Pirmo ievērību izpelnījās 20. gs. 60. gadu 2. pusē, būdams grupas Soft Machine bundzinieks un vokālists. Vēlāk muzicējis grupā Matching Mole, kā arī laidis klajā augstu vērtējumu guvušus soloierakstus.

R. Vaiets uzauga inteliģentā ģimenē (māte bija britu raidorganizācijas BBC žurnāliste, tēvs – psihologs) ar ierobežotu turību, toties ar daudzveidīgām mākslas interesēm. Nespēdams iejusties skolas dzīvē, pusaudža vecumā aizrāvās ar džezu un tēlotājmākslu, kā arī tādu literātu kā Lūiss Kerols (Lewis Carroll), Edvards Līrs (Edward Lear) un A. A. Milns (A. A. Milne) darbiem, kuru tēlainība un izteiksmes veids atstājuši iespaidu uz viņa vēlāko jaunradi. Šajā laikā sāka muzicēt dažādās Kenterberijas (Kentas grāfistē, Anglija) jauniešu grupās.

No 1966. līdz 1971. gadam R. Vaiets bija grupas Soft Machine bundzinieks un vokālists, kā arī vairāku skaņdarbu (t. sk. psihedēliskā roka klasikai pieskaitāmā kompozīcija Moon in June) autors. Darbības sākumā Soft Machine bija viena no pirmajām britu psihedēliskā roka grupām, kas veicinājusi arī progresīvā roka rašanos, taču pēc vairāku dalībnieku nomaiņas tās stilistikā sāka dominēt džezroks. Šis žanriskais pavērsiens neatbilda R. Vaieta interesēm, turklāt nesaskaņas ar pārējiem mūziķiem veicināja arī viņa bohēmiskais dzīvesveids un pārmērīgais alkohola patēriņš – šo iemeslu dēļ 1971. gadā R. Vaiets no grupas tika izslēgts.

1971. gadā R. Vaiets nodibināja grupu Matching Mole, kas jau ar pirmajiem albumiem Matching Mole un Matching Mole’s Little Red Record (abi 1972. gadā) izvirzījās starp t. s. Kenterberijas skatuves (britu progresīvā roka stilistisks atzars) vadošajiem mūziķiem un apliecināja R. Vaietam arī vēlāk piemītošu interesi par marksisma ideoloģiju.

1973. gadā R. Vaiets draugu svinībās izkrita no ceturtā stāva loga – negadījumā mūziķim tika uz mūžu paralizēta ķermeņa lejasdaļa un viņš vairs nevarēja sist bungas, tādēļ Matching Mole beidza pastāvēt. Savukārt grupa Pink Floyd sniedza divus labdarības koncertus, lai nodrošinātu viņa ārstēšanai nepieciešamos līdzekļus.

1970. gadā, vēl esot Soft Machine sastāvā, R. Vaiets laida klajā eksperimentālu frīdžeza un progresīvā roka albumu The End of an Ear. Tomēr par solodarbības īsto sākumu mūziķis uzskata skaņuplati Rock Bottom (1974) ar kompozīcijām, kas sākotnēji bijušas paredzētas Matching Mole trešajam albumam. Ilgstoši atrodoties slimnīcā, R. Vaiets tās pārstrādāja atbilstoši sava veselības stāvokļa noteiktajām izpildījuma iespējām, un pēctraumas rehabilitācijas periodā ieskaņoja albumā, kas arī 21. gs. tiek ierindots starp britu ārtroka un progroka nozīmīgākajiem paraugiem.

1974. gada rudenī R. Vaiets, piedaloties Rock Bottom producentam – Pink Floyd bundziniekam Nikam Meisonam (Nick Mason), kā arī Maikam Oldfīldam (Mike Oldfield), Hjū Hoperam (Hugh Hopper) un citiem mūziķiem, kas līdzdarbojušies tā ieskaņošanā, sniedza vienīgo solokoncertu visas karjeras laikā; koncerta ieraksts 2005. gadā izdots albumā Theatre Royal Drury Lane 8th September 1974.

