Latviešu etniskās pašapziņas modinātājs, pirmās iespiestās Baltijas ģeogrāfijas grāmatas sarakstītājs, pirmais latviešu bibliogrāfs, populārzinātniskā publicistikas stila iedibinātājs, enciklopēdists. Nozīmīgākais K. Barona nopelns ir latviešu tautasdziesmu apkopošana, sistematizēšana un publicēšana krājumā “Latvju dainas”.

2004. gadā laikraksta “Latvijas Avīze” aptaujā atzīts par visu laiku ievērojamāko Latvijas personību.

Dzimis Struteles muižas vagara Jura Barona un viņa sievas Eņģeles (dzimusi Brikšķe) Barones ģimenē kā jaunākais bērns. K. Baronam bija sešas māsas – Anna, Katrīne, Made, Kristīne, Līze, Marija – un brālis Ansis. Abi vecāki, kuri skolā nebija gājuši, nāca no saimnieku ģimenēm Struteles Pladarās un Āleslaukos. Pēc sava tēva (K. Barona vectēva) nāves un pamātes otrajām precībām K. Barona tēvs J. Barons ar brāli Ansi zaudēja dzimtas mājas. J. Barons aizgāja par bandinieku (kalps, kas kā atalgojumu saņem zemes gabalu) pie savas māsas Struteles Maikužās. 1835. gadā, kad pirmoreiz rakstos (baznīcas un muižas grāmatās) parādījās uzvārds Barons, Struteles muižas barons Ferdinands Franks (Ferdinand von Pfeilitzer-Frank), novērtējot K. Barona tēva rakstura īpašības, viņu pret savu gribu iecēla par vagaru. 1837. gadā Struteles muižas pārvaldnieks barons Otokars fon Herners (Ottokar von Herner) kopā ar vagara ģimeni pārcēlās uz sev piederošo Īles muižu, kur pagāja K. Barona bērnība un kur K. Barons uzsāka ganu gaitas. Pēc K. Barona tēva pāragrās nāves māte strādāja par moderi (govju kūts pārzine) Ciroles muižā. 1845. gadā māsa Kristīne K. Baronu un vēlāk arī māti paņēma pie sevis uz Dundagas pagasta Valpenes pusmuižu, kur viņas vīrs Kārlis Kronbergs bija vagars. Dundagā ienāca dzīvot arī citas K. Barona māsas.

K. Barons, strādādams “Pēterburgas Avīzēs” (1862–1865), iepazinās ar savu sievu Dārtu (dzimusi Rudzīte). Viņu laulībā dzimuši trīs dēli un meita Anna, kura mira sešu gadu vecumā, bet divi no dēliem – tūlīt pēc dzemdībām. Dēls Kārlis Barons precējies ar Līnu (dzimusi Jēkabsone), viņu bērni – Biruta, Kārlis, Paulis un Lidija.

K. Baronu piecu gadu vecumā lasīt iemācīja vecākā māsa, kura šo prasmi apguva no mātes. Pusgadu viņš apmeklēja ķestera un ērģelnieka Bēra (Baehr) privātskolu Dobelē (1843). Divas ziemas mācījās Dundagas Kubeles pagastskolā pie Ernesta Dinsberga un Frīdriha Mālberga, no 1847. gada – Ventspils elementārskolā un apriņķa skolā, kur viņu kā labāko skolnieku 1851. gadā pamanīja Baltijas ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs (Александр Аркадьевич Суворов) un pieprasīja vietējās muižniecības atbalstu viņa turpmākajām mācībām ģimnāzijā. K. Baronam Jelgavas ģimnāzijā (1852–1855) Īles barona O. fon Hernera palīdzība ilga nepilnu gadu. Vēlāk pats nodrošināja līdzekļus ar privātstundām un ieguva mājskolotāja vietu pie poļu muižnieka Edvarda Ludvika Koščalkovska (Edward Ludwik Kościałkowski) diviem zēniem, kuri vasarās dzīvojuši Visokij Dvorā (lietuviešu Aukštadvaris).

