Kristaps Rudzītis bija izcilākais latviešu terapeits un internās medicīnas skolas izveidotājs Latvijā.

K. Rudzītis dzimis tautskolotāja Krista Rudzīša un viņa sievas Karlīnes (dzimusi Treimane) ģimenē kā otrais no trim bērniem. Sākumā izglītojās vietējā skolā pie sava tēva jau no četru gadu vecuma kopā ar vecāko brāli Frici. No 1906. gada Rudzīšu ģimene dzīvoja Liepājā.

Divreiz precējies (pirmo reizi ar Ludmilu Pudvinsku, ģimenē piedzima dēls Andrejs; otro reizi ar Skaidrīti Lazdiņu, kura bija medmāsa, vēlāk ārste; ģimenē piedzima meita Mirdza (Strautiņa), kura bija ārste, un dēls Kristaps, kurš drīz nomira).

K. Rudzītis mācījās Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, ko beidza evakuācijā Petrogradā (1917). Studēja Kara medicīnas akadēmijā (Военно-медицинская академия) Petrogradā (1917–1922) un Latvijas Augstskolā (tagad Latvijas Universitāte, LU), kur 20.08.1923. ieguva ārsta grādu. 1929. gadā K. Rudzītis kā Rokfellera fonda (Rockefeller Foundation Fellowship) stipendiāts pusotru gadu strādāja Ķīles Universitātē (Christian-Albrechts-Universität zu Kiel) profesora Heinriha Šādes (Heinrich Schade) laboratorijā. K. Rudzīša zinātnisko pētījumu rezultāti apkopoti disertācijas darbā “Klīniski un kolloīdķīmiski pētījumi par paradoksām reakcijām”, ko viņš aizstāvēja LU 16.11.1932., iegūdams medicīnas doktora grādu.

Akadēmisko darbību K. Rudzītis sāka profesora Mārtiņa Zīles klīnikā un bija LU subasistents (1922–1923), jaunākais asistents (1923–1926), asistents (1926–1934). 1933. gadā K. Rudzītis ieguva privātdocenta tiesības, un 1938. gadā viņu ievēlēja par LU Iekšķīgo slimību diagnostikas un propedeitikas katedras vadītāju (līdz 1944. gadam) un docentu. K. Rudzītis bija LU Medicīnas fakultātes sekretārs (1939–1940, 1941–1942) un žurnāla “Ārsts” redaktors (1939–1940). LU ārkārtas profesors (1940, 1941–1944), Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad LU) profesors (1940–1941).

K. Rudzītis bija Latvijas Sarkanā Krusta Žēlsirdīgo māsu skolas lektors (1925–1944). 1938. gadā iecelts par Eigēnikas komisijas locekli.

Tā kā Otrā pasaules kara laikā no 10.1944. līdz 05.1945. K. Rudzītis bija Talsu slimnīcas direktors, tad pēc kara Rīgā viņš tika pazemināts par docenta vietas izpildītāju un LVU Terapijas katedras vadītāja vietas izpildītāju (1945–1950). Šajā periodā K. Rudzītis vairāk nekā 20 reizes pratināts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Iekšlietu tautas komisariātā un LPSR Valsts drošības komitejā par viņa kā ārsta un Talsu slimnīcas vadītāja darbību Kurzemes cietoksnī (1944–1945), par profesora Paula Stradiņa un citu LU mācībspēku politiskajiem uzskatiem. K. Rudzīša politiskā reabilitācija notika tikai 1958. gadā. Profesora statusu K. Rudzītis atguva 1960. gadā. 1961. gadā K. Rudzītis izveidoja Rīgas Medicīnas institūta (RMI, tagad Rīgas Stradiņa universitāte, RSU) Saistaudu fizioloģijas un patoloģijas laboratoriju (vadītāja Gaida Liepiņa). Vēlāk tajā savus darbus izstrādāja daudzi katedras aspiranti un līdzstrādnieki.

K. Rudzītis bija LPSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūta līdzstrādnieks un sektora vadītājs (1946–1951), direktora vietnieks (1949–1950).

No 1950. līdz 1972. gadam K. Rudzītis bija RMI Terapijas katedras, kas padomju okupācijas laikā bija viena no Iekšķīgo slimību katedrām, vadītājs un Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks un sektora vadītājs (1959–1962).

K. Rudzītis padomju okupācijas laikā bija Latvijas PSR Terapeitu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs (1958–1973) un Latvijas Fizioterapeitu un kurortologu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs.

Kopš studiju laikiem bija studentu korporācijas “Fraternitas Petropolitana” (no 1924. gada – “Fraternitas Metropolitana”) biedrs.

K. Rudzīša zinātniskās intereses bija saistītas ar saistaudu fizioloģiju un patoloģiju, fokālās infekcijas nozīmi slimību ģenēzē, koloīdķīmijas reakcijām, holesterīna nozīmi aterosklerozes attīstībā, meteoroloģisko un citu faktoru izraisītām pārmaiņām organismā, kā arī medicīnas terminoloģiju.

K. Rudzīša uzmanību viņa ārstnieciskās un zinātniskās karjeras sākumā saistīja infekcijas izraisīti iekaisuma perēkļi (tā saucamā fokālā infekcija). Pirmajā Latvijas Ārstu un zobārstu kongresā (11.–13.09.1925.) K. Rudzītis izteica domu, ka no šiem perēkļiem izplatās vielas, kas iedarbojas uz leikocītiem, tos izvelk audos, veicina fagocitozi. K. Rudzītis bija pārliecināts, ka zobu slimības var izraisīt virkni iekšķīgo slimību. Īpaši viņš uzsvēra devitālu zobu stipro ietekmi uz organismu, jo devitāls zobs (parasti dziļā kariesa sekas) ir latentās infekcijas visbiežākais perēklis, kas komplicējas ar mandeļu, kaulu dobumu, limfātiskās sistēmas, kaulu un locītavu sistēmas, sirds un citu orgānu un sistēmu saslimšanu. Par Rudzīša sindromu sauc oroseptisku seju jeb simptomu kompleksu fokālās infekcijas gadījumā.

Vispusīgās enciklopēdiskās zināšanas K. Rudzītim ļāva izveidot divdaļīgu medicīnas terminu vārdnīcu – līdz tam nepieredzētu darbu gan pēc apjoma (ap 53 000 terminu), gan arī pēc terminu daudzpusības (Terminologia medica, 1973 un 1977; papildināts izdevums 2005). Kā ilggadējs Medicīnas terminoloģijas komisijas priekšsēdētājs viņš rosināja, veicināja un atviegloja daudzu jaunu medicīnas terminu rašanos.

Nozīmīga ir arī monogrāfija par heparinocītiem (krievu valodā Гепариноциты в клинике и в эксперименте, izdota Rīgā, 1959) un mācību grāmata par iekšķīgo slimību diagnostiku (“Diagnostikas pamati un terapijas preambula”, izdota Rīgā, 1972).

K. Rudzītis lika pamatu medicīnas teorijām, kuras nevar uzskatīt par novecojušām arī mūsdienās.

K. Rudzītis saņēma Atzinības krustu (1939, IV šķira), ieguva Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu (1959).

Par K. Rudzīti izdotas divas grāmatas (1999). Ķemeru kūrorta parkā izveidota Kristapa Rudzīša aleja (1988), kas vēlāk iezīmēta ar piemiņas akmeni (1999).

Kopš 1999. gada par izcilu veikumu internajā medicīnā piešķir Kristapa Rudzīša balvu.