Broms ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Br un atrodas 4. perioda 17. grupā. Broma relatīvā atommasa ir 79,904, un tā atoms sastāv no 35 protoniem, 45 neitroniem un 35 elektroniem (elektronu konfigurācija [Ar]3d¹⁰4s²4p⁵). Broms pieder halogēnu grupai. Broms pastāv divatomu molekulas formā (Br₂). Istabas temperatūrā tas ir sarkanbrūns šķidrums, kas ir ļoti gaistošs. Tas veido blīvus sarkanbrūnus tvaikus, kas cilvēka elpošanas sistēmai ir ļoti toksiski. Broms dabā nav sastopams brīvā, bet tikai sāļu formā. Visvairāk broma sāļu ir jūras ūdeņos, it īpaši Nāves jūrā. No visām pasaules jūrām sāļu koncentrācija tajā ir visaugstākā.

Broma savienojumi bija zināmi simtiem gadu pirms paša elementa atklāšanas. Viens no slavenākajiem savienojumiem bija purpurs. Savienojumu izmantoja kā audumu krāsvielu. Tikai ļoti bagāti cilvēki vai karaliskās personas varēja atļauties iegādāties šādu audumu. Purpuru ieguva no gliemjiem (moluskiem). Bromu 1826. gadā atklāja franču ķīmiķis Antuāns Žeroms Balārs (Antoine-Jérôme Balard) jūras sāls ražošanas pārpalikumos Dienvidfrancijas pilsētā Monpeljē. Viņš ieguva elementu, barbotējot hlora gāzi cauri šo pārpalikumu ūdens šķīdumam, kas saturēja magnija bromīdu. Materiāla destilācija ar mangāna dioksīdu un sērskābi radīja sarkanus tvaikus, kas kondensējās līdz tumšam šķidrumam. Šiem pētījumiem attīstoties, A. Ž. Balārs publicēja ziņojumu zinātniskajā žurnālā. Tajā viņš paziņoja par jaunā elementa atklāšanu. Gadu iepriekš, 1825. gadā, vācu ķīmiķis Karls Jākobs Lēvigs (Carl Jacob Löwig) veica eksperimentu, kurā avota ūdenim pievienoja hloru. Ētera pievienošana šim maisījumam radīja skaistu sarkanu krāsu. K. J. Lēvigam bija aizdomas, ka viņš ir atklājis jaunu vielu. Kāds profesors viņu iedrošināja, iesakot izpētīt šo vielu detalizētāk. Kamēr K. J. Lēvigs veica eksperimentus, A. Ž. Balārs publicēja savu ziņojumu, tāpēc viņš tiek uzskatīts par broma atklājēju. Grieķu valodā vārds βρῶμος, brômos nozīmē ‘smaka’ (spēcīga, nepatīkama smarža). Broma smarža atbilst šim aprakstam; tā ir intensīva un ļoti kairina acis un plaušas.

Broms ir vidēji bieži sastopams elements. Tā daudzums Zemes garozā ir aptuveni 1,6 līdz 2,4 daļas uz miljonu. Tas ir daudz biežāk atrodams jūras ūdenī, kur tā daudzums ir aptuveni 65 daļas uz miljonu. Broms ir pārāk reaģētspējīgs, lai pastāvētu kā brīvs elements dabā. Tas pastāv savienojumos ar citiem elementiem, no kuriem visizplatītākie ir nātrija bromīds (NaBr) un kālija bromīds (KBr). Šie savienojumi ir sastopami jūras ūdenī un pazemes sāls gultnēs. Jordānija, Izraēla, Ķīna un Amerikas Savienotās Valstis (ASV) 21. gs. sākumā bija pasaules vadošās valstis broma ražošanā. Dažos reģionos broma daudzums ir vēl lielāks. Piemēram, Nāves jūrā ir augsts izšķīdušo sāļu līmenis. Broma daudzums tajā ir 4000 daļas uz miljonu. Sāls saturs ir tik augsts, ka ūdenī nedzīvo dzīvie organismi. Broms nelielos daudzumos ir sastopams visās dzīvajās būtnēs (kā bromīds). Tomēr tam nav zināmas bioloģiskās nozīmes cilvēku organismā.