Ģimnāziju beidza ar izcilību. Studēja Tērbatas Universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ulikool) matemātiku un astronomiju (1856–1860). Līdzekļu trūkuma dēļ nenokārtoja gala eksāmenus. 1859. gada vasarā pētniecības nolūkos, apciemojot draugus un paziņas, piecās nedēļās aizgāja kājām no Tērbatas līdz Dundagai. 1865. gadā nokārtoja mājskolotāja eksāmenu Pēterburgā.

Studiju laikā K. Barons tikās ar Krišjāni Valdemāru, Juri Alunānu un citiem domubiedriem, iesaistījās Tērbatas Universitātes latviešu studentu pulciņā, t. s. Vakarnieku pulciņā, kas ar preses palīdzību popularizēja jaunlatviešu idejas, darbojās korporācijā “Fraternitas Academica Dorpatensis”. K. Barona pirmās publikācijas laikrakstā “Mājas Viesis” 1856. gadā: raksts “Zvaigznes”, tad “Saule”, vēl “Skriešana pa gaisu”; 1857. gadā sekoja izglītojoši raksti astronomijā, dabaszinātnēs, folkloristikā “Igauņu tautas dziesmas”, ar kuru aicināja vākt un “gaismā celt” arī latviešu garamantas; publicēti K. Barona dzejoļi “Padoms meitiņām” un “Dziesmu iemantošana” (pēc igauņu folkloras motīviem).

Nozīmīga ir pirmā latviešu valodā izdotā Baltijas guberņu ģeogrāfija “Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti. Grāmatiņa priekš skolām un mājām. Ar vienu landkārti” (1859). K. Barons ilgi uzskatīts par tās vienīgo autoru, bet grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis pierādījis, ka otrā daļa “Kurzemes un Vidzemes tautas un kaimiņu tautas, viņu būšana un valodas” ir J. Alunāna sarakstīta, K. Valdemāra rediģēta un papildināta; pielikumu “Pagājušo laiku stāsti” cenzūra aizliegusi.

1860. gadā, nespēdams savākt līdzekļus studiju nobeigšanai, atgriezās Dundagā, kur skoloja radu bērnus (skaitā ap 10) un iesaistījās Dundagas pagasta sabiedriskajā dzīvē.

1861. gada nogalē nākamais redaktors J. Alunāns aicināja K. Baronu uz Pēterburgu, lai iesaistītu par līdzstrādnieku jauna latviešu laikraksta izdošanā. “Pēterburgas Avīžu” mērķis bija ar savu saturu līdzvērtīgi nostāties blakus krievu un vācu presei, izglītot latviešus, celt viņu pašapziņu, lai latviešu tauta varētu pastāvēt līdzās citām kultūras tautām, jo Baltijas muižniecība un baznīca to vērtēja tikai kā zemnieku kārtu. 1862. gada beigās K. Barons kļuva par faktisko redaktoru, jo pasliktinājās J. Alunāna veselība, un viņš devās prom no Pēterburgas. K. Barons palika vienīgais visu darbu darītājs: avīzes sastādītājs, rediģētājs, pierakstītājs, pakotājs un nosūtītājs lasītājiem.

K. Barons “Pēterburgas Avīzēm” sarakstījis ap 150 populārzinātnisku, enciklopēdisku rakstu par astronomiju, meteoroloģiju, fiziku, ķīmiju, ģeogrāfiju, zooloģiju, lauksaimniecību, tehniku, etnogrāfiju, valodniecību, vēsturi, pedagoģiju, mūžīgo kalendāru, veselības kopšanu, svarīgiem notikumiem pasaulē. K. Barons izstrādājis dažādu zinātņu terminoloģiju, pirmais popularizējis darvinismu – “Mūžīgs kara lauks” (1862); rakstījis aprakstus par Dundagu, Novgorodu, Romu, Pēterburgu, Poliju un citām vietām. Laikrakstā K. Barons publicēja arī savus daiļdarbus – stāstus “Vectēva precības”, “Kas ir noziedzība” (1862), “Samaitātā tirgus braukšana” (1864), “Izmanīgs vīrs” (1865) un labākos dzejoļus (1862) “Divejādas kapenes”, “Mūsu manta”, “Kalna strauts” (“Upe un cilvēka dzīve”), kura pirmie panti bijuši ierakstīti K. Valdemāram albumā, viņam Tērbatu atstājot; šo dzejoli komponējis Jāzeps Vītols. Vairāk dzejas, humoresku, anekdošu ievietots satīriskajā pielikumā “Dzirkstele” (vēlāk “Zobugals”). “Pēterburgas Avīzes” slēgtas (pēdējais numurs 17.06.1865.), un tās izdevēji un līdzstrādnieki nonākuši cara policijas uzraudzībā. K. Barons atzīts par politiski neuzticamu.

