzlabot pacientu veselības stāvokli.
Pediatrijā speciālisti informāciju par pacientu iegūst, izmantojot dažādas izmeklēšanas metodes. Uzsākot sarunu, bērnu ārstam ir svarīgi vispirms iepazīstināt ar sevi un pastāstīt par savu nozīmi konkrētajā situācijā, un tālāk identificēt pacientu, noskaidrojot viņa vārdu un uzvārdu, kā arī noskaidrot, kas ir pavadošās personas. Tālākai izmeklēšanai ir svarīgi saņemt vecāku/pavadošo personu piekrišanu un veidot bērna vecumam atbilstošu komunikāciju. Bērnu ārsti īpašu uzmanību pievērš bērna un viņa vecāku vai tuvinieku stāstījumam par slimības sākumu un attīstības gaitu, ko profesionālā valodā sauc par slimības anamnēzi. Ne mazāk svarīga ir bērna dzīves anamnēze, sākot ar mātes grūtniecības norisi, dzemdībām, zīdaiņa periodu un visu tālāko dzīvi, uzmanību pievēršot ne tikai slimībām, bet arī bērna fiziskai un garīgai attīstībai, dzīves veidam un paradumiem, profilaktiskajai potēšanai, uzturam un sadzīves apstākļiem, kā arī noskaidrojot, vai bērns ir laimīgs un priecīgs mājās, bērnudārzā vai skolā. Svarīgi ir arī precizēt epidemioloģisko anamnēzi – ziņas par iespējamu kontaktu ar infekcijas slimnieku vai citu saskari ar infekciju izraisītājiem. Uzmanība tiek veltīta arī vecāku, brāļu un māsu, kā arī citu tuvu radinieku veselības problēmām, iepriekš pārciestām slimībām. Slimības anamnēzē un dzīves anamnēzē svarīgs ir ne tikai pieaugušo stāstījums, bet tiek uzklausītas arī bērna domas, ja vien tas ir iespējams bērna vecuma dēļ. Ārsts izvēlas sarunas veidu, kas saprotams bērnam un viņa vecākiem, uzdod jautājumus un, sagaidot atbildes, rūpīgi klausās un uzmanīgi vēro bērna uzvedību, izskatu, spēli, gaitu un slimības simptomus. Diagnozes noteikšanas procesā ir svarīga pacienta vispārējā apskate, kam jāizvēlas piemērota komfortabla un droša vieta un aprīkojums. Apskates laikā ārsts cenšas uzturēt ar bērnu labu kontaktu, lieto atbilstoši situācijai individuālos aizsardzības līdzekļus, instrumentus un bērnam saprotamā valodā paskaidro savas darbības. Bērnu apskati parasti veic no “galvas līdz kājām”, potenciāli nepatīkamākās manipulācijas atstājot uz apskates beigām. Apskates laikā tiek izmantotas dažādas izmeklēšanas metodes: palpācija (ķermeņa iztaustīšana, kas dod priekšstatu par audu, orgānu, veidojumu lielumu, formu, konsistenci, kustīgumu un sāpīgumu), perkusija jeb apklauvēšana (skaņas vibrācijas izmaiņu izvērtēšana, apklauvējot pacientam dažādus organisma dobumus un orgānu projekcijas vietas), auskultācija (pacienta izklausīšana ar fonendoskopu, stetoskopu vai izņēmuma veidā ar ausi). Bērniem ir svarīgi mērīt augumu un noteikt ķermeņa svaru, izvērtējot to dinamikā ar iepriekšējiem rādītājiem, kā arī veikt citas specifiskas pārbaudes un mērījumus. Diagnozes noteikšanai tiek izmantotas laboratorās metodes (asins, urīna, citu cilvēka organisma šķidrumu un citu bioloģisko materiālu izmeklēšana, tai skaitā infekcijas slimību izraisītāju noteikšana), morfoloģiskās metodes (organisma audu, orgānu izmeklēšana ar mikroskopu un speciālām krāsošanas metodēm), citoloģiskās un molekulārās bioloģijas metodes (organisma šūnu un tās sīko daļiņu receptoru, proteīnu specifiska krāsošana un izmeklēšana), ģenētiskās metodes (organisma gēnu iegūšana un analizēšana), radioloģiskās metodes (organisma, dažādu orgānu un orgānu sistēmu izmeklēšana ar ultraskaņu, rentgena stariem, radioaktīvām vielām, magnētisko rezonansi, pozitroniem). Sarežģītos gadījumos bērnu interesēs diagnostisko un ārstniecisko lēmumu pieņem uz ģimeni orientēti multidisciplināri konsiliji, kuros tiek iesaistīti arī citu specialitāšu ārsti ar tam nepieciešamajām kompetencēm. Svarīgi, ka konsilija lēmumā tiek respektēts ne tikai ārstu, bet arī vecāku un pacienta viedoklis, ja vien bērns ir sasniedzis pietiekamu briedumu lēmuma pieņemšanai.
