20. gs. 80. gados Džimijs Samervils bija sintpopa un disko grupu Bronski Beat un The Communards dalībnieks, kā arī solomākslinieks un sabiedrisks aktīvists, populārajā kultūrā vēl neierasti atklātu seksuālo minoritāšu līdztiesības uzskatu paudējs. Profesionālo darbība viņš turpinājis arī vēlāk, tomēr kopš 20. gs. 90. gadiem tā kļuvusi arvien neregulārāka, mazinoties arī rezonansei.

Dž. Samervils uzauga strādnieku ģimenē, bet viņa personības un uzskatu izveidi kopš pusaudža vecuma noteica savas homoseksualitātes apzināšanās. Lai arī Skotijas likumdošana par homoseksuālām attiecībām joprojām paredzēja kriminālatbildību, turklāt mazā auguma un atšķirīgās ārienes dēļ viņam regulāri nācās piedzīvot skinhedu uzbrukumus, iekšēja netaisnības izjūta un protests pret homofobiju, šo orientāciju neļāva slēpt. Dienu pirms 18. dzimšanas dienas, atstājis ģimeni, viņš no Glāzgovas pārcēlās uz liberālāko Londonu (Anglija), kur iekļāvās kvīru vidē un LGBTQ organizācijās, kā arī strādāja seksa industrijā un maizes ceptuvē.

Būdams aktīvs pagrīdes deju klubu apmeklētājs, Dž. Samervils aizrāvās ar dažādu mūziku, īpaši disko un soulu. Taču viņam nebija muzikālas sagatavotības un pievēršanās profesionālai muzicēšanai notika nejaušības dēļ. 1983. gadā viņš mazbudžeta dokumentālajā filmā par jauniešu geju un lesbiešu subkultūru programmētas bungmašīnas pavadībā nodziedāja pašsacerētu dzejoli Screaming – šis priekšnesums, bet jo īpaši Dž. Samervila savdabīgi augstais, emocionāli trauslais falseta dziedājums ieinteresēja sintezatoru mūzikas entuziastus Leriju Stainbekeku (Larry Steinbacheck) un Stīvu Bronski (Steve Bronski), kurš, tāpat kā Dž. Samervils, bija no Glāzgovas. Turpmāk puiši trijatā uzstājās geju klubos (visi arī bija kaimiņi vienā dzīvoklī). Jaunajai grupai viņi deva nosaukumu Bronski Beat (no angļu ‘Bronska bīts’) un tās pirmā dziesma bija Screaming sintpopa aranžējumā. 

Pirmie koncerti Bronski Beat pievērsa sintpopa straujā mākslinieciskā un komerciālā uzplaukuma motivētās mūzikas industrijas uzmanību, un grupa saņēma vairāku ierakstu kompāniju piedāvājumus, vienojoties ar lielāko māksliniecisko un politisko brīvību garantējošo London Records.

Sniedzot identifikācijas iespēju līdzīgu problēmu māktiem jauniešiem, plašu ievērību, ko veicināja empātiski emocionāls videoklips, izpelnījās jau debijas singls Smalltown Boy – melanholiski smeldzīga sintezatoru disko balāde, kurā apdziedāta jauna geja ikdiena provinces mazpilsētā un apkārtējo varmācīgās neiecietības diktēta nepieciešamība izrauties no dzimtās vides, lai sāktu jaunu dzīvi citā pilsētā. 1984. gada maijā izdotais Smalltown Boy sasniedza trešo vietu Apvienotās Karalistes (AK) singlu topā, nodrošinot ievērību arī rudenī sekojušajam The Age of Consent – spilgtam sintpopa un HI-NRG deju mūzikas albumam, vienam no pirmajiem tik atklāti un konsekventi kvīru kultūru manifestējošiem darbiem pamatplūsmas populārajā mūzikā.

Atsevišķos skaņdarbos skarot arī citas tēmas (kara nehumānisms un patērētājkultūras mentalitāte dziesmās No More War un Junk), tajā daudz runāts par homofobiju, seksuālo minoritāšu stigmatizāciju un mīlestību kā vispārcilvēcīgu vērtību neatkarīgi no dzimuma un vecuma. Nosaukums The Age of Consent ir atsauce uz likumdošanas noteiktu vecuma robežu, no kuras persona drīkst stāties dzimumattiecībās. Savukārt uz albuma iekšvāka publicēti šīs likumnormas dati dažādās Eiropas valstīs, atklājot, ka AK attiecīgā robeža homoseksuāliem vīriešiem ir ievērojami augstāka nekā daudzviet citur (21 gads; heteroseksuālās attiecībās tā bija 16 gadi); kopš 2008. gada šis vecums visā AK teritorijā, neatkarīgi no iesaistīto personu dzimuma, ir 16 gadi.

