Bibliskā teoloģija ir akadēmiska pieeja Bībeles tekstiem, kas vēsturiski ir veidojusies kā viena no kristīgās teoloģijas nozarēm, bet noformējās par neatkarīgu Bībeles pētniecības disciplīnu. Ar to nodarbojas dažādu kristīgo tradīciju un jūdaisma pārstāvji un neatkarīgie pētnieki.

Vārds “teoloģija” ir atvasināts no sengrieķu valodas vārdiem θεός, Theós ‘Dievs’ un λόγος, lógos ‘vārds’, ‘saprāts’. Vārds “bibliskā” norāda šīs teoloģijas fokusēšanos uz biblisko tekstu kā uz primāro avotu teoloģijas veidošanā vai uz biblisko tekstu teoloģiju iepretī to vēlākām interpretācijām.

Bibliskās teoloģijas jēdziens attiecas uz Bībeles tekstu akadēmisko un kritisko pētniecību noteiktajā tradīcijā – konfesionālajā vai akadēmiskajā izpratnē. Tradīcijas ietekme nosaka, bet neierobežo metodes vai pieejas. Bibliskā teoloģija plašākajā izpratnē nozīmē pētniecību dažādās tradīcijās, kas koncentrējas uz bibliskiem tekstiem, to izcelsmi, nozīmi vēsturiskajā kontekstā, to valodu, tulkošanas un interpretācijas pieejām. Bibliskās teoloģijas jēdzienu dažkārt lieto iepretī dogmatiskajai jeb sistemātiskajai teoloģijai, kur bibliskā teoloģija ir mācība, kas atrodama Bībeles tekstos, bet sistemātika vai dogmatika ir mācība, kas vēstures gaitā ir atvasināta no Bībeles. Šajā nozīmē bibliskā teoloģija ir vēsturiski kritiska pieeja Bībeles tekstiem. Šāda izpratne neparedz vienotu vai noslēgtu Bībeles nozīmi. Dažādiem Bībeles tekstiem ir atšķirīgas idejas, kas var nebūt saskaņotas savā starpā, bet pētniecības attīstības gaitā ir iespējams atrast jaunas pieejas tekstu interpretācijai vai jaunus vēsturiskus dokumentus, kas paplašina pētnieku izpratni par Bībeles tekstiem.

Biblisko teoloģiju ir iespējams saprast arī kā mūsdienu teoloģiju, kas pēc tās veidotāju ieskatiem atbilst Bībeles tekstu teoloģijai. Šajā nozīmē tā ir dogmatiska teoloģija, kas uzsver Bībeles tekstu centrālo autoritāti teoloģijas veidošanā, pretstatot kādas kristietības tradīcijas izpratnei vai akadēmiskai pētniecībai. Jauno interpretāciju un ieskatu iespējamība šajā pieejā ir atkarīga no konkrētās kristietības tradīcijas attieksmes pret atklāsmi, bet visbiežāk šī pieeja norāda uz bibliskās teoloģijas nemainīgo raksturu iepretī kristīgās tradīcijas mainīgumam laikmetu gaitā.

Jebkura kristīgā teoloģija ir bibliska tajā nozīmē, ka tā atsaucas uz Bībeles tekstiem, kas ir galvenais avots par Jēzus Kristus dzīvi un viņa mācību, bet šīs teoloģijas savā starpā atšķiras ar Bībeles tekstu interpretāciju un vērtību, kuru teologi piešķir dažādiem Bībeles tekstiem.

Bibliskās teoloģijas jēdziens galvenokārt ir saistīts ar kristietībā radušos akadēmisko teoloģiju, kas nodarbojas ar Vecās un Jaunās Derības tekstu pētniecību, bet akadēmiskajā vidē pastāv arī bibliskā teoloģija, kas nodarbojas ar Tanaha (תנ“ך) jeb Jūdu Bībeles pētniecību no jūdaisma perspektīvas.

Bibliskās teoloģijas nosaukums var būt attiecināms arī uz Amerikas Savienoto Valstu (ASV) kristīgo fundamentālistu teoloģisko tendenci, kas veidojās 20. gs. 40. gadu otrajā pusē un bija aktīva līdz 60. gadu vidum. Kaut arī tā nebija organizēta kustība, daudzu kristīgo tradīciju konservatīvie teologi no ASV vērsās pie Bībeles kā centrālā teoloģiskā resursa un uzsvēra Dieva atklāsmi vēsturiskajā kontekstā. Šo teologu izpratnē Bībeles vēsts nevarēja tikt atrauta no ebreju kultūrvides, kurā tā bija tapusi, un viņi reaģēja uz 20. gs. sākuma konfliktu starp fundamentālistu un modernistu teoloģijām ASV.