Pediatrija kā atsevišķa medicīnas nozare sāka veidoties nedaudz vairāk nekā pirms 200 gadiem, bet tās vēsturiskie pirmsākumi cieši sasaistās ar modernās medicīnas attīstību Grieķijā 400 g. p. m. ē., kad Hipokrats (Ιπποκράτης), slimību izcelšanos pamatojot ar norisēm slimnieka organismā un organisma mijiedarbībā ar apkārtējo vidi un sabiedrību, no filozofiskā skatījuma pāriet uz praktisko pieeju medicīnai un daudzos savos aforismos piemin slimības bērniem, piemēram, epilepsiju, difteriju, bērnu trieku. Sengrieķu zinātnieks un filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) bija pirmais, kas aprakstīja jaundzimušā fizioloģiju. Senās Romas augstmaņa Aula Kornēlija Celza (Aulus Cornelius Celsus) enciklopēdijā “Medicīna” (De Medicina, 1. gs), no kuras līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa, pirmo reizi norādīts, ka bērni būtu jāārstē citādi nekā pieaugušie. Romas impērijas laikā top arī pirmais bērnu aizsardzības likums. Lai gan tas bija vērsts uz vienu mērķi – saglabāt bērnu dzīvības karavīru skaita papildināšanai, tam bija zināma nozīme cietsirdīgas attieksmes pret bērniem mazināšanā. Tajā laikā Romā parādījās grieķu ārsts Soranus no Efesas (Σωρανός ὁ Ἑφέσιος, Sōranọs Ephesios), kurš, iespējams, kļuva par pasaulē pirmo pediatru, uzrakstot 23 nodaļas par sievietes un bērnu slimībām, piemēram, ēdināšanu, diarejām, “smadzeņu drudzi”, kas bija tam laikam nozīmīgs ieguldījums. Pēc Soranusa nāves darbu šajā virzienā turpināja Galēns (Γαληνός) – slavenākais ārsts un filozofs Romas impērijā, ļoti vispusīgs, anatomijas un eksperimentālas fizioloģijas pamatlicējs. Viņa pētījumi par augļa kardiovaskulārās sistēmas uzbūvi un funkciju, zīdaiņu ēdināšanu un aprūpi bija apbrīnas vērti. Pateicoties savam rakstnieka talantam un spējām apkopot iepriekšējo paaudžu pieredzi ar saviem pētījumiem, viņš saglabāja autoritāti medicīnā līdz pat 15.–17. gs. gan Eiropā, gan arī arābu valstīs. Pēc Romas impērijas krišanas bērnu slimību jomā gūst ievērību persiešu izcelsmes ārsti, kuru darbi Eiropā tika tulkoti latīņu valodā. Izcilākie no viņiem bija Abū Bakrs Mohammads Ibn Zakarija ar Rāzī jeb Razess (ابوبكر محمّد زکرياى رازى, latīņu Abūbakr Mohammad-e Zakariyā-ye Rāzī), kura viss rakstītais bija veltīts bērnu slimībām, un persiešu filozofs un ārsts Avicenna (Avicenna), kas sarakstīja ap 300 darbu, no kuriem izcilākais bija medicīniskā enciklopēdija “Medicīnas kanons” (القانون في الطب, al-Qānūn fī aṭ-Ṭibb, 1025), kas iekļāva arī bērnu veselības problēmas.