K. Valdemārs palīdzēja K. Baronam iegūt tulka un korektora darbu Tautas izglītības ministrijā Pēterburgā. K. Barons vienlaicīgi sastādījis plašu bibliogrāfisku rādītāju (ar 564 šķirkļiem) par Baltijas provinču pamatiedzīvotājiem (890–1866) “Apcerējumi par Baltijas pamatiedzīvotājiem” (Указатель сочинений о коренных жителях Прибалтийского края, 1868), kas iznāca Krievijas Ģeogrāfiskās biedrības (Императорское Русское Географическое Общество) izdevumā un ir pirmā latviešu bibliogrāfija.

1867. gadā K. Barons devās līdzi K. Valdemāram uz Maskavu, kur ieguva mājskolotāja vietu pie muižnieka Ivana Stankēviča (Иван Владимирович Станкевич). Ar šo ģimeni K. Barons bijis saistīts 26 gadus ne vien kā skolotājs, bet arī kā uzticības persona. Stankēviči dzīvoja Voroņežas guberņas Ostrogožskā un Uderevkas muižā, ziemas pavadīja Maskavā. Mājskolotājs nedrīkstēja būt precēts cilvēks, tādēļ K. Barona paša ģimene no Pēterburgas uz Maskavu atbrauca tikai 1884. gadā, kad dēls Kārlis uzsāka medicīnas studijas. K. Barons vēl strādāja par vācu valodas skolotāju Marijas sieviešu ģimnāzijā (Женская гимназия Марии) Maskavā (1880–1893).

K. Valdemārs atkal pulcēja latviešus literāros vakaros, pulciņš ieguva nosaukumu “Maskavas vakarnieki”. Tajā viena no centrālajām personām bijis Fricis Brīvzemnieks – jauns mērnieks, skolotājs, etnogrāfisko ekspedīciju Latvijas teritorijā dalībnieks (1869–1870), tautasdziesmu krājuma sastādītājs (1873), folkloras vākšanas kustības ierosinātājs. Pēc viņa aicinājumiem presē (1877) uz Maskavu no Latvijas sāka plūst folkloras materiālu straume. “Maskavas vakarniekiem” radās ideja sakārtot tautai pieejamu latviešu skaistāko tautasdziesmu izlasi. 1878. gada martā K. Valdemārs aicināja K. Baronu pārņemt no F. Brīvzemnieka tautasdziesmas (ap 30 000), jo viņam vēl bija jākārto sakāmvārdu, mīklu un buramvārdu krājums (1881), kam K. Barons palīdzēja izstrādāt jaunu ortogrāfiju. Grāmata ieguva Dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības (Общество друзей естествознания, антропологии и этнографии при Московском университете) lielo sudraba medaļu, 12 no čaklākajiem materiālu sūtītājiem un arī K. Baronu uzņēma biedrībā par līdzstrādniekiem, bet F. Brīvzemnieku – par pastāvīgo biedru.

