Dītrihs Bonhēfers bija viens no pazīstamākajiem 20. gs. teologiem. Uz viņu atsaucas dažādu virzienu teologi. D. Bonhēfers bija arī nacisma ideoloģijas kritiķis. 

D. Bonhēfera tēvs Karls (Karl) bija psihiatrs un neirologs, pazīstams kā Zigmunda Freida (Sigmund Freud) kritiķis. Viņš arī oponēja nacistu 1939. gadā uzsāktajai eitanāzijas programmai. Dītriha māte Paula (Paula) bija skolotāja, protestantu teologa Karla fon Hāzes (Karl von Hase) mazmeita. Četrpadsmit gadu vecumā D. Bonhēfers nolēma studēt teoloģiju un tāpēc skolā izvēlējās mācīties senebreju valodu. Sākumā viņš studēja Tībingenes Universitātē (Universität Tübingen), pēc tam Berlīnes Universitātē (Humboldt-Universität zu Berlin), kur viņš veiksmīgi pabeidza disertāciju “Svēto sadraudzība” (Sanctorum Communio) un 1927. gadā ieguva doktora grādu. No 1930. līdz 1931. gadam D. Bonhēfers uzturējās Ūnijas teoloģiskajā seminārā (Union Theological Seminary) Ņujorkā, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV. Viņš nebija labās domās par amerikāņu teoloģiju un teica, ka studentiem nav intereses par teoloģiju. Taču kā pozitīvu viņš novērtēja saskarsmi ar afroamerikāņiem, jo viņu diskriminācija D. Bonhēferam lika apzināties sociālā taisnīguma jautājumu nozīmi.

1928.–1929. gadā D. Bonhēfers darbojās kā palīgmācītājs vācu draudzē Barselonā, Spānijā. 1931. gadā Berlīnē viņu ordinēja, D. Bonhēfers sāka darboties kā studentu kapelāns un iesvētes mācību vadītājs (Ciānas baznīcā, Zionskirche), darbojoties ar bērniem, no kuriem daudzi bija no sociāli nelabvēlīgas vides. 1933.–1935. gadā viņš bija mācītājs divās vācu (luterāņu un reformātu) draudzēs Londonā. Viņš bija ieinteresēts ekumenismā un kļuva par vienu no 1914. gadā dibinātās Starptautisko baznīcu draudzību pasaules alianses (World Alliance for International Friendship through the Churches) jaunatnes sekretāriem. Šī organizācija, kas iestājās par mieru, ir viena no vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, dibinātās Pasaules baznīcu padomes (World Council of Churches) priekštecēm. 1924. gadā D. Bonhēfers apmeklēja Romu. Šī saskarsme ar katolicismu motivēja viņu reflektēt par baznīcas universalitāti.

1931. gadā, pēc atgriešanās no ASV, D. Bonhēfers sāka pasniegt sistemātisko teoloģiju Berlīnes Universitātē. 1936. gadā viņam to aizliedza. Pronacistiskais bīskaps Teodors Hekels (Theodor Heckel) pasludināja viņu par pacifistu un valsts ienaidnieku. Kad Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) 1933. gadā nāca pie varas, D. Bonhēfers uzstājās ar radiorunu, kurā brīdināja no vadoņa kulta. Viņš kopā ar mācītāju Martīnu Nīmelleru (Martin Niemöller) un citiem garīdzniekiem izveidoja opozicionāru vācu protestantu kustību, no kuras vēlāk izauga Apliecinātāja baznīca (Bekennende Kirche), kas kritizēja pronacistisko vācu kristiešu (Deutsche Christen) kustību. Tā bija kļuvusi par noteicošo Vācijas protestantismā. D. Bonhēfers kļuva par Apliecinātājas baznīcas teoloģijas semināra Finkenvaldē vadītāju. 1937. gadā ar Heinriha Himlera (Heinrich Himmler) pavēli šo semināru aizliedza. 1938. gadā D. Bonhēfers īsu brīdi atkal uzturējās Ūnijas teoloģiskajā seminārā Ņujorkā, taču pēc pārdomām saprata, ka viņa pienākums ir atgriezties atpakaļ.