Bibliskās teoloģijas attīstība un tās atziņas ietekmē arī citu teoloģijas nozaru attīstību: vēsturisko teoloģiju, kas atklāj baznīcas pirmo gadsimtu vēsturi bibliskajos tekstos, un sistemātisko jeb dogmatisko teoloģiju (sniedz kristietības ideju strukturēšanai biblisko pamatojumu un atskaites punktu). Tiek sniegti arī resursi refleksijai un attīstībai praktiskās teoloģijas kontekstā. Bibliskās teoloģijas laukā iesaista citas humanitārās disciplīnas (literatūrzinātni, arheoloģiju, psiholoģiju, socioloģiju, mākslas zinātni utt.). Bibliskās teoloģijas nozīmīga daļa ir seno valodu filoloģija, kas ir nepieciešama, lai pētītu Bībeles tekstus oriģinālvalodās, kā arī tekstu tradīcijas kritika, lai veidotu Bībeles kritiskos izdevumus, jo Bībeles tekstu oriģinālie manuskripti nav saglabājušies.

Bibliskās teoloģijas pieejas un atziņas atšķiras atkarībā no konfesijas vai tradīcijas, kurai pieder pētnieks. Šo procesu var ietekmēt arī pētnieka reliģiskā pārliecība. Tāpat pētnieka tradīcija nosaka to, kādi teksti tiek analizēti bibliskajā teoloģijā un kāds ir Bībeles tekstu kanons, arī to, kāda vērtība tiek piešķirta Bībeles kanona daļām un atsevišķajām grāmatām.

Bībeles teoloģijai ir iespējams pieiet vēsturiski, raksturojot cilvēku ticību un reliģiju konkrētas Bībeles grāmatas laikā un nepētot tās nozīmi vēlākos periodos vai mūsdienās. Šajā izpratnē Bībeles tekstiem vai arī Vecajai vai Jaunajai Derībai atsevišķi nav vienotas teoloģijas, turklāt abas Bībeles kanona daļas netiek uzskatītas par vienota vēstījuma nesējām. Bībeles teoloģija tiek atklāta vēsturiskajā kontekstā un netiek piesaistīta kādas konfesijas izpratnei par Bībeles kanonu. Šajā pieejā Vecās Derības teoloģija un Jaunās Derības teoloģija ir divas atšķirīgas akadēmiskas teoloģijas nozares. Vecās Derības teoloģija ietver arī deiterokanonisko tekstu un Tuvo Austrumu seno reliģiju un kultūrvides pētniecību. Savukārt Jaunās Derības apokrifu pētniecība iekļauj Jaunās Derības apokrifu un Jaunās Derības kultūrvides pētniecību.

Bībeles teoloģiju ir iespējams uzskatīt kā pestīšanas vēstures aprakstu. Šī pieeja joprojām balstās galvenokārt vēsturiskajos avotos, bet Bībeles vēsture tiek uztverta kā īpaša vēsture, kas atklāj Dieva attiecības ar cilvēkiem. Vēsture ir pakāpeniska Dieva atklāsme. Šajā pieejā Bībeles nozīme vēsturiskajā kontekstā tiek izmantota, lai skaidrotu to mūsdienās. Pretstatā tīri vēsturiskai pieejai akadēmiskās pētniecības interesēs tā vēlas pasniegt Bībeles teoloģiju mūsdienu kristiešiem. Šajā pieejā Bībeles vēsturiskās nozīmes pētniecība bieži tiek saprasta kā atgriešanās pie kristietības saknēm, lai izvairītos no iespējamām kļūdām un neprecizitātēm Bībeles izpratnē, kas veidojas kristietības vēstures gaitā.

Bibliskās teoloģijas idejas aizsākumi atrodami 17. gs. vācu piētisma vidē. Daļa no kustības tieksmes pēc vienkāršākas un patiesākas kristietības prakses ir Bībeles lasīšana un pētniecība, kā arī vēlme atbrīvoties no laicīgiem un svešiem papildinājumiem tai teoloģijai, kas nāca pēc reformācijas. Piētisma pamatlicējs Filips Špeners (Philipp Spener) grāmatā “Dievbijīgas vēlmes” (Pia Desideria, 1675) norādīja, ka Bībelē ir ietvertas pietiekami labas atbildes uz daudziem teoloģijas jautājumiem. Šī apziņa veidojās, balstoties reformācijas idejās. Piētisti vēlējās atbrīvot reformācijas iedibināto balstīšanos Bībeles autoritātē no tādiem uzslāņojumiem, kas attālināja protestantu teoloģiju no Kristus un apustuļu mācības. Piētistu vēlme pēc bibliskās teoloģijas paredzēja teoloģijas pārorientēšanos no filozofijas un sholastikas uz Bībeles tekstu, kas reformēja sistemātiskās teoloģijas metodoloģijas principus.