K. Barons ņēma līdzi uz Voroņežas guberņu iesūtīto tautasdziesmu pakas, lai tās pārrakstītu kārtošanai piemērotā formātā. Viņam bija pieejamas papirosu papīra čaulīšu kastītes, kas arī noteica lapiņu izmēru – 3 x 11 cm. Tomēr pārskatāmībai kastes bija par dziļu, un jau 1880. gadā Barons uzprojektēja skapi, ko pēc viņa rasējumiem izgatavoja kāds vācu tautības galdnieks Maskavā no priedes un kļavas koka. Skapī bija 70 vienādas un trīs lielākas atvilktnes. Katrā atvilktnītē – 20 iedaļas, ko K. Barons sauca par arodiem, kurās varēja ielikt 150–200 dziesmu lapiņu. Šobrīd digitalizētas 268 815 lapiņas. Skapis, tautasdziesmu katalogs kļuvis par latviešu garīgās kultūras simbolu, tam ir divas kopijas, kas atrodas K. Barona muzejos – Rīgā un Belgorodas apgabala Muhouderevkā, Krievijā. Dainu skapis no 1940. gada atrodas Latviešu folkloras krātuves pārraudzībā, no 2014. gada krātuves telpas ir Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Iecere par tautasdziesmu izlasi K. Baronam pārauga par mūža darbu 45 gadu garumā, par ievērojamāko latviešu tautasdziesmu sakopojumu ar nosaukumu “Latvju dainas”, kurā ietvertas visas līdz 1912. gadam publicētās un rokrakstos savāktās dziesmas. Izlasi tautai “Mūsu tautas dziesmas” jau 1888. gadā uz Latviešu trešajiem vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem sagatavojis Āronu Matīss. K. Barons varēja turpināt mierīgi un klusi strādāt pie tautasdziesmu kārtošanas publicēšanai. 1892. gadā Pēterburgas latvietis, domnieks, tirgotājs Henrijs Visendorfs piedāvāja materiālu palīdzību krājuma izdošanai, viņš arī ieteicis nosaukumam dainu vārdu. 

1893. gada vasarā K. Barons, lai nodotos tikai krājuma kārtošanai, pēc 30 gadu prombūtnes atgriezās Latvijā. Iesākumā Baroni dzīvoja pie dēla Suvorova (tagad K. Barona) ielā 7, tad Pārdaugavā Dārtas (tagad Eduarda Smiļģa) ielā 23a, 1909. gadā pieņēma mecenāta Augusta Dombrovska uzaicinājumu dzīvot Burtnieku mājā Vecmīlgrāvī, kas bija īpaši celta rakstniekiem un māksliniekiem. Tur K. Barons palika līdz 1919. gadam, kamēr Latvijā no bēgļu un kara gaitām atgriezās dēla ģimene.

“Latvju dainu” pirmā burtnīca iznāca 21.03.1894. Jelgavā, bet 1. sējuma pēdējā, 10. burtnīca – 1898. gadā. Pa šiem gadiem mainījās tipogrāfijas, radās finansiāli zaudējumi, H. Visendorfs ar saviem spēkiem nevarēja izdošanu turpināt. K. Barons domāja par citiem darbiem, jo tautasdziesmu kārtošana nenodrošināja līdzekļus dzīvei. F. Brīvzemnieks un H. Visendorfs neatlaidīgi rosināja K. Baronu nepārtraukt rakstīt “Latvju dainu” manuskriptu. Abu neatlaidība, labie sakari, krājuma nopietnās iestrādes un turpmākais plānojums nodrošināja iespēju, sākot ar “Latvju dainu” 2. sējumu, publicēt Pēterburgas Zinātņu akadēmijas izdevniecībā un tipogrāfijā. 2. sējums iznāca 1903. gadā, 3. sējums trīs grāmatās – 1904., 1906. un 1909. gadā, 4. sējums – 1910. gadā, bet 5. un 6. sējums – 1915. gadā. Kopā publicēti 217 996 teksti uz 6265 lappusēm. “Latvju dainas” ir viens no plašākajiem dziesmu krājumiem pasaulē.

K. Barona pašaizliedzība, atbildības sajūta, māka organizēt darbus, garais mūžs ļāva pabeigt iecerēto. Vēl mūža pēdējos gados ar vedeklas palīdzību viņš sakārtoja “Latvju dainu izlasi” skolām ar 9738 tekstiem, pētīja metriku, aizsāka diktēt savas atmiņas. “Latvju dainas” ir nozīmīgas ne vien ar lielo apjomu, bet galvenokārt ar K. Barona kārtojuma sistēmu – dziesmu piesaisti tautas dzīvei materiālā un garīgā ziņā. K. Barons dzīves kontekstā mācēja saprast tautasdziesmas, ievērojot, kad, kur un kas tās dzied, tādējādi atrodot to nozīmi. “Latvju dainu” centrālo nodaļu sižetiskajā risinājumā (cilvēka mūža ritums, dažādi darbi, svētki, sabiedriskais stāvoklis, tēvzemes aizstāvēšana u. c.) atklājas monumentāla tautas dzīves aina, vienots mākslas darbs, latviešu tautas kultūras pamats. “Latvju dainas” piepildījušas jaunlatviešu vēlmi – godam nostāties citu kultūras tautu vidū, noņemt vācu aizbildniecību latviešu kultūrai un zinātnei.

