R. Bultmans bija luterāņu mācītāja dēls. Viņa vectēvs bija luterāņu piētistu misionārs Āfrikā. No 1895. līdz 1903. gadam R. Bultmans mācījās ģimnāzijā Oldenburgā (Humanistisches Gymnasium Oldenburg). Šo studiju laikā viņš ieinteresējās par sengrieķu klasisko literatūru un literatūrkritiku. Deviņpadsmit gadu vecumā R. Bultmans uzsāka teoloģijas studijas Tībingenes Universitātē (Universität Tübingen). Pēc trijiem semestriem viņš divus semestrus studijas turpināja Berlīnes Universitātē (Universität Berlin) un pēc tam vēl divus – Marburgas Universitātē (Universität Marburg), kur 1910. gadā aizstāvēja disertāciju par Pāvila vēstulēm Jaunajā Derībā. Viņa darba vadītājs bija vācu protestantu teologs Johanness Veiss (Johannes Weiss), kas pazīstams kā Q avota (nesaglabājies protoevaņģēlija teksts, no kura, iespējams, ietekmējušies Mateja un Lūkas evaņģēliju sastādītāji) hipotēzes autors.

Pēc habilitācijas darba aizstāvēšanas 1912. gadā R. Bultmans sāka pasniegt Jaunās Derības kursu Marburgas Universitātē, kur viņš strādāja mūža lielāko daļu, līdz pensionējās 1951. gadā. 1916. gadā viņš devās pasniegt Breslavas Universitātē (Universität Breslau, mūsdienās Vroclava Polijā). 1920. gadā R. Bultmans pieņēma Gīsenes Universitātes (Universität Giessen) aicinājumu pasniegt, taču uzturējās tur tikai vienu gadu un atgriezās Marburgā.

R. Bultmans vairījās no iesaistes politikā, tomēr, kad pie varas nāca Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler), viņš pievienojās Apliecinātājai baznīcai (Bekennende Kirche), kas nostājās pret nacistu ideoloģiju. Pretstatā nacistu centieniem dievišķot nāciju viņš rakstīja, ka “nācija nav bioloģisks, bet vēsturisks fenomens”. R. Bultmana māja bija vieta, kur pirms imigrācijas uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) uzturējās viņa ebreju draugi, studenti un kolēģi. Kad arestēja filologu Paulu Frīdlenderu (Paul Friedländer), R. Bultmans palīdzēja viņu atbrīvot no koncentrācijas nometnes un izceļot uz ASV.

R. Bultmana teoloģiskos uzskatus iespaidoja filozofs Martins Heidegers (Martin Heidegger), kurš pasniedza Marburgas Universitātē no 1923. līdz 1928. gadam un ar kuru R. Bultmanam izveidojās draudzīgas attiecības. Abi kopā vadīja studiju semināru, un M. Heidegers regulāri apmeklēja R. Bultmana Graeca – iknedēļas pulcēšanos. Tās dalībnieki kopā lasīja sengrieķu tekstus (gan filozofu, gan baznīcu tēvu darbus). M. Heidegera fenomenoloģija palīdzēja R. Bultmanam saistīt Jaunās Derības tekstus ar eksistenciāliem jautājumiem. Sava pasniedzēja Vilhelma Hermana (Johann Georg Wilhelm Herrmann) ietekmē viņš vairāk bija ieinteresēts cilvēka pieredzē nekā doktrīnās. Vēl pirms M. Heidegera ierašanās Marburgā R. Bultmans postulēja, ka “teoloģija runā par Dievu tādā mērā, kādā tā runā par cilvēku, kas stāv Dieva priekšā”. Līdzīgi vēlāk, 1926. gadā, R. Bultmans darbā “Jēzus” (Jesus) rakstīja, ka cenšas “uztvert Jēzu kā vēstures fragmentu, kurā mēs balstām mūsu eksistenci vai ar kuru mums ir kritiskas attiecības”. Vēsturiska analīze, lai arī svarīga, viņaprāt, pati par sevi nevar sniegt lasītājam reliģisku nozīmi. R. Bultmans bija skeptisks par to, kādā mērā evaņģēliju teksti uzskatāmi par vēsturiski faktoloģiskiem tekstiem, taču tas viņa skatījumā nemazināja to vērtību, jo ticība nebalstās pierādāmos faktos, bet gan lēmumā sekot Kristum. Šis lēmums sniedz mums iespēju dzīvot autentisku dzīvi. Vēsturiskā Jēzus meklējumi, viņaprāt, ir nevajadzīgi un neiespējami, būtiskākais ir pats Jēzus eksistences fakts. R. Bultmans lietoja jēdzienu “demitoloģizācija”, kura saturs gan bija pazīstams daudz agrāk. 17. gs. Portugāles ebreju izcelsmes filozofs Baruhs Spinoza (Baruch Spinoza) rakstīja, ka tad, kad Bībeles teksti runā pretī dabas likumiem, tie jāskaidro alegoriski. R. Bultmans uzskatīja, ka demitoloģizācijas aizmetņi ir saskatāmi jau pašā Bībelē. Piemēram, pastarās tiesas un augšāmcelšanās skaidrojumi Jaunās Derības tekstos mainās, ja salīdzinām sinoptiskos evaņģēlijus ar Jāņa evaņģēliju un Pāvila vēstulēm. R. Bultmans noraidīja Kristus augšāmcelšanās vēsturiskumu, bet ne tās nozīmi. Viņaprāt, Lieldienas vēsta nevis par to, kas notika Jēzus dzīvē, bet par to, kas mainījās Jēzus sekotāju dzīvēs, kurās viņš bija un ir klātesošs. Pēdējā (pastarā) tiesa R. Bultmana skatījumā nav nākotnē gaidāms globāls notikums, bet gan notiek cilvēka dzīvē, kad viņš vai viņa atsaucas Dieva aicinājumam.

