Zināms gan kā formā apjomīgu instrumentālu kompozīciju, gan dziesmu autors. Vairāk nekā piecas desmitgades darbojies progresīvā roka, folkroka, popa, pasaules, elektroniskās, ambientās, klasiskās un jaunā laikmeta (new age) mūzikas žanros. Kaut M. Oldfīlda pamatinstruments ir ģitāra (akustiskā un elektriskā), studijas ieskaņojumos viņš bieži spēlējis arī daudzus citus stīgu, taustiņu, perkusiju u. c. instrumentus. Visas profesionālās darbības laikā periodiski atgriezies pie sava debijas darba Tubular Bells mūzikas tēmām, radot to variācijas, izvērsumus un turpinājumus. Kopš 2009. gada ir Bahamu Sadraudzības iedzīvotājs un pilsonis

M. Oldfīlda bērnību aptumšoja jaunākā, ar Dauna sindromu piedzimušā brāļa nāve un mātes mentālā saslimšana pēc tās. Nepilnus desmit gadus vecais zēns noslēdzās sevī un rada mierinājumu, klausoties visdažādāko mūziku (vēlāk viņš deklarējis, ka mūziku uztver bez žanriska nošķīruma, un šim principam sekojis arī savā jaunradē), kā arī pašmācības ceļā apgūstot ģitārspēli. 15 gadu vecumā, nepiekāpjoties prasībai nogriezt garos matus, pameta skolu un sāka muzicēt folkmūzikas duetā The Sallyangie ar vecāko māsu Salliju Oldīfldu (Sally Oldfield); duets izdeva vienu albumu (Children of the Sun, 1969). 1970. gadā M. Oldfīlds kļuva par bijušā Soft Machine vokālista Kevina Eiersa (Kevin Ayers) jaunās grupas The Whole World basģitāristu, bet 1971. gadā sāka darboties blūza un regeja mūziķa Artūra Lūisa (Arthur Louis) grupā.

1971. gadā astoņpadsmitgadīgais M. Oldfīlds, eksperimentējot ar pārveidotu divceliņu magnetofonu un citu pēc cita spēlējot dažādus instrumentus, ieskaņoja instrumentālas kompozīcijas Opus One demoierakstu, ko piedāvāja vairākām ierakstu kompānijām. Industrijas pārstāvjiem jauna, publikai nezināma autora instrumentālās mūzikas izdošanu uzskatot par komerciāli bezcerīgu, šie pūliņi bija nesekmīgi, līdz M. Oldīfldam izdevās ieinteresēt Saimonu Dreiperu (Simon Draper) un viņa biznesa partneri Ričardu Brensonu (Richard Branson). Abi bija jauni uzņēmēji un nesen atklātas studijas The Manor īpašnieki, kas 1972. gada novembrī mūziķim atvēlēja nedēļu laika Opus One profesionāla ieraksta veikšanai, bet pēc tam arī papildlaiku pilna apjoma albuma ieskaņošanai. Šajās sesijās M. Oldfīlds, spēlējot gandrīz 30 instrumentus, ieskaņoja 50 minūtes ilgu divdaļīgu kompozīciju (Opus One materiāls veido tās pirmo daļu), kurā roka un folkmūzikas motīvi apvienoti ar minimālisma kompozīcijas tehnikas paņēmieniem, bet dramaturģisko kulmināciju veido tubulāro zvanu (statīvā iekārtu metāla cauruļu veidots instruments) skaņu motīvs, kas arī devis skaņdarba nosaukumu – Tubular Bells.

1973. gada pavasarī Tubular Bells kļuva par R. Brensona un S. Dreipera jaunās ierakstu kompānijas Virgin Records pirmo izdevumu. Lielā mērā pateicoties BBC Radio 1 ietekmīgā dīdžeja Džona Pīla (John Peel) atbalstam, tas vispirms guva ievērību progresīvā roka publikā, bet vēlāk arī citu žanru cienītāju vidū, kļūstot par vienu no desmitgades populārākajiem albumiem, kas arī 21. gs. tiek pieskaitīts progroka klasikai. 

Savukārt Virgin Records pēc šiem panākumiem izauga par vienu no lielākajām t. s. neatkarīgajām ierakstu kompānijām, liekot pamatus multinacionālam, daudzveidīgas darbības sfēras pārstāvošu uzņēmumu konglomerātam Virgin Group Ltd., kura īpašnieks R. Brensons nākamajās desmitgadēs kļuva par vienu no pazīstamākiem uzņēmējiem pasaulē.

Jau neilgi pēc Tubular Bells iznākšanas M. Oldfīlda un Virgin starpā radās nesaskaņas, ko aizsāka mūziķa atteikšanās no koncertdarbības, uzstājot, ka viņa mūzika sacerēta, rēķinoties ar ierakstu studijas tehnoloģiskajām iespējām, un koncertatskaņojumam nav piemērota. Vienīgais Tubular Bells publiskais izpildījums notika 1973. gadā Karalienes Elizabetes zālē (Queen Elizabeth Hall) Londonā ar K. Eiersa, The Rolling Stones ģitārista Mika Teilora (Mick Taylor), The Gong ģitārista Stīva Hilidža (Steve Hillage) u. c. mūziķu piedalīšanos. 

