Apvienojot ritmblūzu, soulu, poproku un psihedēlisko roku, Small Faces 20. gs. 60. gadu 2. pusē kļuva par vienu no populārākajām angļu grupām un sniedza lielu ietekmi vēlākajiem pankroka un britpopa mūziķiem.

Small Faces 1965. gadā Londonā (Anglija) izveidoja dziedātājs un ģitārists Stīvs Mariots (Steve Marriott, pilnā vārdā Stīvens Pīters Mariots, Stephen Peter Marriott), kā arī basģitārists un vokālists Ronijs Leins (Ronnie Lane, pilnā vārdā Ronalds Frederiks Leins, Ronald Frederick Lane) – turpmāk grupas vadošie mūziķi un dziesmu autori. Par bundzinieku kļuva R. Leina agrākās grupas dalībnieks Kenijs Džonss (Kenney Jones, pilnā vārdā Kenets Tomass Džonss, Kenneth Thomass Jones), bet elektroērģeles spēlēja Džimijs Vinstons (Jimmy Winston), kuru pēc divu singlu izdošanas nomainīja Ians Maklagans (Ian McLagan, pilnā vārdā Ians Patriks Maklagans, Ian Patrick McLagan). Visi bija piederīgi aktuālajai modu kustībai (mods, jauniešu subkultūra, kuras pārstāvji aizrāvās ar amerikāņu soulu un ritmblūzu, kā arī elegantu apģērbu). Vārds small (angļu ‘mazs’) grupas nosaukumā (‘mazās sejas’) bija atsauce uz faktu, ka visi grupas dalībnieki bija neliela auguma, savukārt face (‘seja’) modu slengā bija pagodinošs apzīmējums kustības autoritātēm.

Darbības sākumā Small Faces pārsvarā uzstājās Londonas modu klubos, kur grupas enerģiskā un saliedētā ritmblūza muzicēšana ātri guva ievērību. Debijas singls Whatcha Gonna Do About It (1965, amerikāņu ritmblūza mūziķa Solomona Bērka, Solomon Burke dziesmas Everybody Needs Somebody to Love adaptācija angļu ģitārgrupu stilā) iekļuva Top 20, aizsākot veiksmīgu hitu sēriju, kas līdz ar diviem grupas vārdā nosauktiem albumiem (1966. un 1967. gadā) Small Faces padarīja par vienu no iecienītākajām jaunajām grupām strauji plaukstošajā Londonas populārās kultūras vidē, kā arī ievērojamāko (līdz ar The Who) no modu aprites nākušo grupu.

Tomēr Small Faces darbību apgrūtināja organizatoriskas problēmas, turklāt mūziķus, kuri savu radošo identitāti saistīja ar jauno rokmūzikas estētiku, neapmierināja menedžmenta uzspiestais pusaudžu popgrupas tēls un mākslinieciskie ierobežojumi. Tādēļ 1966. gadā grupa pārtrauca attiecības ar britu šovbiznesa magnātu Donu Ārdenu (Don Arden) un ierakstu kompāniju Decca, uzsākot sadarbību ar The Rolling Stones menedžeri Endrū Lūgu Oldemu (Andrew Loog Oldham) un viņa ierakstu kompāniju Immediate Records, kas piedāvāja ievērojami lielāku radošo brīvību.

Pirmais Immediate izdotais singls Here Comes the Nice (1967) – sarkastiska dziesma par kādu narkodīleri – guva vērā ņemamu ievērību un pieteica aizraušanos ar psihedēlisko roku. Vēl veiksmīgāks izrādījās nākamais singls Itchycoo Park (1967), kas sasniedza trešo vietu Anglijā, iekļuva Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Top 20 un joprojām ir Small Faces vispazīstamākais skaņdarbs.

Turpinot muzikālus meklējumus, albumā Ogdens' Nut Gone Flake (1968) agrīni smagā roka paraugi apvienoti ar senām folka un mūzikhola ietekmēm, arī soula un angļu humora tradīcijām (ierakstā piedalījies arī komiķis Stenlijs Anvins, Stanley Unwin). Ogdens' Nut Gone Flake, kas ievērojams arī ar netradicionālu apaļas formas vāku, sešas nedēļas noturējās Anglijas topa virsotnē, kļūstot par Small Faces populārāko un kritikas visaugstāk novērtēto darbu, klasisku angļu psihedēliskās mūzikas vērtību. Taču sasniegumi nespēja slāpēt grupas dalībnieku, īpaši radošo līderu S. Mariota un R. Leina domstarpības; radošu neapmierinātību vairoja arī fakts, ka vairumu Ogdens' Nut Gone Flake dziesmu ar tālaika tehnoloģisko nodrošinājumu nebija iespējams izpildīt koncertos, kur grupa joprojām bija atkarīga no agrākā popmūzikas repertuāra. Iekšējā krīze noslēdzās ar S. Mariota aiziešanu no grupas koncerta laikā 1968. gada Vecgada vakarā.

Pēc savstarpējās šķiršanās S. Mariots izveidoja ievērojamus, bet neilgus panākumus guvušu hārdroka grupu Humble Pie, bet pārējie mūziķi apvienojās ar agrākajiem grupas The Jeff Beck Group dalībniekiem Rodu Stjuartu (Rod Stewart) un Roniju Vudu (Ronnie Wood), un turpināja veiksmīgu darbību ar nosaukumu The Faces.

1975. gadā Small Faces atkal apvienojās 60. gadu sastāvā (veselības problēmu dēļ to drīz pameta R. Leins) un izdeva albumus Playmates (1977) un 78 In the Shade (1978). Kaut arī Small Faces vecie hiti to bija padarījuši par jaunās pankroka paaudzes mūziķu autoritāti, jaunie ieraksti nespēja izpelnīties vērā ņemamu ievērību un 1978. gadā grupa beidza pastāvēt.

