Silīcijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Si un atrodas 3. perioda 14. grupā. Silīcija relatīvā atommasa ir 28,085, un tā atoms sastāv no 14 protoniem, 14 neitroniem un 14 elektroniem (elektronu konfigurācija [Ne] 3s²3p²). Kristāliskais silīcijs ir ciets, metālam līdzīgs materiāls ar zili pelēku metāla spīdumu. Mūsdienās silīcijs tiek klasificēts kā nemetāls, bet dažreiz arī kā pusmetāls, jo tā īpašības ir līdzīgas gan metālu, gan nemetālu īpašībām. Silīciju rūpnieciski lielos apjomos ražo, reducējot kvarcu (silīcija dioksīda formu) ar koksu. Silīciju izmanto stikla, datortehnikas, elektroenerģijas ražošanā. Pateicoties silīcija plašai izmantošanai mūsdienās, tā vārdā nosaukts mūsdienu laikmets – silīcija laikmets (Silicon Age, arī – informācijas laikmets). Sekojot iepriekšējiem vēsturiskiem laikmetiem, tādiem kā dzelzs, bronzas vai akmens, par silīcija laikmetu dēvē periodu no 20. gs. beigām līdz 21. gs. sākumam, kad bija novērojams informāciju tehnoloģiju uzplaukums.

Kvarcs un silikāti ir zināmi kopš seniem laikiem. Vieni no pirmajiem cilvēku izgatavotajiem instrumentiem bija asi silīcija dioksīda (SiO₂) krami. Senās civilizācijas izmantoja citas silīcija dioksīda formas, piemēram, kalnu kristālu (kvarcu), kā arī zināja, kā smiltis pārvērst stiklā. Ņemot vērā silīcija pārpilnību dabā, ir pārsteidzoši, ka senajos ķīmiķos tas neizraisīja lielu interesi. Silīciju saturoša stikla ražošanu veica gan ēģiptieši, gan feniķieši vismaz 1500. gadā p. m. ē. Daudzi dabiski sastopamie silikāti tika izmantoti mājokļu celtniecībā dažāda veida javās. Tikai 1811. gadā Žozefs Luijs Gē-Lisaks (Joseph Louis Gay-Lussac) un Luijs Žaks Tēnars (Louis Jacques Thénard), silīcija tetrahlorīdu sajaucot ar kāliju, ieguva silīciju ar diezgan zemu tīrības pakāpi. 1824. gadā amorfo silīciju pirmo reizi izdalīja zviedru ķīmiķis Jenss Jākobs Berzēliuss (Jöns Jacob Berzelius) no Stokholmas, kurš karsēja kālija fluorosilikātu ar kāliju. Produkts bija piesārņots ar kālija silicīdu, bet viņš to atdalīja, sajaucot maisījumu ar ūdeni, ar kuru kālija silicīds reaģēja. Tādējādi pāri palika salīdzinoši tīrs silīcija pulveris. Pirmo reizi kristāliskais silīcijs tika iegūts tikai 1854. gadā kā elektrolīzes produkts. Silīcija nosaukums ir cēlies no latīņu silex vai silicis, kas nozīmē ‘krams’, ‘cietais akmens’.

Silīcijs ir otrais biežāk sastopamais elements pēc skābekļa. Tas veido 27,72 % no Zemes garozas. Dabā silīcijs nav sastopams tīrā veidā, taču ir sastopamas vairākas silīcija formas, ko var iedalīt divās savienojumu grupās: silīcija oksīdos un silikātos. Silīcija oksīda formas galvenokārt ir smiltis un kvarcs, bet silikāti ir azbests, granīts, māls. Silīcijs sastopams dažos silikāta minerālos, piemēram, talkā (Mg₃Si₄O₁₀(OH)₂) un vizlā. Citi silīciju saturošie silikāti ir laukšpati, olivīns, vermikulīts, perlīts, kaolinīts un citi. Dabā satopamas arī ļoti retas silīcija dioksīda formas, ko uzskata par dārgakmeņiem: opāls, ahāts un citi. Komerciāli silīciju ražo, reducējot silīcija dioksīdu ar koksu elektriskajās krāsnīs. Augstas tīrības pakāpes silīciju, kas paredzēts elektronikas rūpniecībai, iegūst, termiski sadalot īpaši tīru trihlorsilānu (SiCl₃) un pēc tam to pārkristalizējot. 