Viduslaikos nebija ārstu sagatavotu nozīmīgu tekstu par bērnu slimībām, tomēr liels atbalsts bērnu dzīvības saglabāšanai nāca no kristietības, kas liedza bērnus pārdot verdzībā un veikt sievietēm abortus. Medicīna sāka atdzimt renesanses periodā, kad parādījās pirmie iespiestie raksti pediatrijā, kurus dēvē par pediatrisko inkunābulu (latīņu incunabula ‘sākums’ vai ‘šūpulis’). To veidoja izcili tā laika darbi: itāļu ārsts Paulo Badžellardo (Paolo Bagellardo) 1472. gadā uzrakstīja pirmo iespiesto grāmatu pediatrijā “Zīdaiņu grāmata” (Libellus de Egritridinibus Infantium), Bartolomejs Metlingers (Bartholomäus Metlinger) publicēja pirmo grāmatu pediatrijā vāciski “Bērnu grāmata” (Kinderbüchlein), Korneliss van Mehelens (Cornelis Roelans van Mechelen) apkopoja citu autoru darbus par bērnu slimībām, bet mūks Heinrihs fon Lufenburgs (Heinrich von Louffenburg) uzrakstīja pamācību ķermeņa kopšana dzejas pantos, kas bija ļoti populāri mazizglītotu cilvēku vidū.
16. gs. neienesa jaunumus pediatrijas nozarē, tā balstījās uz jau iepriekš aprakstītiem kanoniem. Tomass Feiers (Thomas Phaer), kas reizēm tiek dēvēts par angļu pediatrijas aizsācēju, uzrakstīja manuskriptu par bērnu slimībām (Boke of Children). Pirmo tekstu spāņu valodā 1551. gadā publicēja Ludoviko de Avila (Ludovico Lobera de Avila), bet franču valodā – 1565. gadā Simons Devalambērs (Simon de Vallambert).
17. gs., neskatoties uz kultūras un filozofijas uzplaukumu, bērnu stāvoklis, tiesības un arī veselības aprūpe bija kritiskā stāvoklī. Eiropā bargie sodi neatturēja vecākus no vēlmes iemest savas atvases notekās, atstāt slimnīcā vai uz ielas nomiršanai. Šajā laikā pāri Atlantijas okeānam devās britu kolonisti, lai veidotu Jauno pasauli, kuriem līdzi tika sūtīti deklasēti elementi, kā arī bāreņi un pamestie bērni cerībā uz labāku dzīvi, nesot līdzi arī visas slimības. Pasaules labākie ārsti Jaunajā pasaulē nepalika, jo dzīve tur izrādījās pārāk grūta. Ārstniecībā sajaucās reliģija, tautas dziedniecība un Hipokrata medicīna. Vienlaicīgi ar to, ka tika lietotas asins nolaišanas, dažādas organisma attīrīšanas metodes no indēm un slimību skaidrojumi balstījās dabas spēkos, astroloģijā, dēmonu un raganu darbībā, tika veikti arī izcili atklājumi: Viljams Hārvijs (William Harvey) apraksta asins cirkulāciju, Frānsiss Glisons (Francis Glisson) – rahītu, Tomass Saidnams (Thomas Sydenham) – horeju un Volters Heriss (Walter Harris) publicē mācību grāmatu par akūtām slimībām zīdaiņiem (Acute Disease in Infancy, 1689), kas bija nozīmīga nākamos 100 gadus. Eiropā sāka veikt pēcnāves izmeklējumus – autopsijas, tomēr 17. gs. vēl joprojām bija maza nojausma par to, ka bērni medicīnā varētu būt kāda īpaša grupa. Sabiedrība un ģimenes tajā laikā ticēja, ka tikai diviem no trim bērniem lemts izdzīvot līdz pilngadībai.