Ar ļoti spēcīgu un izteiksmīgu balsi apveltītais S. Mariots, kurš bieži ierindots starp ievērojamākiem britu roka vokālistiem, īslaicīgi atjaunoja Humble Pie, bet 80. gadu sākumā atsāka epizodisku sadarbību ar R. Leinu grupā Majik Mijits; 1991. gadā gāja bojā ugunsgrēkā.

R. Leins kopš 70. gadu 2. puses cīnījās ar multiplo sklerozi. Muzicēja grupā Slim Chance, kā arī izdeva albumus ar Who līderi Pītu Taunzendu (Pete Townshend) un R. Vudu. 1983. gadā virkne ievērojamu rokmūziķu (Džimijs Peidžs, Jimmy Page; Džefs Beks, Jeff Beck; Ēriks Kleptons, Eric Clapton; Stīvs Vinvuds, Steve Winwood; Čārlijs Vatss, Charlie Watts, u. c.) pēc viņa iniciatīvas sniedza vairākus labdarības koncertus, lai atbalstītu multiplās sklerozes izpēti; miris 1997. gadā.

I. Maklagans piedalījās daudzu mūziķu (Bobs Dilans, Bob Dylan; Bonija Raita, Bonnie Raitt; Rolling Stones u. c.) ierakstos un koncertturnejās; miris 2014. gadā.

K. Džonss pēc Small Faces kļuva par Who bundzinieku. Piedalījās R. Stjuarta; Rolling Stones; Čaka Berija (Chuck Berry); Džerija Lī Lūisa (Jerry Lee Lewis) un citu mākslinieku ierakstos. 2001. gadā nodibināja grupu The Jones Gang.

Par spīti nenoliedzamam talantam un straujiem panākumiem, Small Faces profesionālais liktenis nebija veiksmīgs. Karjeras sarežģījumus veicināja dzīves pieredzes trūkums (1965. gadā grupas pirmo menedžmenta līgumu dalībnieku nepietiekamā vecuma dēļ parakstīja viņu vecāki; 1968. gadā, grupai sašķeļoties, mūziķu vidējais vecums bija tikai 21 gads), hedoniskas pārmērības un hroniskas menedžmenta problēmas, kuru tālejošās sekas ievērojami mazināja Small Faces aktualitāti nākamajās desmitgadēs, kad grupa vairs neeksistēja, bet tirgū ilgstoši bija pieejami tikai haotiski apkopoti sliktas kvalitātes ieraksti, par kuru pārdošanu mūziķi nesaņēma autoratlīdzību.

Neraugoties uz nelabvēlīgiem apstākļiem un faktu, ka grupai neizdevās gūt paliekošu ievērību ASV (tradicionāli viens no rokmūziķu statusa apliecinājumiem), Anglijā un citās Eiropas valstīs Small Faces bija viena no publikas, kritikas un daudzu mūziķu visvairāk mīlētajām grupām. Small Faces bija starp pirmajiem, kas muzicēja smagā roka manierē, bet albums Ogden’s Nut Gone Flake atsevišķu ekspertu vērtējumā veicinājis rokoperas žanra rašanos. Savukārt grupas debijas albuma dziesma You Need Loving (pārstrādāts Villija Diksona, Willie Dixon, blūzs You Need Love) kļuva par Led Zeppelin klasiskā hita Whole Lotta Love (1969) tiešu prototipu un arī turpmāk Small Faces ieraksti iedvesmojuši daudzus mūziķus, īpaši 70. gadu pankroka un 90. gadu britpopa pārstāvjus (The Sex Pistols; The Damned; The Clash; The Jam; Oasis; Blur; Supergrass; Ocean Colour Scene; Cast; The La’s u. c.).

Viena no visvairāk interpretētām Small Faces dziesmām ir Tin Soldier, ko ieskaņojuši arī Humble Pie; Uriah Heep; Scorpions; Quiet Riot; Tods Randgrens (Todd Rundgren) u. c. mūziķi. 1995. gadā par populāru hitu kļuva Small Faces dziesma Itchycoo Park angļu deju mūzikas grupas M People izpildījumā; 2015. gadā to ieskaņoja arī roka supergrupa Hollywood Wampires.

Grupa uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2012).

S. Mariots (vokāls, ģitāra, harmonikas, taustiņinstrumenti, 1965–1968; 1975–1978; miris 1991)

R. Leins (basģitāra, vokāls, 1965–1969; 1975; miris 1997)

K. Džonss (bungas, fona vokāls, 1965–1969; 1975–1978)

Dž. Vinstons (taustiņinstrumenti, fona vokāls, 1965)

I. Maklagans (taustiņinstrumenti, ģitāra, fona vokāls, 1965–1969; 1975–1978; miris 2014)

Riks Villss (Rick Wills; basģitāra, forna vokāls, 1976–1978)

Džimijs Makkaloks (Jimmy McCulloch; ģitāra, 1977; miris 1979)

All or Nothing; Afterglow; Hey Girl; Here Comes the Nice; Itchycoo Park; Lazy Sunday; My Mind’s Eye; Sha-La-La-La-Lee; The Autumn Stone; The Universal; Tin Soldier; Whatcha Gonna Do About It

Small Faces (Decca, 1966); From the Beginning (Decca, 1967)*; Small Faces (Immediate, 1967, ASV izdevums saucas There Are But Four Small Faces); Ogdens' Nut Gone Flake (Immediate, 1968); The Autumn Stone* (Immediate, 1969); Playmates (Atlantic, 1977); 78 in the Shade (Atlantic, 1978); The BBC Sessions** (Strange Fruit, 1999)

* iepriekš izdotu un neizdotu ierakstu izlase

** koncertieraksti