K. Barona bēres 14.03.1923. izvērtušās par tautas manifestāciju. K. Barons bija pirmais latvietis, ko vācu draudze atļāva izvadīt no Doma baznīcas. 

1898. gadā Rīgas Latviešu biedrība (RLB) piešķīra K. Baronam saziedotu 1000 rubļu vērtu goda balvu.

K. Barons bija RLB, Latviešu literāriskās biedrības, Latvijas Augstskolas (no 1922. gada Latvijas Universitāte, LU), filologu un citu biedrību goda biedrs.

K. Barons tautā ieguvis Dainu tēva vārdu.

Gadu pēc K. Barona nāves 08.03.1924. nodibināta Krišjāņa Barona biedrība, kas no 1926. gada piešķīra Krišjāņa Barona prēmijas.

1977. gada septembrī atklātais asteroīds nosaukts “3233 Krišbarons”.

Kopš 04.09.2001. Dainu skapis ir pasaules kultūras sastāvdaļa, – tas ierakstīts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) Pasaules atmiņas (Memory of the World) sarakstā.

No 1981. gada Latviešu folkloras krātuve (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts) oktobra beigās rīko “Barona dienas” ar zinātnisku konferenci un tautas mūzikas koncertu.

Starptautiski atzīmēta K. Barona 150. dzimšanas diena 1985. gadā, kad tapušas daudzas K. Baronam veltītas grāmatas un raksti, Turaidā izveidots Dainu kalns ar 15 Induļa Rankas skulptūrām, Vērmanes dārzā atklāts Leas Davidovas-Medenes piemineklis K. Baronam, Siguldā pēc Teodora Zaļkalna meta izveidots piemineklis ar sēdošu K. Barona tēlu, Rīgas Lielajos kapos atklāts Jāņa Zariņa veidots piemineklis. Īlē pie Burtnieku mājām novietots piemiņas akmens, Uderevkā liepu alejas krustojumā novietots no Latvijas aizvests piemiņas akmens, Dundagā 1990. gadā pēc Imanta Ziedoņa ieceres uzcelta Valpenes piramīda (tēlnieks Vilnis Titāns).

1985. gadā atvērts Krišjāņa Barona muzejs – memoriālais dzīvoklis Rīgā, K. Barona ielā 3–5.

1990. gadā bijušajā Voroņežas guberņā, tagadējā Belgorodas apgabala Aleksejevkas rajona Muhouderevkas atjaunotajā skolā izveidots Stankēviču muzejs un K. Barona piemiņas istaba.

Krišjāņa Barona ielas Latvijā ir Ainažos, Alūksnē, Baložos, Dobelē, Dundagā, Jēkabpilī, Jelgavā, Jūrmalā, Liepājā, Limbažos, Ludzā, Maltā, Rēzeknē, Rīgā, Sabilē, Siguldā un Talsos.

“Krišjāņa Barona atmiņas. Ar dažiem pielikumiem”, sakopojusi L. Baron, Rīga, Valters un Rapa, 1924.

“Krišjāņa Barona raksti”, 1. sējums, A. Gobas ievads, Rīga, Krišjāņa Barona biedrības izdevums, 1928.

“Latvju dainas”, 6 sējumi, K. Barona un H. Visendorfa izdotas, Jelgava, H. I. Draviņ-Dravnieka ģenerālkomisija, Pēterburga, Zinību akadēmijas spiestuve, 1894–1915.

“Latvju dainu izlase”, 4 sējumi, Rīga, Izglītības ministrija, 1920–1923.

“Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti. Grāmatiņa priekš skolām un mājām. Ar 1 landkarti”, Jelgava, G. A. Reyher, 1859.

“Mūsu tēvzemes aprakstīšana. Krišjānis Barons un citi latvieši”, Rīga, Imanta Ziedoņa fonds “Viegli”, 2020.