Dabā sastopamajam silīcijam pastāv trīs stabilie izotopi – silīcijs-28 (92,23 %), silīcijs-29 (4,67 %) un silīcijs-30 (3,10 %). Silīcijam ir aprakstīti divdesmit radioizotopi no silīcija-22 līdz silīcijam-44, no kuriem stabilākais ir silīcijs-32 ar pussabrukšanas periodu ap 150 gadiem. Otrais silīcija stabilākais radioizotops ir silīcijs-31 ar pussabrukšanas periodu 2,6 stundas. Pārējie silīcija radioiztopi nav īpaši stabili, to pussabrukšanas periodi ir īsāki par dažām sekundēm, lielākai daļai īsāki par sekundi. Silīcija izotopiem ir visdažādākie pielietojumi. Silīciju-28 izmanto, lai uzlabotu pusvadītāju siltuma vadītspēju. Silīciju-29 plaši izmanto kodolu magnētiskās rezonanses (KMR) spektroskopijā. Silīciju-30 izmanto radioaktīvā izotopa silīcija-31 ražošanai. 

Kristāliskais silīcijs ir tumši pelēkas krāsas elements ar zilganu metālisku nokrāsu. Tam ir oktaedriskā kristāliskā struktūra, līdzīgi kā dimantam. Silīcija kušanas punkts ir pie 1414 ^oC augstas temperatūras, tā viršanas punkts ir pie 3265 ^oC. Silīcija blīvums ir 2,3290 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Silīcija atoma kovalentais rādiuss ir 111 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,90.

Visbiežāk silīcijs ir sastopams savienojumos ar oksidēšanās pakāpēm +4, +2, 0 vai -4. Silīcijs nereaģē ar sērskābi, sālsskābi vai slāpekļskābi, bet tas šķīst fluorūdeņražskābē, veidojot gāzi – silīcija tetrafluorīdu (SiF₄). Tas izšķīst arī nātrija hidroksīdā, veidojot nātrija silikātu un ūdeņraža gāzi. Silīcija ķīmiju raksturo tendence veidot saites ar skābekļa atomiem, kas ir izdevīgi no energētiskā viedokļa. Katram skābekļa atomam vienlaikus piesaistoties diviem silīcija atomiem, rodas ķēde –O–Si–O–Si–, ko sauc par silikātiem. Silīcijs, tāpat kā ogleklis, parastās temperatūrās nav reaģētspējīgs. Taču karsējot tas strauji reaģē ar halogēniem (fluoru, hloru, bromu un jodu), veidojot halogenīdus, un ar dažiem metāliem, veidojot silīcīdus.

Silīciju plaši izmanto kā pusvadītāju cietvielu ierīcēs datoru un mikroelektronikas nozarēs. Šim nolūkam ir nepieciešams silīcijs ar paaugstinātu tīrību. Pusvadītāja īpašības padara silīciju par elementu, ko izmanto saules baterijās. Pārsvarā saules elementi un saules paneļi tiek veidoti, izmantojot silīcija plāksnes. Lielāko daļu silīcija izmanto sakausējumu (alumīnija-silīcija, dzelzs-silīcija) ražošanai. Tos izmanto transformatoru plākšņu, motora bloku, cilindru galvu un darbgaldu ražošanai, kā arī tērauda deoksidēšanai. Granīts un lielākā daļa citu iežu pieder pie silikātu grupas, un tos izmanto civilās celtniecības projektos. Betona un cementa ražošanai izmanto smiltis (silīcija dioksīdu) un mālu (alumīnija silikātu). Smiltis ir arī galvenā stikla sastāvdaļa. Silīcijs kā silikāts ir keramikas, emalju un augstas temperatūras keramikas izstrādājumos. Silīciju izmanto arī silikonu ražošanai. Tie ir silīcija un skābekļa polimēri. Silikona eļļa ir smērviela, un to pievieno kosmētikas izstrādājumiem, matu kondicionieriem un šampūniem. Silikona gumiju izmanto kā ūdensizturīgu hermētiķi vannas istabās un ap logiem, caurulēm un jumtiem. Kā labs izolators silikons ir izmantojams, lai izveidotu elektrisko ierīču apvalkus. Medicīnas nozarē silikonu lieto implantu, katetru, kontaktlēcu izgatavošanā. Silīcija karbīdi ir svarīgi abrazīvi; tos izmanto arī lāzeros.