1987. gadā izdotais U2 albums The Joshua Tree izpelnījās milzīgu popularitāti, savus autorus no panākumiem bagātiem postpanka eksperimentatoriem pārvēršot par vienu no slavenākajām rokgrupām pasaulē. Tam sekojušais dubultalbums Rattle and Hum (1988) vēl vairāk akcentēja The Joshua Tree aizsākto aizraušanos ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) t. s. sakņu mūziku (folks, blūzs, gospelis), kā arī sociālpolitiskas un garīgas ievirzes tekstiem. Rattle and Hum guva ievērojamus komercpanākumus, tomēr izpelnījās arī nesaudzīgu kritiku par muzikālu un idejisku pompozitāti, kas grupas kristīgi ideālistisko kaismīgumu pārvērtusi egocentriskā pozēšanā un pašapmierinātībā. Vismaz daļēji šos pārmetumus atzīstot par pamatotiem, kā arī reaģējot uz 80. gadu nogalē Eiropā notiekošajām sabiedriski politiskajām pārmaiņām, kas noveda pie t. s. sociālisma sistēmas sabrukuma un Aukstā kara beigām, grupa apņēmās jauno desmitgadi sākt ar muzikālās orientācijas maiņu.

Cerībā, ka atrašanās aktuālo starptautisko notikumu un vēsturisko pārmaiņu degpunktā stimulēs jaunradi, 03.10.1990. – Vācijas Federatīvās un Demokrātiskās Republikas apvienošanās dienā – U2 ieradās Berlīnē (Vācija). Šeit grupa aizvadīja divarpus mēnešus ilgas mēģinājumu un ierakstu sesijas studijā Hansa, kur 20. gs. 70. gados tapuši tās dalībnieku dzīvē nozīmīgi Deivida Bovija (David Bowie) un Igija Popa (Iggy Pop) darbi.

Tomēr cerības uz radošu pacēlumu nepiepildījās. Vokālists Bono (Bono) un ģitārists Edžs (The Edge) grupas nākotni saistīja ar radikālu stilistisku pārtapšanu, distancējoties no mūzikas amerikāniskajām ietekmēm un, pilnībā neatsakoties arī no roka identitātes, tuvinoties aktuālās elektroniskās deju mūzikas estētikai. Basģitārists Ādams Kleitons (Adam Clayton) un bundzinieks Lerijs Malens (Larry Mullen) šādas pārvērtības vērtēja kā pārlieku krasas un vēlējās saglabāt tradicionālāku rokmūzikas ievirzi. Ilgstoši nespējot pabeigt nevienu no nākamajam LP paredzētajām dziesmām, grupā auga iekšēja spriedze un savstarpējas domstarpības, kas radīja šaubas par U2 tālāko eksistenci.

Lūzuma punktu Berlīnes sesijās iezīmēja dziesma One. Tās pamatiecere radās pēkšņi, kad, strādājot ar citu skaņdarbu, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Mysterious Ways, Edžs nospēlēja iepriekš nedzirdētu akordu kombināciju – šis ģitāras motīvs sniedza ierosmi vienai no grupas slavenākajām balādēm. Lai arī One skanējumam ir maz kopēja ar Bono un Edža iecerēto klubu mūzikas un alternatīvā roka hibrīdu, tās ātrais un salīdzinoši vieglais tapšanas process grupai ļāva atgūt ticību saviem spēkiem un nākotnei.

1991. gada sākumā U2 Berlīnē atgriezās uz neilgām papildsesijām, taču pilnībā Hansa studijā izdevās ieskaņot tikai divas dziesmas. Vairums LP materiāla ierakstīts laikā no 1991. gada februāra līdz jūlijam improvizēta studijā Dog Town, kas iekārtota īrētā pludmales mājā pie grupas dzimtās Dublinas (Īrija); atsevišķi papildieraksti veikti arī divos nākamajos mēnešos, paralēli ieskaņojumu miksēšanai. Dublinas sesijās gaisotne jau bija ievērojami līdzsvarotāka, taču darbs joprojām ritēja lēni, dziesmas tika daudzkārt pārstrādātas un nereti ieskaņotas vairākās atšķirīgās versijās. Īpaši komplicēta izvērtās Lady with the Spinning Head tapšana – LP galaversijā tā netika iekļauta, taču dažādi tās motīvi izmantoti trīs citos skaņdarbos: Zoo Station; The Fly un Ultraviolet (Light My Way).

