Niķelis ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Ni un atrodas 4. perioda 10. grupā (pārejas metāli). Niķeļa relatīvā atommasa ir 58,693, un tā atoms sastāv no 28 protoniem, 31 neitrona un 28 elektroniem (elektronu konfigurācija [Ar] 3d⁸4s²). Niķelis ir sudrabaini balts metāls ar nelielu zeltainu nokrāsu. Tas ir viens no elementiem (citi – dzelzs, kobalts, gadolīnijs u. c.), kuri ir feromagnētiski istabas temperatūrā. Uz Zemes niķelis sastopams minerālos, kā arī meteorītos (sakausējumā ar dzelzi). Vislielākās niķeļa rezerves atrodas Indonēzijā un Austrālijā – 46 % no visām pasaules niķeļa rezervēm. Niķelis nepakļaujas korozijai, tāpēc tiek izmantots citu metālu pārklājumiem. Pārsvarā to izmanto nerūsējošā tērauda ražošanā. 2019. gadā tika saražots 2,7 tonnas niķeļa (ASV Minerālu preču kopsavilkuma (US Mineral Commodity Summaries) dati). 

Pirms niķelis tika atklāts kā ķīmiskais elements, cilvēki to jau gadsimtiem ilgi bija izmantojuši savā ikdienā. Tā kā metāls bija nerūsējošs, Peru pamatiedzīvotāji to uzskatīja par tikpat vērtīgu kā sudrabu. Cinka-niķeļa sakausējums, ko sauca par pai-t’ung 'balto varu', Ķīnā tika izmantots jau pirms mūsu ēras. 1751. gadā minerologs un ķīmiķis Aksels Fredriks Kronšteds (Axel Fredrik Cronstedt) Stokholmā pētīja jaunu minerālu, ko mūsdienās dēvē par niklīnu (NiAs). Niklīns tika atrasts Helsinglandes raktuvēs Zviedrijā. A. F. Kronšteds uzskatīja, ka minerālā varētu būt varš, bet tas, ko viņš ieguva, izrādījās jauns metāls, kuru 1754. gadā nosauca par niķeli. Tā nosaukums ir radies no zviedru valodas vārda kopparnickel ‘vara krāsas rūda’. Daudziem ķīmiķiem bija viedoklis, ka tas ir kobalta, arsēna, dzelzs un vara sakausējums, tomēr šie elementi bija tikai piemaisījuma mikroelementi. Tīru niķeli bez piejaukumiem Tūrberns Bergmans (Torbern Bergman) izdalīja 1775. gadā un apstiprināja, ka ir atrasts jauns elements. 1799. gadā niķeļa atrašanos meteorītā pirmo reizi atklāja franču ķīmiķis Žozefs Luī Prusts (Joseph-Louis Proust).

Sākotnēji vienīgais niķeļa avots bija retais niķeļa-vara sakausējums (Kupfernickel). 1824. gadā niķeli ieguva no kobalta (cobalt blue) kā tā ražošanas blakusproduktu. Pirmā plaša mēroga niķeļa kausēšana no pirotīta notika 1848. gadā Norvēģijā. 1865. gadā atklātās Jaunkaledonijas atradnes nodrošināja lielāko daļu pasaules niķeļa piedāvājuma no 1875. līdz 1915. gadam. 1889. gadā niķeļa ieviešana tērauda ražošanā izteikti palielināja tā pieprasījumu. Lielo atradņu atklāšana Sadberijas baseinā, Kanādā (1883), Noriļskā un Talnahā, Krievijā (1920), un Merenska rifā, Dienvidāfrikā (1924), padarīja iespējamu niķeļa ražošanu lielos apjomos.

Niķelis ir piektais izplatītākais elements uz Zemes. Tomēr tas ir 100 reizes vairāk koncentrēts zem Zemes garozas nekā tajā. Faktiski tiek uzskatīts, ka niķelis ir otrais visizplatītākais elements Zemes iekšējā kodolā uzreiz pēc dzelzs. Mūsdienās uz Zemes niķelis atrodams bieži vien sakausējumā ar sēru un dzelzi (pentlandīts, (Fe,Ni)₉S₈), ar sēru (milerīts, NiS) un ar arsēnu (nikelīns, NiAs). Niķelis arī ir sastopams dzelzs meteorītos sakausējumu veidā (kamasīts un taenīts). 