Kaut arī homoseksualitāte mūzikas industrijā joprojām skaitījās riskanta tabu tēma, The Age of Consent izpelnījās mūzikas kritikas atzinību un publikas ievērību, ierindojoties AK un daudzu citu valstu Top 10. Līdzīgus panākumus guva arī tā pārējie singli: atšķirīgi orientētu līdzcilvēku savstarpējos aizspriedumus reflektējošs HI-NRG skaņdarbs Why?, savulaik par kontroversālu uzskatītā Džordža Gēršvina (George Gershwin) operas “Porgijs un Besa” (Porgy and Bess, 1935) ārija It Ain’t Necessarily So, kurā apšaubīta Bībeles tekstu burtiska izpratne, un Donnas Sammeres (Donna Summer) diskohita I Feel Love (1977) un Džona Leitona (John Leyton) dziesmas Johnny Remember Me (1961) popūrijs, kas singlā, atšķirībā no albuma, dzirdams garākā, ar grupas Soft Cell dziedātāju Marku Almondu (Marc Almond) ieskaņotā versijā, un papildināts ar vēl viena D. Sammeres hita Love to Love You, Baby (1975) iestarpinājumu.

Lai gan darbības sākums bija daudzsološs, 1985. gadā Dž. Samervils grupu atstāja. Šķiršanās apstākļus mūziķi nav plaši komentējuši, taču tiek uzskatīts, ka viņu starpā radušās principiālas domstarpības gan par dziedātāja centieniem kopīgos panākumus izmantot savu politisko uzskatu paušanai, gan atšķirīga attieksme pret slavu un mūzikas industrijā pieņemtajām darba metodēm (pēdējos kopīgajos mēnešos grupai Dž. Samervila iebildumu dēļ nācās atteikties no lielu ievērību garantējošas iesildītāju lomas Madonnas, Madonna, koncertturnejā Like a Virgin).

Pēc Dž. Samervila aiziešanas Bronski Beat darbojās ar citiem vokālistiem, taču tās spilgtāko un arī 21. gs. pazīstamāko mūziku radījis sākotnējais trio.

1985.–1988. gadā Dž. Samervils dziedāja sintpopa duetā The Communards. Otrs tā dalībnieks bija Ričards Koulzs (Richard Coles), kurš ieskaņojis saksofonu un klarneti arī vairākos Bronski Beat skaņdarbos, bet Communards sastāvā lielākoties spēlēja taustiņinstrumentus; pēc abu kopdarbības beigām R. Koulzs studēja teoloģiju un kļuva par anglikāņu mācītāju, rakstnieku un pazīstamu radio personību.

Nosaukums Communards ir atsauce uz revolucionārās Parīzes komūnas (1871) atbalstītājiem – komunāriem, bet ierakstu un koncertu noformējumā duets izmantoja komunistiskās ideoloģijas ikonogrāfijai radniecīgu simboliku, turklāt koncertos uzstājās ar pavadītājgrupu, kurā ietilpa tikai sievietes. Savukārt dziesmu tekstos līdzās kvīru mīlas lirikai netrūka sociālpolitisku motīvu, kas, mūzikas pamatplūsmā ienesot kreisus politiskus uzskatus, skāra dažādus sabiedriskās un politiskās dzīves aspektus. R. Koulzs vēlāk pašironiski izteicās, ka viņi centušies “ar disko un izsmalcinātu klubu džezu gāzt Mārgaretu Tečeri (Margaret Thatcher)”; īpaši asi Lielbritānijas premjerministres politika kritizēta debijas albuma dziesmā Breadline Britain.

Aptverot  žanrisku spektru no sintezatoru disko un HI-NRG skaņdarbiem līdz džeziskām klavierbalādēm pseidoklasiskos stīgu aranžējumos, duets izdeva divus AK Top 10 albumus: Communards (1986) un Red (1987). To pamatrepertuāru veidoja Dž. Samervila un R. Koulza sacerējumi, taču veiksmīgākā viņu izpildītā dziesma ir debijas albumā iekļautā Don’t Leave Me This Way – klasiska 70. gadu amerikāņu soulmūzikas kompozīcija, kas Communards izpildījumā četras nedēļas noturēja AK topa līderpozīciju, kļūstot par 1986. gada pieprasītāko singlu.

Dueta darbības laikā Rietumvalstīs strauji izplatījās AIDS epidēmija, starp kuras upuriem bija daudz seksuālo minoritāšu pārstāvju, tostarp arī mūziķu draugi un paziņas (albumā Red dzirdamā balāde For a Friend ir veltījums 27 gadu vecumā mirušajam britu geju tiesību un Komunistu partijas, Communist Party of Great Britain, aktīvistam Markam Eštonam, Mark Ashton). Dž. Samervils vēlāk stāstījis, ka AIDS izplatība un tās veicinātie homofobiskie aizspriedumi viņu motivējuši dziesmās un sabiedriskajās aktivitātēs vēl vairāk akcentēt seksuālo minoritāšu līdztiesības idejas, kā arī iestāties par politisku atbalstu AIDS slimniekiem.