Bibliskās teoloģijas jēdzienu 17. gs. sāka izmantot par sinonīmu ekseģētiskajai teoloģijai. Tā ir dogmatikas tēžu skaidrošana, balstoties Bībeles tekstos. 18. gs. vācu teologa Johana Salomo Zemlera (Johann Salomo Semler) darbos ar biblisko dogmatiku tiek saprasta dogmatiska teoloģija, kas balstās Bībelē, nevis pastāvošajā sistemātiskās teoloģijas tradīcijā. Šajā izpratnē Bībeles tekstu liecība bija pārāka par konfesionālajiem dokumentiem, kas iezīmēja pavērsienu no sākotnējās vēlmes pēc esošās dogmatikas revīzijas pie jaunas dogmatikas veidošanas.

Vācu teologs Johans Filips Gablers (Johann Philipp Gabler) bieži tiek uzskatīts par pirmo autoru, kurš definēja biblisko teoloģiju kā jaunu disciplīnu līdzās dogmatikai. Viņa uzruna “Par īsto atšķirību starp biblisko un dogmatisko teoloģiju un abu īpašajiem uzdevumiem” (De justo discrimine theologiae biblicae et dogmaticae regundisque recte utriusque finibus, 1787) ilgstoši tika pasniegta par neatkarīgas un vēsturiskas bibliskās teoloģijas dzimšanas brīdi. Šī bibliskā teoloģija neveidotu paralēlo dogmatiku vai dogmatikas bibliskos skaidrojumus, bet nodarbotos ar neatkarīgu, vēsturiski kritisku Bībeles skaidrošanu.

Toties J. F. Gablera izpratnē Bībeles tekstu vēsturiskās nozīmes atklāšana bija vien pirmais solis bibliskās teoloģijas metodoloģijā. Otrais solis paredzēja atklāto nozīmju atlasīšanu un salīdzināšanu, meklējot kopīgas idejas dažādajos Bībeles tekstos, kas pārsniedz vēsturisko kontekstu, un apkopojot tās vienotā sistēmā. Trešajā solī uzdevums ir izpētīt katru no idejām, kas tika atrastas pirms tam, un atrast šo ideju starpā tās, kuras ir universālas. Šajā solī pētniekiem jāsasniedz “nepārprotami universālas idejas”, kurām jāizsaka nemainīga pestīšanas mācība. Līdz ar to J. F. Gablera bibliskajā teoloģijā tekstu nozīme vēsturiskajā kontekstā, ko noteica laikmets, bija pakārtota universālai un nemainīgai nozīmei. J. F. Gablers dogmatiskajai teoloģijai pretnostatīja nevis vēsturisko biblisko tekstu nozīmi, bet universālās patiesības. Dogmatiskās teoloģijas problēma J. F. Gablera izpratnē bija tās atkarība no laikmetīgās filozofijas un no tā izrietošās izpratnes maiņas vēstures gaitā. Viņš cerēja, ka universālajās idejās balstīta bibliskā teoloģija kļūs par pamatu dogmatiskās teoloģijas uzdevumam iemācīt cilvēkiem šīs patiesības.

Vācu teologa Hermana Samuela Reimārusa (Hermann Samuel Reimarus) darbu fragmenti, kurus pēc viņa nāves publicēja J. F. Gablera laikabiedrs Gotholds Efraims Lesings (Gotthold Ephraim Lessing), ir piemērs laikmetam raksturīgajai racionālistiski kritiskajai pieejai, kas veidojas apgaismības laikmeta ietekmē. H. S. Reimāruss nodalīja vēsturisko Jēzus personību no Jaunajā Derībā aprakstītā Jēzus. Viņš uzskatīja, ka vēsturiskais Jēzus pravietoja par Romas Impērijas varas gāšanu Palestīnā, bet vēlākie kristiešu autori piedēvēja Jēzum brīnumdarbus un ideju par ticīgo augšāmcelšanos. Kaut arī H. S. Reimārusa atziņas tika novērtētas negatīvi to publicēšanas laikā un arī vēlākie Bībeles tekstu kritiskās pētniecības autori norādīja uz neprecizitātēm viņa darbā, H. S. Reimārusa darbs iedibināja interesi par Jēzus vēsturisko personu un strikti vēsturisko pieeju Bībeles tekstiem.