Achtung Baby sesijās U2 turpināja sadarbību ar savu līdz šim veiksmīgāko albumu The Unforgettable Fire (1984) un The Joshua Tree producentiem D. Lenuā, kurš šoreiz veica galvenā producenta pienākumus, un B. Īno, kurš darbojās kā D. Lenuā asistents; epizodiski tajās piedalījās arī grupas pirmo ierakstu producents Stīvs Lilīvaits (Steve Lillywhite). 

1991. gada pavasarī nenoskaidrotas personas nozaga Berlīnē veikto ieskaņojumu kopiju, kas drīz – vēl pirms Achtung Baby iznākšanas – tika tiražēta pirātiskā izdevumā. 

Kaut atsevišķas LP dziesmas (One; Love Is Blindness) joprojām ieturētas grupas agrākajā stilistiskā, kopumā albumam piemīt ievērojami eksperimentālāks skanējums ar uzsvērtu ritmisko intensitāti, skaļu un agresīvu, elektroniskiem efektiem bagātīgi apstrādātu ģitārspēli, distortētu instrumentu un balss skanējumu. Roka tradīcijā sakņoto melodiku papildinājušas aktuālās elektroniskās deju mūzikas, tehno, fanka un hiphopa iezīmes. LP emocionālā un skaniskā panorāma ir plaša un daudzveidīga: no drudžainas intensitātes un industriāli metāliskas abrazivitātes (Zoo Station; Even Better Than the Real Thing; The Fly) līdz pacilājošam himniskumam (Who’s Gonna Ride Your Wild Horses), smeldzīgam balādismam un smalkām skaņu faktūrām (One; So Cruel; Love Is Blindness).

Visus dziesmu tekstus sacerējis Bono, bet mūzikas autorība, neatkarīgi no katra individuālā devuma konkrēta skaņdarba tapšanā, tradicionāli attiecināta uz visiem grupas dalībniekiem. Albuma pamattēmas ir mīlestība, sekss un nodevība, tajā figurē arī bibliski motīvi. Vairākus tekstus, kā arī atsevišķu dziesmu emocionālo noskaņu ietekmējusi LP tapšanas laikā notikusī Edža laulības šķiršana, kas sāpīgi skārusi arī pārējos grupas dalībniekus, kuru starpā kopš agras jaunības valdīja ģimeniska kopības izjūta; viena no spilgtākajām t. s. “šķiršanās” dziesmām ir Love Is Blindness, ko grupa vispirms grasījās piedāvāt Ninai Simonei (Nina Simone), bet vēlāk izvēlējās par Achtung Baby noslēguma skaņdarbu.

Vairāku dziesmu izpildījumā Bono identificējies ar to tēliem (Jēzu Kristu nodevušais Jūda Iskariots dziesmā Until the End of the World, kas sacerēta tāda paša nosaukuma filmai (“Līdz pasaules galam”, režisors Vims Venderss, Wim Wenders, 1991), kariķēta rokzvaigzne Muša dziesmā The Fly u. c.), tādējādi iemiesojot pārliecinošas raksturlomas, kas tālāk izstrādātas albuma koncertturnejā, kā arī piešķirot dziedājumam intelektuālu distancētību un dažbrīd arī ironisku, pat cinisku intonāciju, kas kontrastē ar viņam agrāk piemitušo jauneklīgi aizrautīgo patosu.

Pazīstamākās LP dziesmas, kas arī 21. gs. dzirdamas grupas koncertos un radio, ir The Fly; One (2005. gadā U2 ieskaņoja tās jaunu versiju ar hiphopa un soula dziedātāju Mēriju Dž. Blīdžu, Mary J. Blige); Even Better Than the Real Thing; Mysterious Ways un Who’s Gonna Ride Your Wild Horses.