1975. gadā tika izdota Tubular Bells orķestra versija – Karaliskā filharmonijas orķestra (Royal Philharmonic Orchestra, diriģents un aranžētājs Deivids Bedfords, David Bedford) ieskaņots albums The Orchestral Tubular Bells; lai arī M. Oldfīlds tajā iespēlējis dažas ģitāras partijas un pat formāli atzīts par tā līdzproducentu, vēlāk viņš no šā ieskaņojuma distancējās, uzsverot, ka kompozīcija nav paredzēta orķestra izpildījumam un šis projekts bijis nevis viņa, bet Virgin iniciatīva. 2022. gadā šis pats orķestris veica jaunu, skaņdarba piecdesmitgadei veltītu ieskaņojumu Tubular Bells – 50th Anniversary Celebration (diriģents Saimons Dabsons, Simon Dobson).

Pēkšņo slavu un publicitāti uztverot kā apgrūtinājumu, M. Oldfīlds pārcēlās uz jauniegādātu lauku īpašumu Hergestridžā uz Anglijas un Velsas robežas. Šeit mūziķis sacerēja nākamo albumu Hergest Ridge (1974), kas nosaukts viņa jaunās dzīvesvietas vārdā un, tāpat kā Tubular Bells, sastāv no vienas divdaļīgas kompozīcijas, bet atšķiras ar izteiktāku klasiskās mūzikas ietekmi un melanholiski pastorālu noskaņu. Hergest Ridge kļuva par M. Oldfīlda pirmo darbu, kas sasniedzis Lielbritānijas albumu tabulas līderpozīciju – paradoksāli, bet pēc trim nedēļām topa virsotnē to nomainīja vairāk nekā pirms gada iznākušais Tubular Bells, kura popularitāti starplaikā bija veicinājis kompozīcijas ievadtēmas izmantojums slavenā Holivudas šausmu filmā “Eksorcists” (The Exorcist, režisors Viljams Frīdkins, William Friedkin, 1973).

Nākamais albums Ommadawn (1975) cita starpā ievērojams ar ķeltu mūzikas un Āfrikas ritmu sintēzi. Ķeltu folklora bijusi arī nozīmīgs dubultalbuma Incantations (1978) iedvesmas avots, turklāt no iepriekšējiem, gandrīz pilnībā instrumentālajiem M. Oldfīlda sacerējumiem tas atšķiras ar S. Oldfīldas, folkroka grupas Steeleye Span dalībnieces Madī Praieres (Maddy Prior) un meiteņu kora dziedājumu vokāli instrumentālās kompozīcijās, kurās izmantoti 19. gs. amerikāņu dzejnieka Henrija Vadsvorta Longfellova (Henry Wadsworth Longfellow) un 17. gs. angļu dzejnieka Bena Džonsona (Ben Jonson) teksti.

Pēc Incantations M. Oldfīlds pirmo reizi veica vērienīgu koncertturneju ar orķestra un kora līdzdalību (turpmāk koncertēja regulāri), taču tas bija viņa pirmais albums, kas neiekļuva britu Top 10, vēl vairāk saasinot spriedzi attiecībās ar Virgin, kas šajā laikā orientējās uz pankroku un postpanku, M. Oldfīlda pārstāvēto progresīvo roku uzskatot par mūziku, kuras mākslinieciskā un komerciālā aktualitāte ir zudusi.

Virgin spiediena rezultātā M. Oldfīlds līdzās lielformas sacerējumiem arvien biežāk rakstīja arī formā kompaktākas un vieglāk uztveramas kompozīcijas, t. sk. dažādu vokālistu (Bonija Tailere, Bonnie Tyler; Rodžers Čepmens, Roger Chapman, no grupas Family; Džons Andersons, Jon Anderson, no Yes; Eidriens Beljū, Adrian Belew, no King Crimson u. c.) ieskaņotas dziesmas. Pazīstamākā no tām ir Megijas Reilijas (Maggie Reilly, M. Oldfīlda grupas pastāvīgā dziedātāja 20. gs. 80. gados) izpildītais pophits Moonlight Shadow, kas dzirdams albumā Crises (1983) un ierindojās britu singlu tabulas 4. vietā – 1999. gadā M. Reilija to izpildīja Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas ceremonijā. Cita sākotnēji M. Reilijas ieskaņota dziesma Family Man 1982. gadā sasniedza Amerikas Savienoto Valstu (ASV) topa 6. pozīciju dueta Hall & Oates kaverversijā.  

Ar orientāciju uz iespējami plašāku klausītāju loku kontrastē eksperimentālas rokmūzikas darbs Amarok (1990) ­– stundu ilga, kaleidoskopiski daudzveidīga, noskaņā, tēlainībā un skanējumā atšķirīgu motīvu veidota kompozīcija, kas lielākoties radīta improvizācijas tehnikā, vairumu instrumentu spēlējot pašam autoram. Šo albumu M. Oldfīlds atzinis gan par protestu pret Virgin uzspiesto mūzikas komercializāciju, gan vienu no savas jaunrades virsotnēm. Savukārt pēdējais albums Virgin apgādā – Heaven’s Open (1991) – ir vienīgais, kurā viņš pats iedziedājis visas vokālās partijas.

