Garīgā aprūpe bruņotajos spēkos (militārā garīgā aprūpe) ir senākais baznīcas garīgās aprūpes piedāvājums noteiktai cilvēku grupai. Arī pirms kristietības gan jūdaismā, gan grieķu un romiešu antīkajā sabiedrībā bija priesteri, kuri atbalstīja karavīrus kaujas laukā. Pirmais karavīru kristīgās garīgās aprūpes tiesiskais regulējums radās bīskapa Bonifācija (Bonifacio) un imperatora Kārļa Lielā (latīņu Carolus Magnus; Karolus Magnus, vācu Karl der Große) laikā. Kristietībā viens no pazīstamākajiem karavīru garīgās aprūpes kapelānu prototipiem ir Svētais Mārtiņš no Tūras (latīņu Sanctus Martinus Turonensis). Garīgās aprūpes darbs bruņotajos spēkos balstās Jēzus Kristus vārdos – “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem” (Jāņa evaņģēlijs 15,13). Kopš kristīgās karavīru garīgās aprūpes sākumiem strīdīgs ir jautājums, vai tā pastāvēja kā armijas struktūra un tika instrumentalizēta militāriem mērķiem, vai arī tai piemita neatkarīgs statuss, kas ļāva, vienlaikus koncentrējoties uz garīgi reliģisko karavīru aprūpi, iegūt arī kritisku perspektīvu uz kara un miera ētiskajiem jautājumiem.
Kapelāns saskaņā ar Ženēvas konvenciju ir nekombatants – viņš nepiedalās tiešās cīņās un nenēsā ieroci. Kapelāns konfrontē un iedvesmo karavīrus attiecībā uz vispārcilvēciskām vērtībām. Kapelāns ir žēlastības, žēlsirdības un cilvēcības pārstāvis necilvēcības un briesmu pilnos apstākļos. Kapelānam ir jābūt ceļa un virziena rādītājam kara un militārā absurda skartā indivīda pārdzīvojumos.
Latvijas teritorijā esošajās bruņoto spēku vienībās latviešu tautības karavīriem līdz Pirmajam pasaules kara beigām un Latvijas armijā līdz 1940. gadam karavīru garīgo aprūpi veica attiecīgo konfesiju (luterāņu, katoļu, pareizticīgo) garīdznieki. Pazīstamākie no tiem bija luterāņu mācītāji Fricis Šmithens, Pēteris Apkalns, Jānis Tēriņš. Padomju okupācijas režīma laikā garīgā aprūpe bruņotajos spēkos nebija iespējama un pret kristiešiem padomju armijā bieži vērsās ar dažādām naida izpausmēm.
