Līdzīgi kā starptautiskā folkloristika, arī latviešu folkloristika ilgstoši par “īsto” folkloru pieņēma lauku iedzīvotāju vidē cirkulējošos tekstus, tradīcijas un rituālus. Tie veidoja latviešu folkloras korpusu un priekšstatu par folkloru kā zemnieku (laucinieku) dzīves vispusīgu atainotāju. Lai arī daži pilsētas teiku piemēri (“Par melnajām Volgām”, kanibālismu, orgānu tirdzniecību u. c.) ir fiksēti agrāk, plašāku popularitāti pilsētas folklora Latvijā ieguva 20. gs. 90. gados, sevišķi, kad, mainoties valsts politiskajai iekārtai, ekonomikai u. tml., mainījās arī kultūras tekstu kanons – mutvārdos un rakstveidā ar masu mediju palīdzību tika lokalizēti vairāki starptautiski zināmu pilsētas teiku motīvi.

Vismaz daži starptautiski pilsētas teiku motīvi Latvijā ir bijuši zināmi arī laikā, pirms radās plašāka pētnieku interese par pilsētas (arī – mūsdienu) teikām 20. gs. 70. gadu beigās. Tad tās parasti tika stāstītas un publicētas kā patiesi un dīvaini notikumi, kas notikuši kaut kur ārzemēs. Tomēr Latvijā, līdzīgi kā citviet pasaulē, pilsētas teikas netika vāktas un pētītas. Nav arī konstatēta un aprakstīta to plašāka izplatība masu medijos un sabiedrībā. Kopš 20. gs. 70. gadu beigām Latvijā populāra ir bijusi teika par melno “Volgu”, kurā savijušās atmiņas par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Iekšlietu Tautas komisariāta, NKVD (Народный комиссариат внутренних дел, НКВД) plaši izmantojam melnajām GAZ markas automašīnām (“emkām”) iedzīvotāju arestos un baumas par PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieku saistību ar nelegālo orgānu tirdzniecību. Teika bija populāra PSRS, tajā skaitā Latvijas PSR, un citās Austrumu bloka valstīs. Teikā stāstīts, ka visbiežāk tiek nolaupīti bērni, to asinis it kā izmantotas rituālos vai pārdotas Rietumu valstīm leikēmijas ārstēšanai. 20. gs. 90. gados melnās “Volgas” vietā stāstīja par melnām “Mercedes” un BMW automašīnām. Izplatoties informācijai par HIV (human immunodeficiency virus – ‘cilvēka imūndeficīta vīruss’) un AIDS (acquired immune deficiency syndrome – ‘iegūts imūndeficīta sindroms’), radās teika par šo slimnieku sazvērestību pret apkārtējiem. Teikai ir vairākas versijas. Latvijā sociālajos medijos izplatījās it kā patiess stāsts par inficēšanos ar HIV, kinoteātrī uzsēžoties uz inficētas adatas. Cita versija vēstīja, ka lielveikalos nopērkamajos banānos vai citrusaugļos injicētas ar HIV inficēta cilvēka asinis. Citrusaugļu gadījumā par to liecinot labi redzamais sarkanais tīklojums.

Ap 2010. gadu Latvijā populāra kļuva teika par iekšējo orgānu zagļiem. Puisis naktsklubā iepazīstas ar meiteni, kas viņa dzērienā ieber kādu vielu. Pamodies viesnīcas numuriņā vannā, kas piepildīta ar ledu, puisis atklāj, ka mugurā ir ievietots katetrs, un uz vannas malas ir telefons ar zīmīti, lai viņš zvana neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dispečers izprot situāciju un nav pārsteigts. Viņš piekodina puisim nekustēties un sagaidīt palīdzību, jo viņam ir izgriezta niere.

Latvijā ir izplatījušās arī citas starptautiski pazīstamas pilsētas teikas (piemēram, “Nozagtā vecmāmiņa”, “Afgāņu žurka”, “Par suņu, kaķu, cilvēku gaļas pārdošanu un ēšanu”), tomēr plašāku popularitāti tās nav ieguvušas.

Sistemātisks pilsētas teiku krājums Latvijā līdz šim nav veidots. Laikraksta “Diena” pielikumā “Sestdiena” 1991. un 1992. gadā tika izplatīts aicinājums vākt “mūslaiku leģendas”. No nedaudz vairāk par 300 iegūtajām folkloras vienībām tikai aptuveni 20 teksti ir pilsētas teikas. Iegūto materiālu komentējuši folkloristi Guntis Šmidhens un Guntis Pakalns, vākuma veidošanā piedalījies dabas pētnieks un sabiedriskais darbinieks Guntis Eniņš un dzejniece, publiciste un redaktore Inese Zandere. Nozīmīga ir bijusi zviedru etnologa Bengta af Klintberga (Bengt af Klintberg) ietekme. Nozīmīgākais pilsētas teiku pētnieks Latvijā ir G. Pakalns, kurš kopš 1992. gada, kad norisinājās Latviešu folkloras krātuves organizētā Krišjāņa Barona konference “Rīga, Rīga, kas tā Rīga: Rīga, folklora, arheoloģija”, kurā tika prezentēti pirmie pilsētas folkloras pētījumi, aktīvi vācis, popularizējis un pētījis pilsētas teikas.

Latvijā ir interpretēta pilsētas teika par Iļģuciema velnu – divus līdz četrus metrus garu, tievu un tumšu noslēpumainu būtni zvērojošām acīm, apspalvojumu, nelieliem ragiem vai ilkņiem, kas, sākot ar 20. gs. 70. gadiem, redzēta Lidoņu, Baltās un Riekstu ielas apkārtnē. Teika par Iļģuciema velnu (arī – sumpurni) iedvesmojusi latviešu progresīvā metāla grupas “Oghre” singlu “Iļģuciema Velns” (2017), kas iekļauts grupas pirmajā studijas albumā “Gana” (2018). Līdz ar vairākām citām komiskām vai baisām pilsētas teikām (milzu žurkas, kas dzīvo zem Centrāltirgus, mironis, kas brauc tramvajā) tā interpretēta Jaunā Rīgas teātra izrādē “Rīga. Urbānie mīti” (2016, režisors Māris Lācis). Par teiku vēstīts arī televīzijas raidījumā “Ielas garumā” (sērija “Iļģuciems. Lidoņu, Motora, Cementa un Stūres ielas”).