Diareja ir izplatīts gremošanas traucējums, kas var būt infekciozas, toksiskas, iekaisīgas vai funkcionālas izcelsmes. Tā var rasties kā organisma aizsargreakcija pret patogēniem vai toksīniem, kā arī hronisku slimību (piemēram, kairinātas zarnas sindroma vai iekaisīgu zarnu slimību) gadījumā. Bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem diareja var ātri izraisīt dehidratāciju. Precīza cēloņu noteikšana ir būtiska ārstēšanā un prevencijā.

Diareju var iedalīt pēc vairākām pazīmēm:

• pēc ilguma – akūta (≤ 14 dienas), ilgstoša (15–30 dienas), hroniska (> 30 dienas),
• pēc mehānisma – osmotiska, sekrēcijas, eksudatīva, motorā,
• pēc izcelsmes – infekcioza, neinfekcioza, medikamentu izraisīta, ar pārtiku saistīta, funkcionāla.

Simptomi ietver biežu vēdera izeju, sāpes vai krampjus vēderā, iespējamu temperatūras paaugstināšanos, vājumu un sliktu dūšu. Smagos gadījumos pievienojas dehidratācija, elektrolītu traucējumi un asinsspiediena pazemināšanās.

Diareja ir biežs nāves cēlonis attīstības valstīs, īpaši bērnu vidū. Galvenie ierobežošanas veidi: higiēna, tīrs ūdens, vakcinācija (rotavīrusa, holeras gadījumā). Ārstēšana ietver rehidratāciju, probiotikas, pretcaurejas medikamentus, antibiotikas indikāciju gadījumā.

Diarejas mehānismi un ārstēšanas pieejas ir plaši pētīti gastroenteroloģijā, onkoloģijā un infektoloģijā. Galvenās pētniecības institūcijas ir Pasaules Veselības organizācija (World Health Organization) Šveicē, Meijo klīnika (Mayo Clinic) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skola (London School of Hygiene & Tropical Medicine).