18. gs. bija raksturīgas plašas infekciju izraisītas epidēmijas. Bērni mira no difterijas, skarlatīnas, bakām un citām slimībām. Bija maz izglītotu ārstu, augsta bērnu mirstība, tāpēc tika sagatavoti pašpalīdzības materiāli, piemēram, Viljama Bučana (William Buchan) grāmata par 12 biežākām veselības problēmām bērniem “Medicīna mājās” (Domestic Medicine, 1795). Eiropā Viljams Kadogens (William Cadogen) ieviesa zīdaiņu higiēnu, Džordžs Armstrongs (George Armstrong) izveidoja bērnu klīniku un Maikls Andervuds (Michael Underwood) uzrakstīja darbu “Traktāts par bērnu slimībām” (Treatise on Diseases of Children), kas aizvietoja Harisa grāmatu pediatrijā.
Laika posmā no 18. gs. vidus līdz 19. gs. vidum, sākusies Anglijā, visu Eiropu un Ameriku pārņēma industriālā revolūcija, kurā par darba spēku fabrikās izmantoja arī mazus bērnus, uzskatot viņus par maza izmēra pieaugušajiem. Francijā 1842. gadā 12% no strādājošiem bija bērni, kas jaunāki par 13 gadiem, bet Anglija bija spiesta pieņemt likumu, kas ierobežoja darba ilgumu bērniem vecumā no 9–13 gadiem līdz 9 stundām dienā. Fabrikās strādāja arī bērni, kas bija jaunāki par sešiem gadiem. Smagi darba apstākļi negatīvi ietekmēja bērnu veselību. Šajā laikā arvien skaidrāk iezīmējās nepieciešamība bērnu veselības problēmas uzticēt izglītotiem ārstiem. Notika arī milzīgas pārmaiņas medicīnā kopumā –– tā sāka attīstīties kā zinātne. Tas viss veicināja pediatrijas attīstību kā specialitāti un bērnu slimnīcu izveidi. Parīzē 1802. gadā tika atklāta pirmā bērnu slimnīca pasaulē (Hôpital des Enfants Malades), kas šajā laikā bija arī medicīnas progresa centrs, tai sekoja bērnu slimnīcas Berlīnē – 1830. gadā, Pēterburgā – 1834. gadā, Vīnē – 1837. gadā; kopumā līdz 1850. gadam tika izveidotas 25 slimnīcas, bet no 1850. līdz 1879. gadam Eiropā tika atvērtas vēl 67 bērnu slimnīcas vai bērnu nodaļas, tostarp Londonā Greitormondstrītas bērnu slimnīca (Grate Ormond Street Hospital for Sick Children). 1855. gadā atklāja pirmo permanento slimnīcu bērniem arī ASV, Filadelfijā, pēc tam atklāja slimnīcas daudzās citās pasaules valstīs.
Pediatrijas attīstībā liela nozīme bija akadēmisko struktūrvienību izveidei. Oficiāli 1813. gadā pediatriju medicīnas studiju programmā iekļāva ASV Jēlas Medicīnas skolā (Yale School of Medicine), Austrijā – 1899. gadā, bet Vācijā – tikai 1918. gadā. Pirmie profesori bērnu slimībās tika ievēlēti Zviedrijā – Fredriks Bergs (Fredrik Theodor Berg ) 1845. gadā Karolinskas Institūtā Stokholmā (Karolinska Institutet); Čārls Vests (Charles West) Greitormondstrītas bērnu slimnīcā Londonā un Hermans Vīderhofers (Hermann von Widerhofer) Vīnē.