Niķelim ir pieci dabā sastopami stabilie izotopi – niķelis-58, niķelis-60, niķelis-61, niķelis-62 un niķelis-64, no kuriem niķelis-58 ir sastopams visbiežāk (68,077 %). Tāpat ir zināmi 26 niķeļa radioizotopi, no kuriem visstabilākie ir niķelis-59 ar pussabrukšanas periodu 76 000 gadi, niķelis-63 ar pussabrukšanas periodu 100,1 gadi un niķelis-56 ar pussabrukšanas periodu 6,077 dienas. Visu pārējo radioizotopu pussabrukšanas periodi ir īsāki par 60 stundām, un lielākai daļai tie ir pat īsāki par 30 sekundēm. Niķeļa izotopi tiek izmantoti dažādu radioizotopu ražošanā. Niķelis-64 tiek izmantots vara-64 ražošanā, kuru izmanto radioimmunoterapijā, savukārt niķeli-61 izmanto PET (pozitronu emisijas tomogrāfija) radioizotopa vara-61 iegūšanai. 

Niķelis ir ciets pārejas metāls sudrabaini baltā krāsā ar nelielu zelta nokrāsu, tā relatīvā atommasa ir 58,693. Tas ir feromagnētisks, izturīgs pret koroziju, tā Kirī punkts (temperatūra) ir 355 ºC. Tā blīvums cietā stāvoklī istabas temperatūrā ir 8,90 g/cm³, šķidrā stāvoklī (kušanas punktā) – 7,81 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Niķeļa kušanas temperatūra (1455 ^oC) ir gandrīz divreiz zemāka par to viršanas temperatūru (2730 ^oC). Niķeļa atoma kovalentais rādiuss ir 124±4 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,91. 

Metālisks niķelis istabas temperatūrā ķīmiski ir inerts. Tas nešķīst aukstā vai karstā ūdenī un amonjakā, kā arī koncentrētā slāpekļskābē un sārmos. Savukārt tas šķīst atšķaidītā slāpekļskābē un nedaudz šķīst atšķaidītā sālskābē un sērskābē. Augstākās temperatūrās niķelis paliek reaģētspējīgs – sadegot ar skābekli, niķelis veido niķeļa oksīdu (NiO). Niķelim ir septiņas oksidēšanās pakāpes: -2, -1, 0 un no +1 līdz +4, taču visbiežāk tas sastopams savienojumos, kuros tā oksidēšanās pakāpe ir +2. Niķelis nestājas reakcijā ar fluoru, tāpēc to izmanto fluora konteineru izgatavošanā. Ar pārējiem halogēniem (hloru, bromu un jodu) niķelis reaģē, veidojot attiecīgos sāļus – NiCl₂, NiBr₂ un NiI₂. Niķelis arī veido kompleksos savienojumus, ko izmanto kā katalizatorus organiskajā sintēzē.

Savienojumiem, kur niķelim oksidēšanās pakāpe +2, ir vairāki rūpnieciski izmantojumi. Piemēram, niķeļa galvanizācijas vannās galvenokārt izmanto niķeļa hlorīdu (NiCl₂), niķeļa nitrātu (Ni(NO₃)₂∙6H₂O un niķeļa sulfamātu (Ni(SO₃NH₂)₂∙4H₂O). Niķeļa sulfātu (NiSO₄) izmanto arī niķeļa pārklājumos, kā arī kā katalizatoru slāņainu emalju un kodinātāju (fiksatoru) sagatavošanā krāsošanai un tekstilizstrādājumiem. Niķeļa oksīds (NiO) un niķeļa peroksīds (Ni₂O₃) tiek izmantoti attiecīgi kurināmā elementos un akumulatoros. Niķeļa ferītus izmanto kā magnētiskos serdeņus dažādu veidu elektroiekārtām, piemēram, antenām un transformatoriem. Niķelis ir izturīgs pret koroziju, tāpēc tiek izmantots citu metālu pārklājumiem. Niķeli lielākoties izmanto sakausējumu izgatavošanā (piemēram, nerūsējošais tērauds). Nihroms ir niķeļa un hroma sakausējums ar nelielu daudzumu silīcija, mangāna un dzelzs. Tas izturīgs pret koroziju pat ļoti lielā karstumā, tāpēc tiek izmantots tosteros un elektriskajās krāsnīs. Vara-niķeļa sakausējumu parasti izmanto atsāļošanas iekārtās, kas jūras ūdeni pārvērš saldūdenī. Bruņu apšuvumam izmanto niķeļa tēraudu. Citus niķeļa sakausējumus izmanto laivu dzenskrūves un turbīnu asmeņos. Niķeli izmanto akumulatoros, ieskaitot uzlādējamas niķeļa-kadmija baterijas un niķeļa metālhidrīda baterijas, kuras izmanto hibrīdos transportlīdzekļos. Niķeli jau kopš seniem laikiem izmanto monētu izgatavošanā. ASV piecu centu gabals (pazīstams arī kā nickel) satur 25 % niķeļa un 75 % vara. Smalki sadalīts niķelis (Reneja niķeļa katalizators) tiek izmantots augu eļļu hidrogenēšanā. Niķeļa pievienošana stiklam piešķir tam zaļu krāsu.