Jaunradē apvienoja akustiskā un elektriskā blūza tradīcijas. Raksturīga specifiski minimālistiska ģitārspēles tehnika un rečitējošs vokāls. Dž. L. Hukera ieskaņojumiem un izpildījuma manierei bijusi liela ietekme uz blūza un roka attīstību.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Bērnība, mūzikas gaitu sākums
Par mūziķa dzīves sākumperiodu ziņu ir maz. Dažādos avotos uzrādīts arī atšķirīgs dzimšanas gads – viņš pats parasti apgalvoja, ka dzimis 1917. gadā, tomēr dažreiz minējis arī 1920. gadu. Zināms, ka Dž. L. Hukers bijis jaunākais bērns 11 bērnu ģimenē un guvis trūcīgu mājizglītību (mūža lielāko daļu bija analfabēts). Viņa tēvs bija pusgraudnieks un baptistu mācītājs. Bērnībā zēns ar brāļiem un māsām dziedāja gospeļus tēva baznīcā, bet laicīgās mūzikas, t. sk. blūza, dziedāšana un klausīšanās tiem nebija atļauta. Savukārt pēc vecāku šķiršanās, māte apprecējās ar blūza mūziķi, kurš padēlam ierādīja ģitārspēles pamatus. Pusaudža vecumā Dž. L. Hukers aizbēga no mājām un ģimenē vairs neatgriezās. Mūziķa karjeru uzsāka 30. gadu vidū Memfisā (Tenesī pavalstī, ASV).
Profesionālā darbība
20. gs. 40. un 50. gadi. Elektriskais blūzs
20. gs. 40. gadu sākumā Dž. L. Hukers apmetās Detroitā (Mičiganas pavalsts, ASV), kur dienā strādāja par apkopēju Ford autorūpnīcā, bet vakaros muzicēja klubos un viesībās, arvien biežāk par pamatinstrumentu agrāk spēlētās akustiskās ģitāras vietā izvēloties elektrisko ģitāru. Viņam piemita savdabīgs, melodiski runāts (murmināts) vokāls un senatnīgi primitīva dziesmveides un ģitārspēles tehnika (daudzas dziesmas sastāv no viena akorda) ar plūstošu, skaņdarba dramaturģijai un konkrētā priekšnesuma noskaņai atbilstoši mainīgu ritmu, ko viņš sita ar kāju pa koka kasti. Neprognozējami spontānās izpildījuma manieres dēļ Dž. L. Hukeram bija grūti atrast pavadītājmūziķus, tādēļ viņš bieži uzstājās vienatnē. Savukārt viņa repertuārs variēja diapazonā no strauja tempa bugī (mūziķis teicis, ka arī viņa ģitārspēles tehnika lielā mērā veidojusies 20. un 30. gadu bugīvugī pianistu ietekmē) līdz lēnām blūza dziesmām.
1948. gadā ierakstu kompānija Modern Records laida klajā Dž. L. Hukera debijas singlu ar pašsacerētu dziesmu Boogie Chillen (zināma arī kā Boggie Chillun) – enerģisku bugīblūza skaņdarbu, kura drudžainā ritmiskā intensitāte to vēlāk ļāvusi klasificēt kā vienu no tiešākiem rokenrola pirmavotiem. Vēlāk Dž. L. Hukers veicis arī citus Boogie Chillen ieskaņojumus, taču pirmais singls 1949. gadā sasniedza Billboard R&B topa virsotni. Ar Modern mūziķis sadarbojās arī turpmāk, taču ir zināms, ka karjeras agrīnajā periodā viņš, ignorējot līgumsaistības un lietojot dažādus pseidonīmus (Džons Lī Bukers, John Lee Booker; Džons Lī Kokers, John Lee Cocker; Bugīmans, Boogie Man, un citus), saistījies ar vairāk nekā 20 dažādām ierakstu kompānijām, kam bieži ieskaņojis vienus un tos pašus skaņdarbus, kas tikuši pārdēvēti vai nedaudz pārveidoti.
1949. gadā klajā nāca arī Crawling King Snake – vēl viens singls, kas kļuvis par blūza klasiku un piedzīvojis daudzas interpretācijas; kaut arī Crawling King Snake ir sens t. s. deltas blūza (delta blues) skaņdarbs, Dž. L. Hukers to reģistrēja kā savu sacerējumu un turpmāk tas visbiežāk asociēts tieši ar viņa izpildījumu.
50. gadu 2. pusē mūziķis uzsāka pastāvīgu sadarbību ar kompāniju Vee-Jay Records un dažu nākamo gadu laikā veica virkni ieskaņojumu, kuros muzicēja gan ar pavadītājgrupu, gan vienatnē.
