Empīriskas zināšanas izmantoja dzemdībpalīdzībā, ievainojumu un kaulu lūzumu, arī vairāku iekšķīgo slimību dziedināšanā. Veica operācijas, reizēm pat sarežģītas (trepanāciju). Plaši izmantoja ārstniecības augus, dziednieciskos avotus. Radās profesionāli tautas dziednieki. Līdz ar kristietības ekspansiju ienāca Rietumeiropas medicīnas tradīcijas. Rīgā pirmie mediķi minēti 13. gs. beigās, no 1360. gada sāka veidoties pilsētu medicīnas administratīvā sistēma. Pirmās slimnieku patversmes Rīgā – Sv. Jura, Sv. Gara, Sv. Lācara hospitāļi. Tie dibināti 13.–14. gs., un ar tiem nosacīti sākās stacionārā ārstniecība, jo slimnīcas mūsdienu izpratnē radās tikai 19. gs. Pirmā aptieka Rīgā minēta 1357. gadā; 17. gs. beigās Latvijas teritorijā bija 20 aptiekas. Viduslaikos bieži plosījās epidēmijas. Briesmīgākais bija mēris, kas pirmoreiz konstatēts 1351. gadā. Postošākais bija Lielais mēris 1710. gadā. 13.–16. gs. bija izplatīta lepra, kas atjaunojās 19. gs. Bakas, dizentērija un dažādu tīfu epidēmijas plašāk pazīstamas no 16. gs. Sifiliss izplatījās no 16. gs., apogeju sasniedzot 19. gs. Pilsētās pakāpeniski ieviesās sanitārā labiekārtošana, kas mazināja epidēmijas.

Nopietnākas zinātniskās medicīnas tradīcijas iedibinājās 16. gs., kad parādījās pirmie ievērojamie ārsti Jans Kornārijs (Ianus Cornarius), Matiass Frīzners (Matthias Friesner), Zaharijs Stopijs (Zacharias Stopius), Kaspars Fīdlers (Kaspar Fiedler). Medicīnas zinātni sekmēja Tērbatas Universitātes un Jelgavas Pētera akadēmijas (Academia Petrina) dibināšana. 1736.–1824. gadā Rīgā darbojās anatomikums ķirurgu bārddziņu un vecmāšu apmācībai. 1768. un 1769. gadā pirmo periodisko izdevumu latviešu valodā ‒ “Latviešu Ārste” ‒ publicēja Pēteris Ernsts Vilde (Peter Ernst Wilde). 18. gs. sākta kūrortu (Bārbele, Baldone) zinātniskā izpēte.

Oto fon Hūns (Otto von Huhn) 1800. gadā Rīgā pirmais Krievijā sāka baku vakcināciju. Pētniecību veica aptieku laboratorijās. Dāvids Hieronīms Grindelis (David Hieronymus Grindel) 1803. gadā nodibināja Krievijā pirmo Rīgas Farmaceitu un ķīmiķu biedrību, sāka izdot žurnālu. Līdz Latvijas Universitātes dibināšanai medicīnas zinātnes centrs bija Rīgas Praktizējošo ārstu biedrība (dibināta 1822. gadā), kas izdeva rakstu krājumus. Pēc Latvijas teritorijas pievienošanas Krievijai 18. gs. beigās sāka veidoties plašāka medicīnas administratīvā sistēma. Tapa guberņu Sabiedriskās aizgādības kolēģijas un Ārstniecības pārvalde, kam pakļāvās apriņķu un pilsētu ārsti, kuri kontrolēja ārstnieciskās un sanitārās norises. Rīgā izveidoja Trūcīgo aizgādniecību (1802), pilsētu sanitāro (1867) un slimnīcu komisiju (1904); Latgalē – lauku ārstniecības (1868) un zemstu medicīnas (1911) sistēmu. 19. gs. izveidojās stacionārās ārstniecības iestāžu tīkls. Ievērojamākā bija 1803. gadā dibinātā Rīgas pilsētas (1.) slimnīca, sekoja slimnīcas pilsētu, apriņķu centros un gadsimta beigās – dažos lauku apvidos. Medicīnas diferenciācijas rezultātā lielākajās slimnīcās veidojās specializētas nodaļas iekšķīgajās slimībās, ķirurģijā, dzemdniecībā un ginekoloģijā, neiroloģijā, dermatoveneroloģijā ar atbilstošu specialitāšu ārstiem. Pirmās specializētās ārstniecības iestādes: Sarkankalna Psihiatriskā slimnīca (1862), V. Reimersas acu dziednīca (1864), Rīgas leprozorijs (1891), Džeimsa Armitsteda bērnu slimnīca (1899).

