Profesionālu muzikālo darbību Astrude Žilbertu sāka 20. gs. 60. gados kopā ar toreizējo dzīvesbiedru, vienu no bosanovas žanra pamatlicējiem Žuāu Žilbertu (João Gilberto) un turpmāk kļuva par vienu no pasaulē pazīstamākajām bosanovas izpildītājām.

Nākamā dziedātāja piedzima pedagogu ģimenē ar mākslinieciskām interesēm. Viņas māte Evanželina Nevisa Lobu Veinerte (Evangelina Neves Lobo Weinert) bija brazīliete, strādāja par skolotāju un spēlēja vairākus mūzikas instrumentus, bet tēvs Frics Vilhems Veinerts (Fritz Wilhelm Weinert) – vācietis, svešvalodu profesors, kurš mīlēja gleznot un savām trīs meitām iemācīja vairākas valodas. Kad Astrudei bija astoņi gadi, ģimene pārcēlās uz Riodežaneiro, kur viņa mācījās vispārizglītojošā koledžā. Pusaudzes vecumā aizrāvās ar mūziku, sāka apgrozīties vietējo mūziķu sabiedrībā un iepazinās ar Ž. Žilbertu – ģitāristu un dziedātāju, kurš šajā laikā izpelnījās ievērību ar novatorisku sambas un džeza kombināciju. 1959. gadā abi salaulājās un Astrude Veinerte pieņēma uzvārdu Žilbertu. Kaut arī viņai nebija profesionālu muzikālu ambīciju, reizēm A. Žilbertu ar savu dziedājumu papildināja dzīvesbiedra uzstāšanos.

1963. gadā Ž. Žilbertu un amerikāņu saksofonists Stens Gecs (Stan Getz) Ņujorkā (Ņujorkas pavalsts, ASV) ieskaņoja nākamajā gadā izdotu bosanovas albumu Getz/Gilberto. Vairums tajā iekļauto dziesmu bija komponista Antoniu Karluša Žobima (Antônio Carlos Jobim) sacerējumi ar dažādu autoru tekstiem portugāļu valodā, taču dziesma Garota de Ipanema pēc producenta Krīda Teilora (Creed Taylor) ierosinājuma tika daļēji atdzejota angliski ar nosaukumu The Girl from Ipanema (“Ipanemas meitene”, oriģinālteksta autors Vinīsiuss de Moraiss, Vinícius de Moraes, atdzejotājs Normens Gimbls, Norman Gimbel). Tā kā Ž. Žilbertu angļu valodu neprata, albuma versijā dziesmas angļu tekstu iedziedāja A. Žilbertu, bet portugāliskos pantus – Ž. Žilbertu. Savukārt saīsinātajā singla versijā saglabāts tikai A. Žilbertu dziedājums, kas The Girl from Ipanema ļāva kļūt par pasaules mēroga hitu, veicināja strauju bosanovas popularitāti daudzās valstīs un nodrošināja Grammy balvu kategorijā “Labākais ieraksts” (Best Recording) un nomināciju kategorijā “Labākais vokālais izpildījums” (Best Vocal Performance).

A. Žilbertu nebija dziesmas pirmā izpildītāja (1962. gadā to ar daudz pieticīgāku rezonansi bija iedziedājis brazīlietis Perijs Ribeiro, Pery Robeiro), un pēc viņas to ieskaņoja vairāki simti citu mākslinieku (to skaitā Frenks Sinatra; Frank Sinatra; Lūiss Ārmstrongs, Louis Armstrong; Pegija Lī, Peggy Lee; Daiena Krola, Diana Krall, un Eimija Vainhausa, Amy Winehouse), taču plašas publikas uztverē tā arī mūsdienās saistīta tieši ar viņas meitenīgi biklo un sapņaino dziedājumu. The Girl from Ipanema veicināja arī albuma panākumus, ļaujot Getz/Gilberto kļūt par vienu no visu laiku populārākajiem bosanovas un džeza ierakstiem.

Tajā dzirdama arī A. Žilbertu izpildītā Corcovado (Quiet Nights of Quiet Stars), taču viņas vārds albumā nebija pieminēts, turklāt dziedātājas vienīgais honorārs bija oficiāli noteiktā sesijmūziķu likme 120 ASV dolāru apmērā; savukārt Ž. Žilbertu un īpaši S. Gecam albums ienesa ievērojamu un ilggadēju peļņu. Piedevām S. Gecs presei stāstīja, ka jauno dziedātāju “atklājis” viņš, bet līdz tam A. Žilbertu bijusi parasta mājsaimniece, kuras vīrs viņas muzikālās spējas noliedzis; A. Žilbertu iebilda, ka dziedāt albuma sesijās viņu pamudinājis tieši Ž. Žilbertu, kurš viņas balss dotības uzskatījis par bosanovas repertuāram ļoti piemērotām.