60. un 70. gadi. Akustiskais blūzs un saistība ar rokmūziku
60. gadu sākumā, līdz ar folkmūzikas popularitātes uzplaukumu, Vee-Jay un citi izdevēji (arī ievērojamā Čikāgas blūza ierakstu kompānija Chess Records) Dž. L. Hukeru sāka pozicionēt kā folkmūziķi, un viņš, joprojām laižot klajā arī elektriskus ieskaņojumus (t. sk. vienu no savām pazīstamākām dziesmām Boom Boom, kas izdota 1962. gadā), atgriezās pie akustiska folkblūza (dēvēts arī par deltas blūzu un lauku blūzu, country blues) repertuāra, kas ļāva arvien biežāk uzstāties baltādainajai folka cienītāju publikai. Tostarp piemināma 1961. gada sākumā notikusī uzstāšanās sērija Ņujorkas (Ņujorkas pavalsts, ASV) klubā Gerde’s Folk City, kur pirms Dž. L. Hukera muzicēja plašākai publikai vēl nezināmais Bobs Dilans (Bob Dylan).
1962. gadā ceļojošā Amerikāņu folkblūza festivāla (American Folk Blues Festival) ietvaros Dž. L. Hukers pirmo reizi koncertēja Eiropā, t. sk. Lielbritānijā, kur viņam bija liela ietekme uz britu rokmūziķu pirmo paaudzi. Savukārt 1964. gadā Lielbritānijas koncertturnejā, tāpat arī tās laikā ieskaņotā albumā ...And Seven Nights (1965), Dž. L. Hukeru pavadīja vietējā grupa The Groundhogs, kuras nosaukums aizgūts no viņa dziesmas Groundhog’s Blues. Turpmāk Dž. L. Hukera autoritāti masu publikā visvairāk vairojusi tieši saistība ar dažādiem rokmūziķiem. 1965. gadā par pirmo viņa sacerēto dziesmu, kas sasniegusi Billboard popmūzikas Top 50, kļuva angļu grupas The Animals ieskaņotā Boom Boom kaverversija, bet viņa pirmais popmūzikas topā iekļuvušais albums bija Hooker ‘n Heat (1971), kas ierakstīts ar grupu Canned Heat. 1971. gadā klajā nāca arī The Doors albums L. A. Woman, kurā iekļauta Crawling King Snake interpretācija, kas grupas koncertrepertuārā bija arī iepriekš. 70. gadu 2. pusē, blūza popularitātei krītoties, mazinājās arī Dž. L. Hukera profesionālā aktivitāte un tās rezonanse; plašai publikai pamanāmākais atgādinājums par žanra veterānu šajā laikā bija viņa atveidota epizodiska loma muzikālajā kinokomēdijā “Brāļi Blūzi” (The Blues Brothers, režisors Džons Lendiss, John Landis, 1980).
20. gs. nogale. Patriarha slavas gadi
1989. gadā negaidīti plašu ievērību izpelnījās albums The Healer, kurā Dž. L. Hukers daļu sava klasiskā repertuāra ieskaņojis ar Canned Heat, Džordžu Torogudu (George Thorogood), Čārliju Maselvaitu (Charlie Musselwhite), Los Lobos un citi ievērojamiem mūziķiem. The Healer kļuva par pašu populārāko ierakstu tolaik 72 gadus vecā mūziķa karjerā, bet tajā iekļautais duets ar Boniju Raitu (Bonnie Raitt) In the Mood viņam pirmo reizi nodrošināja Grammy balvu (kategorijā Labākais Tradicionālā blūza izpildījums, Best Traditional Blues Performance). Savukārt ar Karlosu Santanu (Carlos Santana) ieskaņotā albuma tituldziesma, kurā blūzs apvienots ar latīņu ritmiem, iekļuva daudzu valstu radiostaciju un Muzikālās televīzijas MTV rotācijā, Dž. L. Hukeru pēc nosacīta aizmirstības perioda atklājot jaunai klausītāju paaudzei.
Jaunatgūto blūza patriarha reputāciju nostiprināja līdzīgas ievirzes albumi Mr. Lucky (1991); Chill Out (1995) un Don’t Look Back (1997) – tajos Dž. L. Hukers sadarbojies ar Venu Morisonu (Van Morrison), Raju Kūderu (Ry Cooder), Robertu Kreju (Robert Cray), Kītu Ričardsu (Keith Richards) un citiem izpildītājiem, kuru talants attīstījies viņa mūzikas ietekmē.
