Konfesijas darbību nosaka “Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienības likums” (pieņemts 12.06.2007.).

Ticībai ir divi galvenie uzsvari – septītā diena (sabats) un Advents (Jēzus otrā nākšana). Draudzes dievkalpojumi notiek sestdienās, jo viena no draudzes pamatmācībām ir sestdienas jeb sabata nemainīgais svētums. Adventistu draudze tic un sludina arī drīzu Jēzus Kristus apsolīto otro nākšanu, kam sekos mirušo augšāmcelšanās un tiesa. Taisnie saņems mūžīgo dzīvību uz pilnībā atjaunotas zemes, bet netaisnie tiks iznīcināti. Adventistu eshatoloģija lielā mērā balstās uz Jāņa Atklāsmes un Daniēla grāmatu interpretācijām.

Adventistu draudzes dievkalpojuma centrā parasti ir Jēzus Kristus evaņģēlija pasludinājums no Dieva vārda (Bībeles). Sanāksmes ir vienkāršas, un tajās netiek praktizēta altāra kalpošana. Draudze dzied kopīgas dziesmas, kopīgi lūdz un klausās mācītāja sprediķi. Atsevišķa dievkalpojuma sadaļa ir kopīga Bībeles pētīšana un pārrunāšana – sabatskola. Svētā vakarēdiena dievkalpojumi tiek noturēti ne retāk kā četras reizes gadā; tajos līdzās neraudzēta vīna un maizes baudīšanai tiek praktizēta arī kāju mazgāšana. Tie, kuri vēlas piederēt adventistu draudzei, tiek aicināti iepazīties ar tās mācību, kas izteikta 28 ticības punktos. Pievienošanās draudzei notiek ar kristīšanu pagremdējot.

Kopš 1863. gada adventistu draudzes augstākā vadība visā pasaulē ir Septītās dienas adventistu draudzes Ģenerālkonferences padome ar prezidentu priekšgalā. Ģenerālkonferences vadība pārrauga 12 divīziju darbu, kas savukārt sadalās draudžu ūnijās, kurās ietilpst draudžu savienības. Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienība kopš 1989. gada ietilpst Septītās dienas adventistu Baltijas Ūnijas sastāvā, kas kopš 01.01.1994. ietilpst Septītās dienas adventistu Transeiropas divīzijas sastāvā. Transeiropas divīzija ir viena no adventistu baznīcas 12 pasaules divīzijām, un tajā ietilpst adventistu baznīcas ūnijas un savienības Ziemeļeiropā, Viduseiropā, Austrumeiropā un Tuvajos Austrumos. Divīzijām, ūnijām un savienībām īpašos kongresos tiek ievēlēti vadītāji un padomes.

Adventistu draudzes pirmsākumi Latvijā saistās ar 19. gs. cariskās Krievijas laiku. 1895. gadā Rīgā no Krievijas ieradās adventistu Bībeles darbinieks un literatūras izplatītājs Johans Perks (Johann Perk). 14.05.1896. viņa dzīvoklī Āgenskalnā tika dibināta pirmā adventistu draudze Latvijā, kas sastāvēja no 12 locekļiem. Pirmie Bībeles darbinieki un literatūras izplatītāji, kas sludināja latviešu valodā, bija Jēkabs Šneiders un Jānis Sproģis. Pēc abu aktīvas darbības Liepājā J. Šneiders dibināja adventistu Liepājas draudzi (1905). Tajā laikā Rīgas draudzē jau bija apmēram 60 draudzes locekļu.

Līdz 1907. gadam Krievija bija Vācijas adventistu draudžu ūnijas misijas lauks. Līdz Stolipina agrārajai reformai (1906) cariskajā Krievijā Septītās dienas adventistu draudzes darbība bija nelegāla. 25.10.1907. Rīgā notika Krievijas misijas lauka kongress, kurā tika dibināta patstāvīga Krievijas Ūnija un tās sastāvā ietilpstošā Baltijas Draudžu savienība, kas apvienoja trīs draudzes, kurās bija 383 draudzes locekļi. Turpmākajos gados Latvijā tika reģistrētas jaunas adventistu draudzes – Jelgavā un Ventspilī (1908), Valkā (1909), Cēsīs (1911), Rīgā un Valmierā (1912), Jēkabpilī (1913), Salacas draudze (1914), Aizputē un Rūjienā (1916), Priekulē (1917).

1912. gadā tika uzcelts pirmais adventistu dievnams Latvijā – Liepājas baznīca. Vienlaikus tas bija arī pirmais adventistu dievnams, kas uzcelts cariskās Krievijas teritorijā.

1921. gadā Latvijā bija 22 adventistu draudzes – 1244 locekļi. Pieaugot locekļu skaitam, radās vajadzība pēc mācītāju un darbinieku izglītošanas. 1923. gada rudenī draudze Ķīšezera krastā iegādājās Sužu muižu garīgā semināra izveidei. 11.03.1930. skola tika akreditēta kā “Adventes misijas seminārs”. 17 gadus skola sekmīgi gatavoja darbiniekus Latvijas, Igaunijas un Lietuvas draudzēm; to absolvējuši 149 audzēkņi, kopumā tajā mācījušies vairāk nekā 500 audzēkņu. Padomju okupācijas laikā 1940. gadā adventistu draudze saņēma pavēli skolu atstāt un to nodot Sarkanās armijas vajadzībām. Armijas daļa Sužu teritorijā atradās līdz pat 1994. gadam. 1997. gadā Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienība atguva īpašumtiesības uz Sužu muižu, taču ēkas bija sliktā stāvoklī un tika pieņemts lēmums īpašumu pārdot.