Albumā nosaukumā izmantota no satīriska kinomūzikla “Producenti” (The Producers, rež. Mels Brukss, Mel Brooks, 1967) aizgūta vācu un angļu valodas vārdu veidota  frāze, kas iecerēta kā rotaļīgs brīdinājums par U2 mūzikas pārvērtībām, kā arī atteikšanos no identifikācijas ar ASV mūzikas iepriekšējo desmitgažu tradīcijām.

Plašai publikai par U2 stilistisko pārtapšanu mēnesi pirms albuma iznākšanas pavēstīja tā pirmais singls The Fly – viens no LP eksperimentālākajiem skaņdarbiem, kurā integrētas industriālās mūzikas, hiphopa un tehno ietekmes. Īrijā un Lielbritānijā šis pavērsiens tik novērtēts ļoti atsaucīgi, ļaujot The Fly sasniegt topa virsotni, savukārt ASV tas ierindojās tikai 61. vietā, radot bažas par pozīciju zaudēšanu pasaules lielākajā mūzikas tirgū. Satraukumu kliedēja LP iznākšana – jau pirmajā nedēļā tas izvirzījās ASV tabulas virsotnē un izpelnījās pārsvarā slavinošas recenzijās, kurās nereti tikai vērtēts kā grupas līdz šim drosmīgākais un aizraujošākais darbs. Tikpat atzinīgi Achtung Baby tika uzņemts arī vairumā citu valstu, tādēļ interesanti, ka Lielbritānijas topā tā augstākais sasniegums, par spīti grupas “atdzimšanu” cildinošām atsauksmēm, bija tikai vienu nedēļu saglabāta otrā vieta aiz Maikla Džeksona (Michael Jackson) albuma Dangerous (četri iepriekšējie un pieci nākamie U2 albumi sasniedza britu topa līderpozīciju).

1993. gadā albums tika novērtēts ar Grammy balvu par Labāko dueta vai grupas roka izpildījumu ar vokālu (Best Rock Performance by a Duo or Group with Vocal) un bija nominēts arī kategorijā Gada albums (Album of the Year), savukārt D. Lenuā un B. Īno saņēma Grammy kā gada labākie producenti (Producers of the Year).

Arī mūsdienās Achtung Baby bieži vērtēts kā viens no U2 un 90. gadu rokmūzikas nozīmīgākajiem darbiem, kas būtiski veicinājis alternatīvā roka un deju mūzikas izplatību meinstrīma apritē, kā arī abu žanru tuvināšanos daudzu mākslinieku jaunradē, turklāt muzikālu svaigumu nav zaudējis arī 21. gs., kad slavinošas atsauksmes izpelnījušies tā divdesmitgades (2011) un trīsdesmitgades (2021) izdevumi, kas papildināti ar agrāk oficiāli neizdotiem Achtung Baby sesiju ierakstiem.

Godinot LP pirmizdevuma divdesmitgadi pēc angļu mūzikas žurnāla Q iniciatīvas tika ieskaņots veltījumalbums AHK-toong BAY-bi Covered, kurā Achtung Baby materiālu interpretē Depeche Mode; Petija Smita (Patti Smith); Nine Inch Nails; Garbage; Džeks Vaits (Jack White); The Killers; Snow Patrol u. c. mūziķi; albums tika izplatīts kopā ar žurnāla 2011. gada decembra numuru.

Achtung Baby dziesmas bijušas arī Dead or Alive; Mikas Perisas (Mica Paris); Džonija Keša (Johnny Cash); Džo Kokera (Joe Cocker); Cowboy Junkies; Ādama Lamberta (Adam Lambert); Kasandras Vilsones (Cassandra Wilson) u. c. izpildītāju repertuārā.

2003. gadā pirmoreiz publicētajā žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time) Achtung Baby ierindots 62. vietā, 2012. gadā tas šajā sarakstā ieņēma 63., bet 2020. gadā – 124. pozīciju.