20. gs. sākumā ievērojamākās specializētās ārstniecības iestādes bija Strenču psihiatriskā slimnīca (1907), Rīgas pilsētas 2. (tagad Stradiņa) slimnīca (1910), Rīgas Sarkanā Krusta slimnīca (1913). 1913. gadā Latvijas teritorijā slimnīcās bija 6 200 gultasvietu jeb 25 uz 10 000 iedzīvotāju. 1904. gadā atklāja Rīgas ātrās ārsta palīdzības staciju, 1891. gadā – pirmo ambulatorisko iestādi. 1900. gadā Latvijas teritorijā bija 212 aptiekas. Kūrortdziedniecībā uzplauka Ķemeru kūrorts (1838), īpaši 20. gs. sākumā Aleksandra Lozinska vadībā. Izmantoja Baldones, Aglonas, Krāslavas minerālavotus, klimatisko dziedniecību Rīgas Jūrmalā, Liepājā, Poguļankā (pie Daugavpils) un citur. 1900. gadā pie Ventspils uzcēla pirmo sanatoriju ar kaulu tuberkulozi slimiem bērniem. Uzlabojoties sanitārajiem apstākļiem, mazinājās epidēmiskā saslimstība. 19. gs. plašākās bija 1831. gada un 1848. gada holeras epidēmijas, vēlāk (1919) – izsitumtīfs. 1913. gadā Latvijas teritorijā strādāja 670 ārsti jeb 2,6 uz 10 000 iedzīvotāju, kas galvenokārt bija Tērbatas Universitātes audzēkņi. Medicīnā pirmais Krievijā ētera narkozi 1847. gadā Rīgā lietoja Bernhards Frīdrihs Bērenss (Bernhard Friedrich Baerens), ķirurģisko aseptiku un dobumoperācijas ieviesa Ādolfs fon Bergmanis (Karl Adolf von Bergmann), plaušu slimību diagnostikas un ārstniecības metodes – Pauls Hampelns (Paul von Hampeln), pētījumus biomehānikā sāka Oto Tilo (Wilhelm Otto Thilo). Strādājot ārpus Latvijas teritorijas, latviešu zinātnieki Kristaps Helmanis un Oto Kalniņš 1891. gadā pierādīja maleīna diagnostiskās īpašības, Pēteris Sniķers 1904. gadā novēroja tuberkulīna ādas reakciju, Roberts Krimbergs 1905. gadā izolēja karnitīnu un noskaidroja tā struktūrformulu.

Latvijas Republikas iedzīvotāju veselības aprūpi no 1919. gada vadīja un koordinēja Tautas labklājības ministrijas Veselības departaments. Algotā darbaspēka veselības obligātajai apdrošināšanai 1920. gadā izveidota slimokasu sistēma, kurai 1928. gadā pievienojās lauku iedzīvotāju nodrošināšana slimības gadījumā; 1937. gadā pieņemts Ārstniecības likums. Šai darbā sekmīgi iekļāvās nevalstiskās organizācijas, no kurām ietekmīgākais bija Latvijas Sarkanais Krusts (1918), arī Veselības veicināšanas biedrība (1937). 1939. gadā ar ārstniecību no 1,9 miljoniem iedzīvotāju bija nodrošināti 1,8 miljoni, bet no stacionāru 11 600 gultvietām privātpersonām piederēja tikai 550 jeb 4,7 % (savukārt no 512 aptiekām privātas bija 90 %). Ievērojams sasniegums medicīnā bija Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes nodibināšana (1919), kur sāka gatavot ārstus un zobārstus (farmaceitus – Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāte). Straujā tempā tika radītas teorētiskās un klīniskās medicīnas apmācības bāzes, pieaicināti nacionālie mācībspēki, sagatavota viņiem maiņa. 1923. gadā sāka iznākt “Latvijas Ārstu Žurnāls”, 1925. gadā notika Latvijas ārstu un zobārstu 1. kongress. Latviešu antropoloģiskos pētījumus sāka Gastons Bakmans, turpināja Jēkabs Prīmanis. Morfija un kokaīna farmakoloģijai pievērsās Cēzars Amslers (Hans Cäsr Amsler). Tuberkulozes mikrobioloģiju pētīja Egons Dārziņš, smadzeņu un aknu patoloģiju – Romans Adelheims (Roman August Adelheim), vēža patoloģiju – Maksis Brants, lipīgo slimību imunitāti – Ernsts Fērmanis (Ernst Friedrich Alexander Fehrmann). Klīnicistu uzmanību galvenokārt saistīja praktiskas dabas problēmas. Mārtiņš Zīle ieviesa aktīvas diastoles jēdzienu, pievērsās medicīnas sintēzei filozofiskā aspektā, Kristapu Rudzīti ieinteresēja saistaudu patoloģija, Jāni Dzirni un Jēkabu Alksni – urīnizvadceļu ķirurģija, Jāni Jankovski un Pāvilu Mucenieku – plastiskā ķirurģija, Pauls Stradiņš pētīja perifērisko nervu bojājumus, spontāno gangrēnu, organizēja pretvēža cīņu. Bērnu ķirurģijā Aleksandrs Bieziņš 1938. gadā aprakstīja subepifizāras lokalizācijas osteohondropātiju. Pirmo operāciju iedzimtas sirdskaites labošanai 1938. gadā veica Reinholds Girgensons, Vladimirs Mincs un Kristaps Štams. Acs patohistoloģiju pētīja Jānis Ruberts, psihisko slimību pārmantojamību – Hermanis Buduls. Akadēmiskās zobārstniecības pamatus lika Kārlis Barons. Līdz 1940. gadam Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti bija beiguši 1240 ārsti un 395 zobārsti. Bija izveidots stabils un ilgtspējīgs augstākās medicīniskās izglītības un medicīnas zinātnes centrs.