Pēc albumam Ruth Is Stranger Than Richard (1975) sekojoša konflikta ar ierakstu kompāniju Virgin Records R. Vaieta albumu diskogrāfijā iestājās ilgstošs pārtraukums, bet 80. gadu sākumā mūziķis, kurš šajā laikā bija Lielbritānijas komunistiskās partijas biedrs, vienojās ar neatkarīgu kompāniju Rough Trade un ieskaņoja virkni dziesmu, kas vēsturiski saistītas ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) pilsoņtiesību kustību, kā arī Latīņamerikas un ciru reģionu revolucionārajām kustībām; šie singli apkopoti izlasē Nothing Can Stop Us (1982). Par reto meinstrīma mūzikas apritē pazīstamo R. Vaieta ierakstu kļuva minētajā izdevumā iekļautā dziesma Shipbuilding – empātisks komentārs par Folklendu kara (militārs konflikts starp Lielbritāniju un Argentīnu 1982. gadā) rezonansi britu sabiedrībā, ko speciāli R. Vaietam sacerējuši Klaivs Langers (Clive Langer) un Elviss Kostello (Elvis Costello).

Sociālpolitiska tematika piemita arī pašproducētiem albumiem Old Rottenhat (1985) un Dondestan (1991), kuros autors pats ieskaņojis visus instrumentus. Savukārt albums Shleep (1997) aizsāka jaunrades periodu, kurā R. Vaiets atgriezies pie kolektīvas muzicēšanas, atbilstoši katra skaņdarba specifikai pieaicinot dažādus džeza, roka, klasiskās, elektroniskās un pasaules mūzikas izpildītājus. Shleep un tam sekojošie albumi Cuckooland (2003) un Comicopera (2007) guva augstu kritikas vērtējumu un veido nosacīti vienotu, politiskām, vēsturiskām un personiskām refleksijām veltītu triloģiju.

Nozīmīgu vietu R. Vaieta radošajā biogrāfijā ieņem sadarbība ar dažādu žanru un paaudžu māksliniekiem. 20. gs. 70. gados viņš kā vokālists un daudzu instrumentu (klavieres, elektroērģeles, sintezators, trompete, kornete, perkusijas u. c.) spēlētājs piedalījās Kenterberijas grupu Henry Cow un Hatfield & the North, kā arī džeza mūziķu Karlas Blejas (Carla Bley) un Mihaela Mantlera (Michael Mantler) ieskaņojumos.

80. gadu sākumā R. Vaiets bija galvenais vokālists N. Meisona albumā Nick Mason’s Fictitious Sports (1981), kā arī iesaistījās jaunā viļņa un postpanka grupas Scritti Politti debijas albuma Songs to Remember (1982) ieskaņošanā, bet 1984. gadā kopā ar dueta Everything But the Girl dziedātāju Treisiju Tornu (Tracey Thorn) iedziedāja popdžeza projekta Working Week singlu Venceremos (We Will Win), kas veltīts Čīles militārā režīma nogalinātajam protesta dziesminiekam Viktoram Haram (Víctor Jara).

R. Vaieta balss dzirdama arī divās Bjorkas (Björk) albuma Medúlla (2004) kompozīcijās un mūsdienu klasiskās mūzikas komponista Maksa Rihtera (Max Richter) albumā Songs from Before (2006), kur viņš lasa Haruki Murakami (Haruki Murakami) prozas tekstus. Mūziķis ieskaņojis minialbumu Hot Chip with Robert Wyatt and Geese (2008) ar alternatīvās deju mūzikas grupu Hot Chip un elektroniskās mūzikas duetu Geese, džeza standartu (un dažu oriģinālkompozīciju) albumu ...For the Ghosts Within (2010) ar saksofonistu Giladu Acmonu (Gilad Atzmon) un vijolnieci Rosu Stīvenu (Ros Stephen), kā arī albumu KiTsuMe/Brian the Fox (2014) ar elektroniskās mūzikas projektu The Future Eve.