Solodarbību Dž. Samervils uzsāka ar 1989. gadā izdoto albumu Read My Lips, un turpmāk laidis klajā arī citus sintpopa, deju popa un popmūzikas ierakstus; 21. gs. pirmajās desmitgadēs starptautiskās mūzikas preses lielāko ievērību izpelnījies albums Homage (2015), kurā dziedātājs, izpildot jaunas oriģināldziesmas, godinājis savas iedvesmas mūzikas – disko – tradīcijas.

Savukārt singlu tabulās labākos rezultātus uzrādījušas vairāku jau iepriekš pazīstamu skaņdarbu interpretācijas: dekadentās disko zvaigznes Silvestra (Sylvester) dziesma You Make Me Feel (Mighty Real), no Fransuāzas Ardī (Françoise Hardy) repertuāra aizgūtā Comment te dire adieu (abas 1989) un grupas The Bee Gees kompozīcija To Love Somebody (1990). 1997. gadā Dž. Samervils pēc grupas Sparks uzaicinājuma iedziedāja tās klasiskā hita The No. 1 Song in Heaven jaunu versiju, kas dzirdama Sparks albumā Plagiarism.

1993. gada vasarā, viesmākslinieka statusā izpildot dažas dziesmas jauno dziedātāju konkursā “Jūrmala”, Dž. Samervils kļuva par vienu no pirmajām aktuālās Rietumu popmūzikas slavenībām, kura uzstājusies Latvijā; Latvijā viņš dziedājis arī vēlāk: 2006. un 2009. gadā dažādu mākslinieku koncertprogrammā “Disko nakts”.

Spilgta Dž. Samervila talanta īpašība, kas gan Bronski Beat, gan Communards sniedza individuālu, no 20. gs. 80. gadu sintpopa vairuma atšķirīgu skanējumu un ļāva radīt vairākus arī 21. gs. bieži atskaņotus hitus, ir izteiksmīgais kontrtenora dziedājums. Tomēr viņa nozīmīgākais ieguldījums populārajā kultūrā saistīts ar seksuālo minoritāšu problemātikas aktualizēšanu.

Seksualitāte un dažādas tās izpausmes, tostarp viendzimuma attiecības, bija nozīmīga populārās mūzikas un tās procesa sastāvdaļa jau ilgi pirms sintpopa paaudzes, bet 80. gadu sākumā tā dēvētā jaunā popa apritē ienāca arvien vairāk mūziķu (Soft Cell; Culture Club; Pet Shop Boys un citi), kuru vizuālajā tēlā, dziesmās un priekšnesumā arvien uzskatāmākas bija atkāpes no agrāk mūzikas industrijā publiski dominējušās heteroseksuālās identitātes. Tomēr pat šajā kontekstā Bronski Beat un pēc tam arī Communards bija starp pirmajiem, kas savu orientāciju atklāja nepārprotami tieši, bet Dž. Samervils bija viens no pirmajiem aktīvajiem geju un lesbiešu tiesību aizstāvjiem un, izmantojot savu publisko statusu, konsekventi vērsās pret šo sociālo grupu marginalizāciju.

Dž. Samervila publiskajam tēlam un jaunradei nepiemita ar LGBTQ vidi bieži asociētās kempa (camp) estētikas ārišķīgums un sensacionālisms, ar ko izcēlās, piemēram, grupa Frankie Goes to Hollywood, kuras slavenais un geju kultūrā nozīmīgais debijas albums Welcome to the Pleasuredome (1984) iznāca gandrīz vienlaikus ar The Age of Consent. Epatāžas un zemtekstos slēpta patosa vai koķetērijas vietā Dž. Samervilam raksturīga ikdienišķi vienkārša āriene un reālistiski, empātijas caurstrāvoti dziesmu teksti, ko viņš pats skaidrojis ar vēlmi “dot balsi kopienai, kurai savas balss nebija”. The Age of Consent papildinātā izdevuma (2018) priekšvārdā dziedātājs raksta, ka nav vēlējies kļūt par popzvaigzni, bet gan par nemiera cēlēju: “Mans mērķis bija patiesība. Manas emocijas, manas tieksmes, cerības, seksualitāte, mana dzīve. Un [mūzika] man deva lielisku platformu tās paušanai.”.

Ain’t Necessarily So*; Can’t Take My Eyes Off of You; Comment te dire adieu; Don’t Leave Me This Way**; For a Friend**; Hurt So Good; I Feel Love Medley*•; You Make Me Feel (Mighty Real); Never Say Goodbye; Read My Lips (Enough Is Enough); Smalltown Boy*; So Cold the Night**; There Is More to Love (Than Boy Meets Girl)**; To Love Somebody; Why?*

* ar Bronski Beat

*• ar Bronski Beat un Marku Almondu

** ar The Communards

The Age of Consent* (London, 1984); Communards** (London, 1986); Red** (London, 1987); Read My Lips (London, 1989); Dare to Love (London, 1995); Manage the Damage (Gut, 1999); Home Again (Jinx Musix, 2004); Suddenly Last Summer (S/P, 2009); Homage (Membran, 2015)

* ar Bronski Beat

** ar The Communards