Dabā sastopami divi broma stabilie izotopi: broms-79 (50,54 %) un broms-81 (49,46 %). No vairāk nekā 20 zināmajiem elementa radioaktīvajiem izotopiem bromam-77 ir visgarākais pussabrukšanas periods (57 stundas). Nevienam broma izotopam nav lielas komerciālas nozīmes.

Broms ir sarkanbrūns šķidrums ar ievērojamu tvaika spiedienu istabas temperatūrā. Broma tvaikiem ir dzintara krāsa. Bromam ir asa smaka, un tas kairina ādu, acis un elpošanas sistēmu. Pat īslaicīga koncentrēta broma tvaiku iedarbība var būt letāla. Tāpat kā citi halogēni, broms pastāv kā divatomu molekula visos agregātstāvokļos. Bromam ir zema kušanas temperatūra (–7,2 ºC) un zema viršanas temperatūra (58,8 ºC). Broma blīvums ir 3,1028 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Broma atoma kovalentais rādiuss ir 117 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 2,96.

Broms ir ļoti reaģētspējīgs elements. Savienojumos broms pastāv ar oksidēšanās pakāpēm -1, +1, +3 un +5. Lai gan tas ir mazāk reaģējošs nekā fluors vai hlors, tas ir reaģētspējīgāks nekā jods. Tas strauji reaģē ar daudziem metāliem, viedojot bromīdus. Piemēram, reakcija ar kāliju ir sprādzienbīstama, veidojas kālija bromīds (KBr). Broms pat reaģē ar salīdzinoši nereaģējošiem metāliem, piemēram, ar platīnu un pallādiju. Tas veido halīdus ar citiem halogēniem (piemēram, BrF₃, BrCl). Broms viegli veido bromorganiskos savienojumus, kas tiek plaši pielietoti organiskajā ķīmijā.

Bromu izmanto daudzviet, piemēram, farmācijā, lauksaimniecības ķimikāliju un krāsvielu ražošanā, insekticīdos un ķīmisko starpproduktu ieguvē. Mūsdienās visnozīmīgākā broma izmantošanas sfēra ir liesmu slāpējošo materiālu ražošana. Daudzi materiāli, kurus izmanto apģērbu, paklāju un aizkaru izgatavošanai, ir viegli uzliesmojoši. Ķīmiķi spēj padarīt materiālus izturīgākus pret uguni, apstrādājot tos ar broma savienojumiem. Savienojums pārklāj materiāla šķiedras. Tos pievieno arī materiāliem, ar kuriem uzpilda mīkstās mēbeles, elektronikas plastmasas korpusiem un tekstilizstrādājumiem, lai padarītu tos mazāk uzliesmojošus. Broms ir nozīmīgs arī pesticīdu ražošanā, ķimikālijās, ko izmanto kaitēkļu iznīcināšanai. Metilbromīdu (CH₃Br) jau gadiem ilgi izmanto labības zemju apstrādei. To izsmidzina uz virsmas vai injicē tieši zemē. Kādreiz visplašāk izmantotais elements sabiedrisko peldbaseinu un ūdens apgādes attīrīšanai bija hlors. Broma savienojumi ir kļuvuši populārāki izcilo baktēriju nogalināšanas spēju dēļ. Broms ir bieži izmantojams reaģents organiskajā ķīmijā. Sudraba bromīdu (AgBr) izmanto kā emulsijas komponentu, kas palīdz attīstīt fotogrāfijas. Etilēndibromīds (C₂H₄Br₂) ir broma savienojums, ko pievieno svinu saturošam benzīnam. Tas degvielai palīdz sadegt tīrāk un automašīnu dzinējiem strādāt ar lielāku efektivitāti.