Otrā pasaules kara beigās bēgļu gaitās uz rietumiem devās divas trešdaļas ārstu. Padomju okupācijas apstākļos galvenā veselības aizsardzības iestāde bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Veselības aizsardzības tautas komisariāts (no 1946. gada – ministrija). Ar lielām grūtībām tika atjaunota Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultāte pirmā pēckara dekāna P. Stradiņa vadībā. Pēc padomju parauga 1950. gadā Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultāti pārveidoja par patstāvīgu augstskolu ‒ Rīgas Medicīnas institūtu ‒, kas sekmēja ārstu sagatavošanas strauju pieaugumu. Vadošos amatos kā institūtā, tā Veselības aizsardzības ministrijā bija iebraucēji, un tikai 20. gs. 60. gados, kad bija izaugusi vietējo ārstu un zinātnieku paaudze, stāvoklis pakāpeniski uzlabojās. Līdztekus Rīgas Medicīnas institūtam medicīnas zinātnes problēmas risināja Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts (1946), Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts (1946–1994), Latvijas Kardioloģijas institūts (1977), daļēji arī Mikrobioloģijas institūts (1946) un Organiskās sintēzes institūts (1957). Deklaratīvi pasludinātie sociālās veselības aizsardzības pamatprincipi (visiem pieejama, bezmaksas un kvalificēta medicīniskā palīdzība) iedzīvotājiem palika nesasniegti, izņemot augstāko nomenklatūras slāni, kam bija īpašas slēgta tipa ārstniecības iestādes. Valdīja iecirkņa princips (nebija iespējams izvēlēties ārstus un medicīnas iestādes), stingra centralizācija, pakļautība un vienveidība. Tomēr jāatzīmē sekmīga profilaktiskā ievirze un ārstniecības iestāžu celtniecība. 1962.–1989. gadā uzceltas 94 slimnīcas un to korpusi, 63 ambulances un poliklīnikas, 10 sanitārepidemioloģiskās stacijas, 18 aptiekas. Ievērojamākā bija Gaiļezera slimnīca (1979). 1982. gadā LPSR strādāja 11 700 ārstu jeb 45,7 uz 10 000 iedzīvotāju; stacionāros bija 35 200 gultvietu jeb 138 uz 10 000 iedzīvotāju. Neraugoties uz oficiālo iestāžu propagandu, atpalicība no pasaules medicīnas līmeņa bija ievērojama. Pastāvīgās nekārtības iedzīvotāju veselības aprūpē, mediķu sliktais materiālais stāvoklis kopā ar neatkarības atgūšanas procesiem un demokratizāciju sabiedrībā radīja priekšnoteikumus sabiedriskas organizācijas – Latvijas Ārstu biedrības – dibināšanai (1988), bet gadu vēlāk norisinājās nozīmīgs notikums Latvijas medicīnas vēsturē – 1. Vispasaules latviešu ārstu kongress.