Kaut blūza pūristi bieži uzsvēruši, ka šiem uz meinstrīma auditoriju orientētajiem albumiem trūkst Dž. L. Hukera 50. un 60. gadu ierakstiem raksturīgā muzikālā autentiskuma un dabiski raupjās emocionalitātes, 20. gs. nogalē tiem bija milzīga nozīme žanra popularizēšanā un blūza seno tradīciju aktualizēšanā. Savukārt savu autoru šie albumi padarīja par vienu no visu laiku populārākajiem blūzmeņiem, pēc finansiāli mazatalgotām karjeras desmitgadēm tam nodrošinot pārtikušas vecumdienas un ienesīgus dažādu produktu reklāmas piedāvājumus.
Džons Lī Hukers. 10 ievērojamas dziesmas.
Mākslinieciskā savdabība un ietekme
Dž. L. Hukera izpildījuma maniere un agresīvā enerģija strauja tempa bugī skaņdarbos, tāpat arī hipnotiski monotonie lēnie blūzi izceļas ar vienlaikus arhaisku un pārlaicīgu muzikālu savdabību, kurā 20. gs. sākuma Misisipi deltas blūza tradīcijas apvienojušās ar t. s. urbāno blūzu, kas sāka attīstīties 20. gs. 40. gados līdz ar elektrisko ģitāru ienākšanu apritē. Ciešā saistība ar seno deltas blūzu un pat pēc toreizējiem standartiem rudimentāri primitīvā, bet ļoti izteiksmīgā ģitārspēle, kā arī solīdais ārējais veidols (uzvalks, kaklasaite, platmale) viņam ļāva iemiesot savrupu, no citiem 50. un 60. gadu blūzmeņiem atšķirīgu radošo personību, kas sniegusi tālejošu ietekmi Badijam Gajam (Buddy Guy); Ērikam Kleptonam (Eric Clapton); The Yardbirds; The Animals; The Rolling Stones; Džonijam Vinteram (Johnny Winter); Led Zeppelin; Z.Z. Top un daudziem citiem mūziķiem.
Mūzikas industrijas novērtējums
Dž. L. Hukers uzņemts Blūza slavas zālē (Blues Hall of Fame, 1980) un Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1991). Mūziķa ieraksti novērtēti ar četrām Grammy balvām; Grammy balva viņam piešķirta arī par mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award, 2000). Žurnāla Rolling Stone ekspertu aptaujā (100 Greatest Guitarists, 2015) Dž. L. Hukers atzīts par 35. visu laiku ievērojamāko ģitāristu.
Ievērojamākās Džona Lī Hukera repertuāra dziesmas
Baby Lee; Boogie Chillen; Boom Boom; Bottle Up and Go; Crawling King Snake; Dimples; Don’t Look Back; Hobo Blues; I Cover the Waterfront; I Need Some Money; I’m in the Mood; Mambo Chillun; One Bourbon, One Scotch, One Beer; Sally Mae; That’s My Story; The Healer*; Tupelo Blues
* ar Karlosu Santanu
Nozīmīgākie albumi
I’m John Lee Hooker (Vee-Jay, 1959); House of the Blues (Chess, 1959); The Country Blues of John Lee Hooker (Riverside, 1959); That’s My Story: John Lee Hooker Sings the Blues (Riverside, 1960); The Blues (Crown, 1960); Travelin’ (Vee-Jay, 1960); Sings the Blues (King, 1960); Plays & Sings the Blues (Chess, 1961); The Folk Lore of John Lee Hooker (Vee-Jay, 1961); Burnin’ (Vee-Jay, 1962); Folk Blues (Crown, 1962); John Lee Hooker (Galaxy, 1962); The Big Soul of John Lee Hooker (Vee-Jay, 1963); On Campus (Vee-Jay, 1963); Burning Hell (Riverside, 1964); ... And Seven Nights (Verve Folkways, 1965); It Serves You Well to Suffer (Impulse!, 1966); The Real Folk Blues (Chess, 1966); Live at Cafe Au-Go-Go* (BluesWay, 1967); Urban Blues (BluesWay, 1968); Live at Sugar Hill* (Galaxy, 1968); That’s Where It’s At! (Stax, 1969); I Feel Good (Carson, 1970); Hooker ‘n Heat** (Liberty, 1971); Endless Boogie (ABC, 1971); Boogie Chillun (Fantasy, 1972); Live at Soledad Prison* (ABC, 1973); Born in Mississippi, Raised in Tennessee (ABC, 1973); Sittin’ Here Thinkin’ (Muse, 1979); Alone (Labor, 1980); Still Alone (MMG, 1982); The Healer (Chameleon, 1989); Mr. Lucky (Pointblank, 1991); Chill Out (Pointblank, 1995); Don’t Look Back (Pointblank, 1997)
* koncertieraksti
** ar Canned Heat