Bibliskās teoloģijas attiecības ar dogmatiku netika sarautas, jo dogmatikas veidošana tika pamatota Bībeles tekstos un tās autoriem bija jābalstās bibliskās teoloģijas atklājumos par Bībeles tekstu nozīmi. 19.–20. gs. mijā Bībeles pētnieku (kristiešu) starpā iezīmējās šķelšanās starp vēsturiskās un dogmatiskās pieejas piekritējiem, kas joprojām ir aktuāla. Daļa Bībeles pētnieku pieiet tai no strikti vēsturiski kritiskās metodes puses, aplūkojot tekstu autorību, datējumu, saistību ar citiem bibliskiem un ārpusbibliskiem tekstiem. Tas jādara, lai atklātu Bībeles nozīmi kontekstā. Turpretī citi pieiet Bībelei dogmatiski, izmantojot vēsturisku informāciju, lai savu tradīciju uzskatus apstiprinātu ar seno tekstu liecībām. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā Bībeles pētniecībā attīstījās jaunas interpretācijas pieejas, kas citu humanitāro zinātņu ietekmē sāka pielietot psiholoģijas teorijas, postkoloniālo teoriju, feminisma hermeneitiku, kvīru teoriju. Tas tika darīts, lai pētītu gan Bībeles un tās kultūrvides kompleksās sociālās attiecības, gan Bībeles tekstu ietekmi uz mūsdienu sabiedrību un atklātu tās potenciālu leģitimēt vai izaicināt pastāvošās diskriminācijas formas.