1928. gadā tika uzbūvēts adventistu draudzes dievnams Rīgā, Brīvības ielā 11 (tagad Baznīcas iela 12a). 1949. gadā padomju okupācijas vara dievnamu draudzei atņēma un tā vietā ierādīja telpas J. Kupalas ielā 9 (tagad Vīlandes iela) baptistu draudzei piederošā baznīcā. 1992. gadā draudze atkal atguva savu īpašumu.

Pēc valstiskās neatkarības iegūšanas līdz 1936. gadam Latvijā jau bija izveidotas 59 adventistu draudzes – 3199 draudzes locekļi. 1936. gadā bija nepieciešams veikt visu draudžu pārreģistrāciju, minimālais locekļu skaits – 50. Šim kritērijam neatbilda gandrīz 20 adventistu draudzes. 1937. gadā tās vairs netika reģistrētas un to locekļiem bija jāpievienojas citām draudzēm. Šajā gadā pārtrauca pastāvēt arī 1924. gadā dibinātā Baltijas Ūnija, kuru atjaunoja 1989. gadā, par tās prezidentu ievēlot Valdi Zilgalvi.

No 1944. gada tika aizliegts organizēt ikgadējos savienības kongresus. Pēc 1962. gada Septītās dienas adventistu draudzes pārraudzīja draudzei nepiederošs Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) reliģisko lietu pilnvarotais un viņam pakļauta vecāko sludinātāju padome. Padomju okupācijas gadi saistās ar dažādiem aizliegumiem un pastāvīgu ziņotāju klātbūtni draudžu dievkalpojumos un sapulcēs. Šajā izdzīvošanas režīmā jaunas draudzes netika dibinātas. Mazā apmeklējuma dēļ pārstāja darboties Rēzeknes, Rīgas 3. un Rīgas 5. draudze. Latvijas adventistu draudzes iekļāvās Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences Eiroāzijas divīzijā ar centru Maskavā.

Sākoties valstiskās neatkarības atjaunošanas procesam, 1989. gadā notika Adventistu Latvijas draudžu savienības kongress – pirmais kopš 1944. gada. Par savienības vadītāju (prezidentu) kļuva Viktors Geide. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dažādās Latvijas pilsētās tika organizēti Bībeles izpētes semināri, kuru rezultātā tika atjaunotas vairākas 1936. gadā un padomju okupācijas laikā slēgtās draudzes, kā arī reģistrētas jaunas – Ogrē (1990), Līvānos, Kārsavā un Olainē (1994), Rīgas 10. draudze (1995), Krāslavā (1997).

2000. gadā savienības vadītāja amatu ieņēma Viesturs Reķis. Viņa vadītajā kongresā 2003. gadā tika pieņemti lēmumi, kas atļāva lietot saīsināto Septītās dienas adventistu draudzes nosaukumu – adventistu baznīca, Draudžu savienības vadītāju jeb prezidentu saukt arī par bīskapu, kā arī līdz tam konsekventi lietoto vārdu “sludinātājs” aizstāt ar vārdu “mācītājs”. Īpašos gadījumos tika pieļauta arī amata tērpu (kolārkreklu) nēsāšana. Jaunas draudzes tika dibinātas Strenčos (2000), Salaspilī (2001), izveidojās Rīgas draudze “Korinta” (2001) un Cēsu draudze “Sadraudzība” (2006). 2013. gadā kopīgais draudzes locekļu skaits bija apmēram četri tūkstoši.

Kopš 2013. gada Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienību vada Vilnis Latgalis. Tās sastāvā ietilpst 52 adventistu draudzes – 3862 draudžu locekļi (2016). Pēdējos gados adventistu draudžu locekļu skaitam ir tendence samazināties. 2013. gadā draudzēm piederošo locekļu skaits samazinājās par 21 cilvēku; 2014. gadā pieauga par pieciem cilvēkiem; 2015. gadā samazinājās par 36 cilvēkiem; 2016. gadā samazinājās par 56 cilvēkiem.

Draudzē darbojas dažādas kalpošanas nodaļas. Ar Ģimeņu kalpošanas nodaļas iniciatīvu izveidots nodibinājums “Vērtību tilts” (kopš 2013. gada), kas organizē pasākumus ģimenes vērtību aktualizēšanai un popularizēšanai sabiedrībā. Jauniešu kalpošanas nodaļas ietvaros darbojas biedrība “Ceļa meklētāji” (kopš 2005. gada), kas organizē nodarbības un nometnes pusaudžiem. Veselības kalpošanas nodaļas aktīvisti, piesaistot draudzei piederošus mediķus, dažādās Latvijas pilsētās organizē ceļojošas izstādes, popularizējot veselīgu dzīvesveidu.

Labdarības jomā darbojas nodibinājums ADRA Latvija (Adventistu attīstības un palīdzības aģentūra, kopš 2004. gada), kura mērķis ir mazināt cilvēku nabadzību, ciešanas un bezcerību, sekmējot pozitīvas un taisnīgas izmaiņas sabiedrībā atstumto un riskam pakļauto cilvēku dzīvēs.

Darbojas kristīgo grāmatu izdevniecība “Patmos” (kopš 1990. gada). Reizi mēnesī iznāk draudžu savienības laikraksts “Adventes Vēstis” (kopš 12.1994).