Vairākkārtēji R. Vaieta sadarbības partneri bijuši arī Braiens Īno (Brian Eno), Roxy Music ģitārists Fils Menzenera (Phil Manzanera), Pink Floyd ģitārists Deivids Gilmors (David Gilmour), Pols Vellers (Paul Weller) un citi mūziķi. Savukārt daudzu R. Vaieta dziesmu tekstu, tāpat arī albumu vāku noformējuma autore ir viņa dzīvesbiedre Alfreda Bendže (Alfreda Benge).

Dokumentālā filmā “Brīvā griba un testaments: Roberta Vaieta stāsts” (Free Will and Testament: the Robert Wyatt Story, režisors Marks Kidels, Mark Kidel, 2002) spilgtu R. Vaieta raksturojumu sniedzis B. Īno: “Mūzikā viņam nav līdzinieku. Tas, kā viņš raksta dziesmas, mūzikas kvalitāte, tekstu saturs... viss ir viņa paša, nekas nav aizgūts, katru vismazāko detaļu ir radījis viņš pats. Viņa balsij piemīt tāds trauslums kā kādam nabaga nevainīgajam, kurš nonācis mūsu sarežģītajā pasaulē un saka – te es esmu, šis mazais cilvēks.”

Visas radošās darbības laikā saglabājot no mūzikas industrijas un tās modes tendencēm savrupu māksliniecisko pozīciju, R. Vaiets radījis daudz oriģinālas mūzikas, kurā saplūdinātas džeza, roka, folka, popmūzikas un klasiskās mūzikas robežas. Tikpat savdabīgs ir viņa falseta dziedājums, kas bieži variē starp meditatīvi monotonu sapņainību un improvizētiem abstraktu skaņu skandējumiem. Šī specifiskā izpildījuma maniere piešķir viegli atpazīstamu personību gan mūziķa oriģinālsacerējumiem, gan citu autoru darbu interpretācijām; R. Vaieta interpreta talants izpaudies žanriskā diapazonā no avangarda komponista Džona Keidža (John Cage) un rokmūziķa Pītera Geibriela (Peter Gabriel) kompozīcijām līdz poproka grupas The Monkees un diskofanka grupas Chic hitiem. Turklāt R. Vaieta jaunradei, ieskaitot politiskas tematikas repertuāru, raksturīgs melanholisks humors, emocionāls siltums un rotaļīgs vieglums, kas arī viņa avangardiskāko mūziku pasargā no formāla elitārisma, savukārt popmūzikas kaverversijām piešķir eksistenciālu smeldzi, kāda nepiemīt attiecīgo skaņdarbu oriģinālizpildījumam.

Mākslinieciskā individualitāte, spēja ilgāk nekā piecas desmitgades uzturēt augstus radošos standartus un nepretenciozi vienkāršā personība R. Vaietam nodrošinājusi augstu autoritāti dažādu žanru mūzikas cienītāju un izpildītāju vidū, kā arī britu mūzikas preses bieži lietotu apzīmējumu “nacionālais dārgums”.

A Last Straw; At Last I’m Free; Cockoo Madame; Free Will and Testament; Frontera; God Song; Heaps of Sheeps; I’m a Believer; Little Red Robin Hood Hit the Road; Sea Song; Shipbuilding; Solar Flares

The End of an Ear (CBS, 1970); Rock Bottom (Virgin, 1974); Ruth Is Stranger Than Richard (Virgin, 1975); Old Rottenhat (Rough Trade, 1985); Dondestan (Rough Trade, 1991); Shleep (Hannibal, 1997); Cuckooland (Hannibal, 2003); Theatre Royal Drury Lane 8th September 1974* (Hannibal, 2005); Comic Opera (Domino, 2007); ...For the Ghosts Within (Domino, 2010, ar Giladu Acmonu un Rosu Stīvenu); KiTsuNe/Brian the Fox (Flau, 2019, ar The Future Eve)

* koncertieraksti