Hermanis Buduls bija pirmais psihiatrijas profesors Latvijā, psihiatrijas kā augstskolas mācību priekšmeta pamatlicējs, pirmās psihiatrijas mācību grāmatas autors latviešu valodā, Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes profesors un dekāns.

H. Buduls piedzima rentnieka Miķeļa Budula un viņa sievas Lienes (dzimusi Lože) ģimenē.

09.12.1918. Jaunpiebalgā salaulājās ar dabaszinātņu kandidāti, pedagoģi Martu Jurisoni no Taurenes pagasta. Ģimenē piedzima divi dēli – Leonīds (inženieris) un Ervīns (valodnieks).

Pirmo izglītību H. Buduls ieguva Vecpiebalgas draudzes skolā, Millera reālskolā Cēsīs un Rīgas pilsētas ģimnāzijā, ko pabeidza 1905. gadā. No 1905. līdz 1911. gadam H. Buduls studēja medicīnu Tērbatas Universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool). Viens no studentu biedrības “Atauga” dibinātājiem (1909) un pēc studijām – tās vecbiedrs.

Pēc ārsta grāda iegūšanas no 1911. līdz 1914. gadam bija Tērbatas Universitātes Nervu un garīgo slimību klīnikas asistents profesoram Vladimiram Čižam (Владимир Фёдорович Чиж). 19.04.1914. aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju par salīdzinošo rasu psihiatriju (К сравнительной расовой психиатрии) un salīdzināja psihiskos traucējumus igauņu, latviešu, krievu, vāciešu un ebreju vidū. 1914. gadā H. Buduls papildināja zināšanas Frīdriha Vilhelma universitātē Berlīnē (Friedrich-Wilhelms-Universität zu Berlin) Nervu slimību klīnikā.

Pirmā pasaules kara laikā H. Budulu iesauca Krievijas armijā, kur viņš kā kara ārsts strādāja Petrogradā, Minskā un Smoļenskā. Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gadā atgriezās Latvijā un strādāja kā brīvi praktizējošs ārsts Jaunpiebalgā (1918–1919).

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas H. Buduls 1919. gadā kļuva par Rīgas Sarkankalna vājprātīgo iestādes (tagad šeit atrodas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca) direktoru. Amatā H. Buduls palika līdz slimnīcas likvidācijai 1942. gadā.

1920. gadā H. Budulu ievēlēja par Latvijas Augstskolas (no 1922. gada – LU) Medicīnas fakultātes docentu nervu un garīgajās slimībās, vecāko docentu (1921–1924), bet 1924. gadā – par profesoru. H. Buduls vadīja LU Psihiatrijas klīniku (1920–1944). 26.10.–06.12.1920. viņš bija LU Medicīnas fakultātes sekretārs.

1924. gadā H. Buduls piedalījās Latvijas Neirologu un psihiatru biedrības dibināšanā. 

H. Buduls aktīvi piedalījās Pirmā Latvijas ārstu un zobārstu kongresa (11.–13.09.1925.) organizācijas komitejā un vadīja psihiatru un neirologu sekcijas sēdi, kas notika Anatomikumā (Kronvalda bulvārī 9). H. Buduls nolasīja referātu par progresīvās paralīzes ārstēšanu ar malāriju, kas tolaik bija aktuāls jautājums. 

H. Buduls trīsreiz tika ievēlēts par LU Medicīnas fakultātes dekānu (1925–1927, 1929–1931, 1935–1937). Pirmoreiz H. Budulu par dekānu ievēlēja 27.04.1925. (šajā laikā dekāna uzdevums bija pabeigt fakultātes strukturālo veidošanu un gūt stabilu tās klīnisko bāzi). H. Buduls pildīja dekāna pienākumus līdz 02.05.1927. Vēlreiz H. Buduls dekāna amatā uz nākamo posmu (diviem gadiem) tika ievēlēts 06.05.1929. (līdz 04.05.1931.). Šajā vadības posmā H. Buduls pārkārtoja medicīnas studiju plānu, no 1930./1931. akadēmiskā gada paredzot studiju sestajā gadā klīnisko praksi un vakaros neobligātas papildlekcijas. Pārkārtojumu gaitā daļa priekšmetu pārcelti uz jaunākiem kursiem vai īsināti. Pirmoreiz LU Medicīnas fakultātes vēsturē 08.12.1930. ieviesa onkoloģijas kursu, ko privātdocents Maksis Brants sāka lasīt 1931. gada pavasara semestrī. Trešoreiz dekāna amatā H. Budulu ievēlēja 29.04.1935. (līdz 26.04.1937.). Šajā laikā notika būtiskas pārmaiņas, jo 1935. gada rudenī nenotika jaunu studentu uzņemšana, toties tika sakārtota darba organizācija, telpas, uzlaboti mācību līdzekļi un notika mācībspēku paaudžu maiņa (noteikts maksimālais docētāju vecums – 70 gadi, pēc tam jādodas pensijā). Reforma notika konsekventi un radīja atjauninātu un darboties spējīgu LU Medicīnas fakultāti.

Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā atcelts no Sarkankalna slimnīcas direktora amata. Vācu okupācijas iestādes vainoja H. Budulu par psihiski slimo izlaišanu daļējā apjomā, lai glābtu viņus no iznīcināšanas.

09.1944. H. Buduls kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur strādāja par ārstu Drēzdenē, vēlāk latviešu bēgļu nometnēs. No 07.1949. H. Buduls dzīvoja un strādāja Vīzlohas psihiatriskajā slimnīcā (Großherzoglich Badische Heil- und Pflegeanstalt bei Wiesloch) netālu no Heidelbergas. Izpildot viņa pēdējo gribu, apbedīts turpat slimnīcas kapsētā, starp pacientiem.

Pētījumi psihiatrijā, daiļrades psihopatoloģijā un psihiatrijas vēsturē. H. Budula vadībā tika pētīta progresējošā paralīze un insulīna šoka terapija.

Sarakstījis mācību grāmatu “Psichiatrija” (1924, II daļa 1929), kur lielu uzmanību pievērsa specialitātes terminoloģijai latviešu valodā.

H. Buduls apkopoja Sarkankalna slimnīcas vēsturi un saistībā ar slimnīcas jubileju 1938. gadā izdeva monogrāfiju “Latvijas galvas pilsētas Rīgas Sarkankalna slimnīcas vēsture. 1862–1937”.

H. Budula sarakstītās grāmatas: “Laulība un cilvēka dzīves mērķis” (1909), “Cilvēka nervi, viņu būve un normālās darbības” (1910), “Poruku Jānis savas garīgās dzīves krēslainās dienās” (1911, atkārtoti 1925. gadā ar mazliet pārveidotu virsrakstu), “Nervu veselības kopšana skolas gados” (1931).

Daļa H. Budula manuskriptu sadega Drēzdenē (1945). Vācijā H. Buduls sarakstīja populārzinātniskus darbus “Veselīga dzīve” (1950) un “Cilvēks dzīves spogulī” (1954), kas izdoti Stokholmā.

Apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (1915, III šķira), Svētās Annas ordeni (1917, III šķira).

Kultūras fonda godalga (1925). Triju Zvaigžņu ordenis (1928, III šķira).

20.06.1993. Otrā Pasaules latviešu ārstu kongresa laikā pie nama Rīgā, Blaumaņa ielā 12a, kas piederēja H. Budulam un kur no 1933. gada līdz 1944. gadam viņš dzīvoja, atklāja piemiņas plāksni ar ārsta bareljefu (tēlnieks Viktors Šuškēvičs).