Bibliskās teoloģijas attiecības ar dogmatiku netika sarautas, jo dogmatikas veidošana tika pamatota Bībeles tekstos un tās autoriem bija jābalstās bibliskās teoloģijas atklājumos par Bībeles tekstu nozīmi. 19.–20. gs. mijā Bībeles pētnieku (kristiešu) starpā iezīmējās šķelšanās starp vēsturiskās un dogmatiskās pieejas piekritējiem, kas joprojām ir aktuāla. Daļa Bībeles pētnieku izmanto strikti vēsturiski kritisko metodi, aplūkojot tekstu autorību, datējumu, saistību ar citiem bibliskiem un ārpusbibliskiem tekstiem. Tas jādara, lai atklātu Bībeles nozīmi kontekstā. Turpretī citi Bībeli pēta dogmatiski, izmantojot vēsturisku informāciju, lai savu tradīciju uzskatus apstiprinātu ar seno tekstu liecībām. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā Bībeles pētniecībā attīstījās jaunas interpretācijas pieejas, kas citu humanitāro zinātņu ietekmē sāka pielietot psiholoģijas teorijas, postkoloniālo teoriju, feminisma hermeneitiku, kvīru teoriju. Tas tika darīts, lai pētītu gan Bībeles un tās kultūrvides kompleksās sociālās attiecības, gan Bībeles tekstu ietekmi uz mūsdienu sabiedrību un atklātu tās potenciālu leģitimēt vai izaicināt pastāvošās diskriminācijas formas.

Bibliskās literatūras biedrība (Society of Biblical Literature); Jaunās Derības pētniecības biedrība (Society for New Testament Studies); Starptautiskā Vecās Derības pētniecības organizācija (International Organization for the Study of the Old Testament). 

Journal for the Study of the New Testament – Jaunās Derības teoloģijai un saistītām tēmām veltīts žurnāls, izdod kopš 1978. gada, izdevējs – SAGE Publications; Journal for the Study of the Old Testament – Vecās Derības teoloģijai veltīts žurnāls, izdod kopš 1976. gada, izdevējs SAGE Publications; Journal of Hebrew Scriptures – Jūdu Bībeles un tās kultūrvides pētniecībai veltīts žurnāls, izdod kopš 1996. gada, izdevējs – Albertas Universitātes (University of Alberta) bibliotēka; Journal of Biblical Literature – Bībeles pētniecībai veltīts žurnāls, kas nodarbojas gan ar Vecās, gan ar Jaunās Derības pētniecību, arī ar Bībeles kanona un citiem vispārīgiem jautājumiem, izdod kopš 1881. gada, izdevējs – Society of Biblical Literature.

Rūdolfs Bultmans (Rudolf Bultmann) – vācu luterāņu teologs, Jaunās Derības demitoloģizācijas un eksistenciālās interpretācijas, kā arī formu kritikas (form criticism) pieejas pārstāvis; Brevards Čailds (Brevard Childs) – ASV teologs, Vecās Derības pētnieks, kanoniskās pieejas autors, kurš noliedza vēsturiski kritisko metodi un pētīja Veco Derību tās kanonā no teoloģiskās perspektīvas; Nikolass Tomass Raits (Nicholas Thomas Wright) – angļu Jaunās Derības teologs, Anglijas baznīcas bīskaps, Jaunās Derības pētniecības popularizētājs; Rasija Sugirtaradža (Rasiah Sugirtharajah) – Šrilankā dzimis angļu Bībeles pētnieks, postkoloniālās hermeneitikas pārstāvis Bībeles pētniecībā; Džons Maknīls (John McNeill) – ASV katoļu priesteris, psihoterapeits un Bībeles pētnieks, kurš ieviesa kvīru teorijas pielietojumu Bībeles pētniecībā; Elizabete Šislere-Fjorenca (Elisabeth Schüssler Fiorenza) – Hārvarda Universitātes (Harvard University) profesore, Bībeles feministiskās interpretācijas vadošā figūra; Imanuels Bencingers (Immanuel Benzinger) – vācietis, Latvijas Universitātes profesors un goda doktors, Vecās Derības un ar to saistīto priekšmetu pasniedzējs 1921.–1935. gadā.