Līdz ar to R. Bultmans nenoraidīja mītisko (kā to darīja daudzi viņa priekšgājēji, piemēram, 19. gs. vācu teologs Dāvids Štrauss, David Friedrich Strauss) Bībeles tekstos, bet sniedza tam mūsdienīgu skaidrojumu. Tas bija apoloģētisks uzdevums, kas kristietību darītu saprotamu un aktuālu R. Bultmana laika cilvēkiem.

R. Bultmana pirmais būtiskais darbs bija “Sinoptiskās tradīcijas vēsture” (Die Geschichte der synoptischen Tradition, 1921), ar kuru viņš pētniecībā pieteica sevi kā viens no formu kritikas dibinātājiem (otrs nozīmīgs autors šajā jomā vēl pirms Pirmā pasaules kara bija viņa skolotājs J. Veiss). Vēlāk R. Bultmans veica pētījumu par Jāņa evaņģēliju (Das Evangelium des Johannes, 1941). Pazīstams ir arī viņa darbs “Jaunās Derības teoloģija” (Theologie des Neuen Testaments, 1948–1953). Pēc Otrā pasaules kara R. Bultmans savas demitoloģizācijas pieeju kristalizēja darbā “Kerigma un mīts” divos sējumos (Kerygma und Mythos, 1948, 1952). R. Bultmana 1955. gada vieslekcijas Edinburgas Universitātē (University of Edinburgh) 1957. gadā tika publicētas grāmatā “Vēsture un eshatoloģija: 1955. gada Giforda lekcijas” (History and Eschatology: The Gifford Lectures, 1955). Kerigma viņa teoloģijā ir pasludinājums, ka Jēzus vēsts nepieder pagātnei, bet tai ir nozīme tagadnē: nevis vienkārši tāpēc, ka viņa mācekļi uzturēja dzīvas atmiņas par savu skolotāju, bet tāpēc, ka kerigma ir Dieva iniciatīva.

Vairāki R. Bultmana doktoranti kļuva par ievērojamiem pētniekiem – piemēram, vācu luterāņu teologs Ernsts Kēzemans (Ernst Käsemann) un Vācijā dzimušais amerikāņu teologs Helmuts Kesters (Helmut Heinrich Koester). R. Bultmans Marburgā mācīja arī vēlāk slaveno ebreju publicisti un politikas teorētiķi Hannu Ārenti (Hannah Arendt), kura pēc tam studēja Heidelbergas Universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg), kur rakstīja disertāciju par Augustīnu. E. Kēzemans attīstīja vēsturiskā Jēzus problemātiku un turpināja reflektēt par Jēzus kā ticības objekta saistību ar vēsturi. R. Bultmans dzīves beigās kopā ar audzēkņiem piedalījās diskusijās par jauno hermeneitiku, kuru attīstīja viņa audzēkņi Ernsts Fuhs (Ernst Fuchs) un Gerhards Ebelings (Gerhard Ebeling). Vācu teoloģe Doroteja Zelle (Dorothee Steffensky-Sölle) 20. gs. 70. gados pauda, ka R. Bultmana teoloģija sekmē refleksijas par sociāli politiskām reālijām un konkrēti – atbildes rīcību. Pats R. Bultmans noraidīja, ka viņa idejām ir saistība ar politisko teoloģiju, taču nenoliedza, ka, tā kā teoloģija savieno teoriju un praksi, tā liek apzināties kristiešu atbildību pasaulē.

Vienlaikus jāpiezīmē, ka daļa R. Bultmana ideju mūsdienās ir zaudējušas nozīmi. Piemēram, viņa uzskatu, ka Jēzus par Cilvēka Dēlu sauca nevis sevi, bet mesiānisku personu, kura vēl nāks, vairums pētnieku neatbalsta. Tāpat pētnieki piesardzīgi vērtē viņa apgalvojumu par Jēzu kā reliģisku skolotāju, jo evaņģēlijos lietotais vārds rabbi diez vai bija ekvivalents mācītam Toras zinātājam pirms Jeruzalemes tempļa izpostīšanas m. ē. 70. gadā (tas gan nenozīmē, ka viņš nevarēja būt neformāls reliģisks skolotājs).

R. Bultmans saņēma goda doktora grādu no daudzām universitātēm, piemēram, no Sirakjūsas Universitātes (Syracuse University) ASV, kur viņš bija viesprofesors (1958–1959). Mūsdienās šīs augstskolas bibliotēkā glabājas R. Bultmana piezīmju un vēstuļu kolekcija. Viņš bija Oslo, Getingenes un Heidelbergas Zinātņu akadēmiju biedrs. 1974. gadā Vācijas Federatīvā Republika viņam piešķīra Nopelnu ordeņa (Verdienstorden der Bundesrepublik Deutschland) augstāko pakāpi.