Pirmā profesionālā pediatru biedrība Eiropā tika izveidota Berlīnē 1883. gadā. 1888. gadā tika dibināta Amerikas pediatru biedrība (American Pediatric Society), kuras darbībā bija liela Eiropas medicīnas tradīciju un pieredzes ietekme. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pediatrija oficiāli tika atzīta kā unikāla medicīnas joma 1930. gadā, kad nodibināja Amerikas Pediatrijas akadēmiju (American Academy of Pediatrics). Eiropas Pediatru akadēmija (European Academy of Paediatrics) tika dibināta tikai 1961. gadā Itālijā.
20.–21. gs. pediatrija kā nozare, pediatriskā izglītība un pētniecība uzplauka strauji un ienesa daudzus būtiskus uzlabojumus bērnu veselības aprūpē, sākot ar rahīta, skorbuta, poliomielīta, reimatisma izskaušanu, vispārēju imunizāciju, tuberkulozes profilaksi, pienācīgu uztura standartu izveidi un turpinoties ar specializētās pediatrijas attīstību, kas ietver arvien jaunas pētniecības jomas un dod lielākas iespējas pielāgot medicīnas aprūpi katra pacienta individuālajām īpatnībām. Pēc Amerikas Pediatru akadēmijas atzinuma, pēdējos 40 gados nozīmīgākie sasniegumi pediatrijas nozarē ir saistīti ar imunizāciju, zīdaiņu pēkšņās nāves mazināšanu, ļaundabīgā audzēja ārstēšanu bērniem, priekšlaikus dzimušo zīdaiņu glābšanu, palīdzot viņiem elpot, HIV pārnešanas prevenciju no mātes uz zīdaini, paredzamā mūža ilguma pieaugumu bērniem ar hroniskām slimībām un bērnu dzīvības glābšanu, ieviešot automašīnas sēdeklīšus un drošības jostas. Daudzsološa nākotnes izpētes joma pediatrijā joprojām ir bērnu imunizācija. Strauji attīstās audzēju imūnterapija, kas varētu sekmīgi papildināt vai pat aizstāt ķirurģisko ārstēšanu, staru un ķīmijterapiju. Genomiskie pētījumi varētu agrīni paredzēt slimības, sekmīgi radīt personalizētas prevencijas un ārstēšanas programmas. Jau tagad ir skaidrs, ka augļa adaptīvā reakcija uz vides faktoriem, kas ietekmē māti, var veicināt slimību rašanos pieaugušo vecumā, ieskaitot aptaukošanos, 2. tipa diabētu, hipertensiju, sirds-asinsvadu un citas slimības. Hronisko slimību izcelsme un prevencija meklējama jaunās zināšanās par bioloģijas, fizikālās un sociālās vides mijiedarbību cilvēka agrīnos dzīves periodos. Genomisko/epigenomisko/metabolomisko modeļu izpēte piedzimstot, bērna attīstības padziļināta monitorēšana, izmantojot dažādus biomarķierus, dod cerību sekmīgai hronisku slimību attīstības novēršanai vēlākā dzīvē. Pediatrijas attīstība nav iespējama bez drošas un kvalitatīvas veselības aprūpes sistēmas izveides, jaunu ārstēšanas metožu un zāļu radīšanas, nabadzības mazināšanas un bērnu tiesību ievērošanas, prioritāri it visur nodrošinot bērnu intereses.
