Internās medicīnas uzdevums ir izzināt iekšējo orgānu slimību cēloņus, izpētīt to attīstības mehānismus, aprakstīt slimības pazīmes, norādīt efektīvas terapijas principus un novērst slimību iespēju. Internajā medicīnā izmanto ārstnieciskās metodes, kas nav saistītas ar audu, orgānu pārgriešanu un/vai izņemšanu vai kādu specifiku medicīnisku ierīču ievadīšanu pacienta organismā. Internā medicīna ietver medicīnisko aprūpi gan akūtu, gan hronisku patoloģisku stāvokļu gadījumos. Speciālistus internajā medicīnā sauc par ārstiem internistiem jeb terapeitiem. Internās medicīnas ārsti praktizē gan slimnīcās (klīnikās), gan ambulatorajās medicīnas iestādēs. Attīstoties internajai medicīnai, kad ārsti sāka apvienot dažādas zinātnisko izmeklējumu atziņas par pacientu ārstēšanu, 20. gs. vidū attīstījās jaunas instrumentālas izmeklēšanas un ārstēšanas metodes (piemēram, ultraskaņas un magnētiskās rezonanses izmeklēšana, gaismu pārvadošu šķiedru tehnoloģijas, dažādu invazīvu (asinsvadu iekšienē) instrumentu izveide, bioloģiskie medikamenti, monoklonālās antivielas u. c), kas vēl vairāk padziļināja izpratni par cilvēka organismu, orgānu un šūnu darbību un veicināja strauju nozares attīstību. No internās medicīnas atdalījās kardioloģija, gastroenteroloģija, pneimonoloģija, endokrinoloģija, reimatoloģija, alergoloģija, geriatrija, arodmedicīna, ģimenes medicīna, hematoloģija, onkoloģija, infektoloģija un citas.