1991. gadā, beidzoties līgumsaistībām ar Virgin, mūziķis vienojās ar ierakstu kompāniju Warner Bros. un ar ievērojamo producentu Trevoru Hornu (Trevor Horn) ieskaņoja Tubular Bells II. Albums, kurā tālāk izstrādāts viņa debijas skaņdarbs, M. Oldfīldam pēc 18 gadu pārtraukuma ļāva atgriezties britu tabulas virsotnē. Savu slavenāko sacerējumu viņš interpretējis un ieskaņojis arī vēlāk. 1998. gada albumā Tubular Bells III tas adaptēts elektroniskās deju mūzikas un t. s. čilauta stilistikā (mūziķa mājvieta tolaik bija par šādas mūzikas “galvaspilsētu” dēvētā Ivisas sala), bet 2003. gadā klajā nākušajā Tubular Bells 2003 šī kompozīcija, cenšoties saglabāt pirmizdevuma skanējumu un noskaņu, ierakstīta, izmantojot laikmetīgās digitālās tehnoloģijas. Atsevišķos avotos “Tubulāro zvanu sērijai” pieskaitīts arī dažādu tautu un laiku mūzikas tradīcijās balstītais The Millennium Bell (1999), ko iedvesmojušas mūsu ēras divu pirmo tūkstošgadu vēstures epizodes, tomēr šā albuma saistība ar Tubular Bells oriģinālo materiālu ir visai nosacīta. Vairākas Tubular Bells tēmas autors atskaņoja arī Londonas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā (2012).

Pēdējās desmitgadēs M. Oldfīlda jaunradē dominējusi jaunā laikmeta estētika un tai radniecīga relaksējoša čilauta mūzika, taču viņš strādājis arī citos žanros.

Albums Voyager (1996) demonstrēja atgriešanos pie ķeltu folkloras ietekmēm un interpretācijām, bet ar Music of the Spheres (2008) M. Oldfīlds debitēja akadēmiskajā mūzikā – albums ieskaņots ar simfonisko orķestri Sinfonia Sfera Orchestra (diriģents un orķestrāciju autors Karls Dženkinss, Karl Jenkins), pianistu Lanu Lanu (Lang Lang) un soprānu Heilī Vestenru (Hayley Westenra). Albumā Man on the Rocks (2014) komponists pievērsies konvencionālam roka un poproka skanējumam – tas ir viņa pirmais darbs ar tradicionālu rokgrupas sastāvu, kurā ietilpst augsta līmeņa sesijmūziķi un grupas The Struts dziedātājs Lūks Spillers (Luke Spiller). Savukārt 2017. gadā iznākušais Return to Ommadawn ir M. Oldfīlda 1975. gada albuma turpinājums un viens no komerciāli veiksmīgākajiem (Nr. 4 Lielbritānijā) viņa ierakstiem 21. gs. 

Par filmā “Eksorcists” iekļauto Tubular Bells tēmu M. Oldfīlds saņēma Grammy balvu kategorijā “Labākā instrumentālā kompozīcija” (Best Instrumental Composition, 1975).

Tubular Bells vāka attēls tiražēts Lielbritānijas Karaliskā Pasta marku sērijā “Klasiski albumu vāki” (Classic Album Covers, 2010).

Amarok (Part One); Amarok (Part Two); Crisis; Family Man*; Five Miles Out; Guilty; Islands**; Moonlight Shadow*; Ommadawn (Part One); Shadow on the Wall***; Supernova; The Doge’s Palace; The Tempest; To France*; Tubular Bells (Part One)

* ar Megiju Reiliju

** ar ar Boniju Taileri

*** Rodžeru Čepmenu

Tubular Bells (Virgin, 1973); Hergest Ridge (Virgin, 1974); Ommadawn (Virgin, 1975); Incantations (Virgin, 1978); Exposed* (Virgin, 1979); Platinum (Virgin, 1979); QE2 (Virgin, 1980); Five Miles Out (Virgin, 1982); Crises (Virgin, 1983); Discovery (Virgin, 1984); The Killing Fields** (Virgin, 1984); Islands (Virgin, 1987); Earth Moving (Virgin, 1989); Amarok (Virgin, 1990); Heaven’s Open (Virgin, 1991); Tubular Bells II (Warner Bros., 1992); The Songs of Distant Earth (Warner Bros., 1994); Voyager (Warner Music, 1996); Tubular Bells III (Warner Music, 1998); Guitars (Warner Music, 1999); The Millennium Bell (Warner Music, 1999); Tr3s Lunas (Warner Music, 2002); Tubular Bells 2003 (Warner Music, 2003); Light + Shade (Mercury, 2005); Music of the Spheres (Universal Classics, 2008); Man on the Rocks (EMI, 2014); Return to Ommadawn (EMI, 2017)

* koncertieraksti

** mūzika tāda paša nosaukuma filmai (“Nāves lauki”, rež. Rolands Džofī, Roland Joffé, 1984)