Galvenās multidisciplinārās ārstniecības un pētniecības iestādes pediatrijā ir Šaritē Berlīnes Universitātes slimnīca (Charité – Universitätsmedizin Berlin) un Heidelbergas Universitātes slimnīca (Universitätsklinikum Heidelberg) Vācijā, Gretormondstrītas bērnu slimnīca (Great Ormond Street Hospital for Children) Londonā, Lielbritānijā, Nekēra slimnīca slimiem bērniem (Hôpital Necker Enfants Malades) Parīzē, Francijā, Džonsa Hopkinsa medicīna skola (John Hopkins School of Medicine) Baltimorā, ASV, Padujas Universitāte (Università degli Studi di Padova) Itālijā, Bērna Jēzus bērnu slimnīca (Ospedale Pediatrico Bambino Gesù) Romā, Itālijā, Toronto Universitātes slimnīca slimiem bērniem (Hospital for Sick Children University of Toronto) Kanādā, Mērdoka Bērnu izpētes institūts (Murdoch Children's Research Institute) Melburnā, Austrālijā, Vilhelmīnas bērnu slimnīca (Wilhelmina Kinderziekenhuis) Utrehtā, Nīderlandē, Svētās Annas bērnu slimnīca (St. Anna Kinderspital) Vīnē, Austrijā, Mūsu Lēdijas slimnīca slimiem bērniem (Our Lady's Hospital for Sick Children) Dublinā, Īrijā, Šneidera bērnu medicīnas centrs (Schneider Childrens Medical Center Israel) Petahtikvā, Izraēlā, Galvaspilsētas Medicīnas Universitātes Pekinas bērnu slimnīca (北京兒童醫院, 首都醫科大學; Beijing Children's Hospital, Capital Medical University) Ķīnā, Helsinku Universitātes Bērnu un pusaudžu slimnīca (Lasten ja nuorten sairaala) Somijā, Akadēmiķa J. Veltiščeva pediatrijas zinātniski pētnieciskais klīniskais institūts (Научно-исследовательский клинический институт педиатрии академика Ю. Е. Вельтищева) Maskavā, Krievijā.
JAMA Pediatrics (kopš 1911. gada; American medical Association), The Lancet Child and Adolescent Health (kopš 1823. gada; Elsevier BV), Developmental Review (kopš 1981. gada; Elsevier BV), Pediatrics (kopš 1948. gada; The American Academy of Pediatrics), Pediatric Research (kopš 1967. gada; Lippincott Williams and Wilkins Ltd.), Frontiers in Pediatrics (kopš 2013. gada; Frontiers Media S.A.), Acta Paediatrica, International Journal of Paediatrics (kopš 1921. gada; Wiley-Blackwell).
Zviedru ārsts Nils Rozēns fon Rozenšteins (Nils Rosén von Rosenstein) 1764. gadā publicē grāmatu par bērnu slimībām un to ārstēšanu “Bērnu slimības un to ārstēšanas līdzekļi” (The diseases of children, and their remedies). Viņš tiek uzskatīts par modernās pediatrijas kā specialitātes pamatlicēju. Vācijā izglītību guvušais Abrahams Jakobi (Abraham Jacobi) ir pediatrijas aizsācējs ASV. Bendžamins Spoks (Benjamin McLane Spock) ir viens no pazīstamākajiem pediatriem 20. gs., kurš, studējot psihoanalīzi, iedziļinājās bērna un ģimenes vajadzībās un ar savām grāmatām prata uzrunāt bērnu vecākus vairākās paaudzēs visā pasaulē. Nils Filatovs (Нил Фёдорович Филатов) bija pediatrijas skolas pamatlicējs Krievijā. Tomass Breizletons (Thomas Berry Brazelton) ir amerikāņu pediatrs, kas pētījis bērnu attīstības jautājumus, publicējis 24 grāmatas un ir vairāk nekā 200 nozīmīgu publikāciju autors. Karls Oskars Medīns (Karl Oskar Medin) ir zviedru pediatrs, kas kļuvis pasaulē pazīstams ar saviem pētījumiem par poliomielītu. Džordžs Frederiks Stills (George Frederic Still) – angļu pediatrs, piecu mācību grāmatu autors un pirmais, kas aprakstīja juvenīlo idiopātisko artrītu un funkcionālu sirds troksni, kas nosaukti viņa vārdā.