Tādējādi debijas ieraksts jaunajai dziedātājai gan sagādāja lielu ievērību un “bosanovas balss” titulu, taču arī aizsāka sarežģījumiem pilnu ceļu mūzikas industrijā – neveiksmīgi noslēgtu līgumu vai to trūkuma izraisītas problēmsituācijas viņas karjerā atkārtojās regulāri; pati A. Žilbertu komentējusi, ka pieredzes trūkuma un audzināšanas dēļ ilgstoši saglabājusi naivu uzticību negodprātīgiem partneriem.

1964. gadā pēc koncertiem vairākās Eiropas valstīs, izjūkot laulībai ar Ž. Žilbertu, dziedātāja pieņēma S. Geca piedāvājumu veikt kopīgu ASV koncertturneju. Tās laikā Ņujorkas naktsklubā Café Au Go Go un Kārnegī koncertzālē tika ieskaņots koncertalbums Getz Au Go Go (1964), taču A. Žilberto turneju atzina par “nepatīkamu pieredzi”, kurai piekritusi vien tādēļ, lai šķiršanās procesa laikā nodrošinātu iztiku sev un dēlam.

Pēc turnejas dziedātāja noslēdza līgumu ar prestižo džeza ierakstu kompāniju Verve Records un ieskaņoja pirmo soloalbumu The Astrud Gilberto Album (1965) ar A. K. Žobima dziesmām portugāļu un angļu valodā; autors arī bija mūzikas aranžētājs un studijā spēlēja akustisko ģitāru. Albums guva starptautisku atzinību, kas kontrastēja ar brazīliešu preses un arī atsevišķu mūziķu attieksmi – dzimtenē A. Žilbertu nereti tika vērtēta kā viena hita dziedātāja, kurai paveicies bijušā dzīvesbiedra nopelnu dēļ, turklāt viņa tika nepamatoti vainota ģimenes izjaukšanā. Šīs attieksmes dēļ kopš 60. gadu vidus A. Žilbertu Brazīlijā vairs neuzstājās un to apmeklēja reti (viņas pastāvīgā mītnesvalsts bija ASV).

Verve apgādā A. Žilbertu ieskaņoja vēl septiņus dažādu autoru dziesmu albumus, tostarp bosanovas kanonam bieži pieskaitīto Look to the Rainbow (1966), ko aranžējis ievērojamais džeza mūziķis Gils Evanss (Gil Evans), un barokpopa un folkpopa dziesmu kolekciju I Haven’t Got Anyting Better to Do (1969). Tajā dziedātāja pirmoreiz gandrīz pilnībā atteikusies no brazīliešu mūzikas interpretācijām, dodot priekšroku Brodvejas standartiem un laikmetīgu amerikāņu autoru (Bērts Bekaraks, Burt Bacharach; Harijs Nilsons, Harry Nilsson; Džimijs Vebs, Jimmy Webb) sacerējumiem, tādēļ albums reizēm traktēts kā apliecinājums viņas komplicētajām attiecībām ar dzimtās valsts mūzikas vidi.

Kopš 70. gadu sākuma jaunus ierakstus A. Žilbertu izdeva reti, toties daudz koncertēja, repertuārā arvien vairāk iekļaujot pašsacerētas dziesmas, kā arī bosanovas “otrās paaudzes” brazīliešu autoru (Jumirs Deodatu, Eumir Deodato; Miltons Nasimentu, Milton Nascimento; Žorži Bens, Jorge Ben, un citi) kompozīcijas; 80. un 90. gados dziedātājas koncertgrupā basģitāru un kontrabasu spēlēja viņas laulībā ar Ž. Žilbertu dzimušais dēls Marsēlu Žilbertu (Marcelo Gilberto).

1971. gadā džeza apgāds CTI izdeva albumu Gilberto with Turrentine. Lai arī nosaukumā tas pieteikts kā dziedātājas kopdarbs ar saksofonistu Stenliju Turentinu (Stanley Turrentine), viņa līdzdalība aprobežojusies vien ar četriem skaņdarbiem (no desmit); tomēr J. Deodatu aranžējumi mūzikai nodrošina atšķirīgu, smalki niansētu skanējumu un atmosfēru, kas Gilberto with Turrentine ļauj ierindot starp ievērojamākiem darbiem A. Žilbertu diskogrāfijā.

Albumā That Girl from Ipanema (1977) bosanovas stilistiku papildinājuši disko ritmi (tostarp arī jaunā The Girl from Ipanema versijā), savukārt tā melanholiskā balāde Far Away ieskaņota ar dziedātājas iecienīto trompetistu un vokālistu Četu Beikeru (Chet Baker) – šo sadarbību viņa uzskatīja par vienu no saviem nozīmīgākajiem sasniegumiem.

