Termina “māszinības” lietojums aizsākās līdz ar augstākās izglītības attīstību medicīnas māsu profesijā Latvijā 20. gs. beigās. Medicīnas māsu profesija ir senākā no mākslām un jaunākā no zinātnēm veselības aprūpes jomā. Māszinību aizsākumi saistīti ar tradicionālo slimnieku aprūpi un ārstēšanu. Latvijas vēsturē senākās ziņas par māsām saglabājušās no 1295. gada, kad Latvijas teritorijā darbojās pelēkās māsas jeb begines, kas kopā ar mūkiem sniedza aprūpi līdz pat 16. gs. Latgalē 18. gs. no Dienvideiropas ieradās un darbību sāka priestera Vensāna de Pola (Vincent de Paul) žēlsirdīgās māsas. Māszinības kā profesionālā nodarbe Latvijā izveidojās 19. gs., kad attīstījās diakonisu māsu kustība; tika dibinātas slimnīcas un patversmes. Pēc Latvijas teritorijas iekļaušanas Krievijas Impērijā māsas nonāca Krievijas Sarkanā Krusta pārziņā. Līdz ar Latvijas valsts neatkarības iegūšanu sākās jaunas reformas – attīstījās starptautisie sakari, dibināts Latvijas Sarkanais Krusts (LSK), Žēlsirdīgo māsu savienība (1922. gadā, pirmā priekšsēdētāja māsa Marta Celmiņa), LSK slimnīcas, nodaļas, sanatorijas, žēlsirdīgo māsu skolas. Pirmā tika dibināta LSK slimnīcas žēlsirdīgo māsu skola (1921) un žēlsirdīgo māsu skola Liepājā (1921). 1938. gadā valstī darbojās jau piecas LSK žēlsirdīgo māsu skolas. Par pašaizliedzīgu darbu četras žēlsirdīgās māsas (M. Celmiņa, Elza Grivāne, Elza Nulle-Siecniece un Justīne Kušķe) saņēma augstāko starptautisko apbalvojumu – Florensas Naitingeilas medaļu. Pēc padomju okupācijas 1940. gadā māsu profesijas darba struktūra un organizācija tika pārveidota pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) parauga – žēlsirdīgās māsas tika pārdēvētas par medicīnas māsām, pārtrūka starptautiskie sakari, profesionālajā izglītībā dominēja marksisma un ļeņinisma ideoloģija.