D. Bonhēfers sākumā bija pacifists, bet tad viņa uzskati mainījās. Viņš kļuva par dubultaģentu – strādājot vācu militārās izlūkošanas dienestā (Abwehr), D. Bonhēfers izmantoja savus ekumeniskos kontaktus (piemēram, ar anglikāņu bīskapu Džonu Bellu (John Bell), kurš D. Bonhēfera teikto par Vācijā notiekošo publiskoja masu medijos), lai vācu pretošanās kustības uzdevumā informētu Sabiedrotos (galvenokārt britus) par nacistiskajā Vācijā notiekošo un vienotos par miera noteikumiem pēc kara beigām, kas sekotu plānotajam atentātam pret Ā. Hitleru. D. Bonhēfers arī iesaistījās ebreju glābšanas operācijās un palīdzēja viņiem pārcelties uz Šveici. Viņa antinacistiskās pozīcijas dēļ represijas pastiprinājās – 1941. gadā D. Bonhēferam aizliedza publicēties. 1943. gadā viņu arestēja par aizdomām saistībā ar viņa darbību Abvērā. Pēc neveiksmīgā atentāta pret Ā. Hitleru (20.07.1944.) varasiestādes atrada pretošanās kustības dokumentus. D. Bonhēferam izvirzīja papildu apsūdzības par piedalīšanos sazvērestībā. 04.1945. viņam piesprieda nāves sodu, kas tika izpildīts Flosenbirgas koncentrācijas nometnē Bavārijā. 

Studiju laikā Berlīnē D. Bonhēferu ietekmēja vēsturē ieinteresētie teologi: Ādolfs fon Harnaks (Adolf von Harnack), Karls Holls (Karl Holl) un citi. Viņu interesēja arī Karla Barta (Karl Barth) teoloģija. Savā doktora darbā D. Bonhēfers apvienoja teoloģisku un socioloģisku izpratni par baznīcu. Interesi par kristietības sociālo dimensiju viņš saglabāja arī vēlāk. Teologa skatījumā Dievs nav abstrakta ideja, bet ir klāt visur tur, kur ir ciešanas. Vēlāk viņš izvērsa domu par baznīcu kā kopību, kas eksistē citu dēļ. Finkenvaldes seminārā lasītās lekcijas par Kristus Kalna runu kļuva par pamatu grāmatai “Sekošana” (Nachfolge, 1937). Tajā viņš kā “lētu žēlastību” kritizēja daudzu luterāņu pārāk vieglo pieeju Jēzus mācības prasībām. Viņaprāt, ticība un paklausība nav šķiramas. Darbā ar studentiem tapusi arī grāmata “Dzīve kopībā” (Gemeinsames Leben, 1939), kurā viņš pauda uzskatu, ka baznīca nav teoloģiski filozofiska sistēma, bet primāri ir Kristus klātesamība kopienā. No 1940. līdz 1943. gadam viņš strādāja pie grāmatas par kristīgo ētiku. Tās nepabeigtā daļa (Ethik, 1949) tika publicēta pēc D. Bonhēfera nāves. Viņš atbalstīja kristietības un humānisma tuvināšanos, lai vērstos pret politiskām tirānijām. Cietumā tapušās D. Bonhēfera vēstules un citi teksti publicēti kā “Pretestība un padošanās” (Widerstand und Ergebung, 1951). Reflektējot par sekularizācijas procesu, D. Bonhēfers izvērsa jaunas idejas par to, ka “pasaulē, kura kļuvusi pilngadīga,” nav vajadzības pēc citpasaulīgas kristietības versijas. Baznīcai jāatsakās no privilēģijām, lai piedalītos pasaules ciešanās. Dievs pats rāda tam piemēru, ļaujot sevi izstumt no pasaules pie krusta.

D. Bonhēfera domas, it īpaši ieslodzījumā tapušajos tekstos atrodamās, pēc Otrā pasaules kara ietekmēja teoloģiju visā pasaulē. Anglikāņu bīskaps Džons Robinsons (John Robinson) tās izmantoja, lai aizstāvētu “sekulāru kristietību”. Dieva nāves teoloģijas pārstāvji ASV 20. gs. 60. gados attīstīja D. Bonhēfera idejas par “nereliģisko kristietību”. Viņa mācība iedvesmojusi arī teologus, kuri vērsās pret aparteīdu Dienvidāfrikā. D. Bonhēfers agrās un traģiskās nāves dēļ nepaguva līdz galam formulēt savus uzskatus, tāpēc daudzas viņa idejas ir palikušas atvērtas dažādām interpretācijām. 

Vairākas kristiešu denominācijas, piemēram, Apvienotā metodistu baznīca (United Methodist Church), Evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā (Evangelical Lutheran Church in America), Anglijas baznīca (Church of England), D. Bonhēfera nāves dienu (09.04.) ir iekļāvušas savā liturģiskajā kalendārā. D. Bonhēfers ir starp desmit mūsdienu mocekļiem, kuru skulptūras (autors Tims Krolijs, Tim Crawley) 1998. gadā tika novietotas virs Vestminsteras abatijas (Westminster Abbey) rietumu durvīm Londonā.