1987. gadā klajā nāca albums Astrud Gilberto Plus James Last ar populāro vācu šlāgermūziķi Džeimsu Lāstu (James Last) un viņa orķestri, bet viens no A. Žilbertu slavenākajiem vēlīnajiem ierakstiem ir duets ar Džordžu Maiklu (George Michael) A. K. Žobima dziesmā Desafinado; tas ieskaņots labdarības projektam Red Hot + Rio (1996), kura peļņa tika veltīta AIDS problemātikas aktualizēšanai Brazīlijā. 

Par dziedātājas pēdējo albumu kļuva 2002. gadā pēc ilga pārtraukuma izdotais, lielākoties pašsacerētais, bosanovas un latīņu džeza stilistikās ieturētais Jungle. Pēc tā viņa nodevās dzīvnieku aizsardzības aktivitātēm un vizuālajai mākslai, muzikālo karjeru neturpinot.

Visu vēlāko A. Žilbertu profesionālo darbību aizēnoja debija ar The Girl from Ipanema – iespējams, populārāko ieskaņojumu bosanovas vēsturē. Tomēr dziedātāja laidusi klajā virkni albumu, kas veicināja žanra izplatību pasaulē un palīdzēja iedibināt daudz atdarinātu bosanovas sieviešu vokālā izpildījuma tradīciju.

Atbalsojot brazīliešu mūzikas vidē ilgstoši aktuālu diskusiju par bosanovas primāro piederību nacionālajā kultūrā balstītai viegli klausāmai popmūzikai (easy listening pop) vai amerikāniskajam džezam, A. Žilbertu konsekventi iebilda mēģinājumiem viņu klasificēt kā džeza izpildītāju. Dziedātāja uzsvēra, ka vienmēr bijusi džeza cienītāja un daudz strādājusi ar džeza mūziķiem un izdevējiem, taču viņai nepiemīt šim žanram atbilstošas balss iespējas un improvizācijas tehnika – tās vietā viņa dod priekšroku nepretenciozi vienkāršam melodiskam dziedājumam ar džeza ietekmētu frāzējumu.

Līdzīgi Ž. Žuāu intīmi klusinātajai, relaksēti brīvajai dziedāšanas manierei bez vibrato, viņas izpildījums neizcēlās ar smalki izkoptu tehniku vai bagātīgu balss materiālu, bet uzrunāja klausītāju ar stila izjūtu, dabisku intonāciju, kurā jutekliskums apvienojies ar ilgpilnu sapņainību, un teicamu interpretācijas prasmi apliecinošu dziesmas lasījumu, kas priekšnesumu ļauj pielīdzināt aktrises atveidotai lomai (daudziem klausītājiem A. Žilbertu patiešām personificēja sava repertuāra slavenākās dziesmas varoni – meiteni no Riodežaneiro Ipanemas pludmales).

Laika gaitā viņas izpildījums kļuva intonatīvi precīzāks un tehniski pārliecinošāks, taču saglabāja melodisko vienkāršību, maigu plūdenumu un dabisku eleganci, ļaujot rasties vokālistu arhetipam, kura izplatība neaprobežojās ar bosanovas repertuāru un Brazīliju (līdzīga jaunu sieviešu dziedājuma maniere raksturīga arī 60. un 70. gadu franču popmūzikai – spilgts piemērs bija Fansuāza Ardī, Françoise Hardy), bet pašu A. Žilbertu padarīja par vairākām paaudzēm pazīstamāko brazīliešu dziedātāju ārpus Brazīlijas.

A. Žilbertu uzņemta Starptautiskajā latīņu mūzikas slavas zālē (International Latin Music Hall of Fame, 2002) un saņēmusi Latīņu Grammy balvu par “Mūža sasniegumiem” (Lifetime Achievement Award, 2008).

(Take Me to) Aruanda; Água de Beber; Berimbau; Brazilian Tapestry; Corcovado (Quiet Nights of Quiet Stars); Day by Day; Desafinado; Dindi; Far Away; Felicidade; Historia de Amor (Love Story); How Insesitive; Look to the Rainbow; Meditation; Once I Loved; So Nice (Summer Samba); Solo el Fin (For All We Know); The Girl from Ipanema; The Shadow of Your Smile; Tristeza; Vivo Sonhando (Dreamer)

The Astrud Gilberto Album (Verve, 1965); The Shadow of Your Smile (Verve, 1965); Look to the Rainbow (Verve, 1966); A Certain Smile, a Certain Sadness (Verve, 1967); Beach Samba (Verve, 1967); Windy (Verve, 1968); I Haven’t Got Anyhting Better to Do (Verve, 1969); September 17, 1969 (Verve, 1970); Gilberto with Turrentine (CTI, 1971, ar Stenliju Turentinu); Now (Perception, 1972); That Girl from Ipanema (Image, 1977); Astrud Gilberto Plus James Last (Polygram, 1987, ar Džeimsa Lāsta orķestri); Jungle (Magya Productions, 2002)