B. B. Kings bieži dēvēts par blūza karali un vēstnieku.

Dzimis trūcīgā pusgraudnieku ģimenē, kopš bērnības strādāja Misisipi apkaimes kokvilnas plantācijās un dziedāja baznīcas gospeļkorī. Vietējā mācītāja vadībā apguvis dažus ģitārspēles akordus, 40. gadu sākumā, joprojām strādādams par traktoristu plantācijā, sāka muzicēt ielās. 1947. gadā pārcēlās uz Memfisu (Tenesī pavalstī), ASV dienvidu pavalstu mūzikas neformālo galvaspilsētu, kur radinieka – t. s. deltas blūzmeņa Bakas Vaita (Bukka White) – vadībā apguva blūza pamatus. 40. gadu nogalē sāka strādāt par dīdžeju un mūziķi Memfisas radiostacijā WDIA, kā arī pieņēma segvārdu Bīlstrītas Blūza Zēns (Beale Street Blues Boy – Memfisas Bīlstrīta ir vēsturisks afroamerikāņu mūzikas centrs; kopš 1991. gada tajā darbojas arī B. B. Kinga blūza klubs), ko vēlāk saīsināja uz Blūza Zēns (Blues Boy) un visbeidzot – B. B. Kings. Šajā laikā iepazinās ar Tībounu Vokeru (T-Bone Walker, viens no pirmajiem elektriskā blūza pārstāvjiem), kura ietekmē pievērsās elektriskās ģitāras spēlei.

Pirmos ierakstus B. B. Kings veica 1949. gadā, bet 1952. gadā viņa singls 3 O’Clock Blues (tradicionālas blūza dziesmas interpretācija) sasniedza 1. vietu Billboard R&B topā. Turpmākajās sešās desmitgadēs mūziķis izdeva vairāk nekā 40 studijas albumus un bija viens no visintensīvāk koncertējošiem blūzmeņiem – 50. un 60. gados sniedza 300 un vairāk koncertus gadā, vēlāk  200–300 koncertus. 1994. gadā uzstājās arī Latvijā – Rīgā un Ventspilī.

Izpildījumā integrējot iepriekšējo paaudžu blūzmeņu Čārlija Petona (Charley Patton), Blainda Lemena Džefersona (Blind Lemon Jefferson) un T. Vokera, arī džezmeņu Čārlija Kristjena (Charlie Christian) un Džango Reinharda (Django Reinhardt) spēles paņēmienus, mūziķis izstrādāja individuālu improvizatorisku spēles tehniku. B. B. Kinga mūzika vienmēr palika piederīga blūza tradīcijai, taču tās stilistiku laika gaitā papildināja arī svinga, džeza, soula, roka un popa iezīmes, kas viņam nodrošināja arvien plašāku starprasu auditoriju. 1969. gadā lielu ievērību guva viņa interpretētā dziesma The Thrill Is Gone (autori Riks Darnels, Rick Darnell, un Rojs Hokinss, Roy Hawkins), kas ierakstīta ar stīgu grupas līdzdalību un blūzam neraksturīgi izsmalcinātu producējumu – ieskaņojums izpelnījās Grammy balvu (kategorijā Labākais vīriešu R&B vokālais izpildījumus, Best Male R&B Vocal Performance), kļuva par reto blūza ierakstu, kas sasniedzis popmūzikas Top 20, un vienu no B. B. Kinga repertuāra pazīstamākiem skaņdarbiem.

Tomēr pēc daudzu kritiķu domām vispilnīgāk B. B. Kinga blūza izjūta un improvizācijas talants atklājies koncertizpildījumā (parasti uzstājās ar vidēji lielu orķestri, kura sastāvā ietilpa arī pūtēju grupa). Mūziķa diskogrāfijā ir vairāki augstvērtīgi koncertieskaņojumi – īpaši izceļami Live at the Regal (1965. gads, ierakstīts koncertā Karaliskajā teātrī Čikāgā, Ilinoisas pavalstī, ASV, bieži minēts kā viens no visu laiku spilgtākajiem blūza albumiem) un Live at Cook County Jail (1971. gads, koncerts Kuka apgabala cietumā, Ilinoisas pavalstī, ASV).

Aktīvu koncertdarbību mūziķis turpināja līdz pat mūža beigām 89 gadu vecumā (pēdējo turneju 2014. gadā nepabeidza veselības problēmu dēļ). Viņa pēdējais studijas albums One Kind Favor iznāca 2008. gadā un tika novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Labākais tradicionālā blūza albums (Best Traditional Blues Album).

B. B. Kings bija viens no visu laiku pazīstamākiem ģitāristiem, taču gandrīz tikpat slavens ilgus gadus bija arī viņa izmantotais instruments. Profesionālās darbības sākumā blūzmenis izmēģināja arī citu modeļu ģitāras, bet kopš 50. gadu vidus bija uzticīgs pusakustiskajai Gibson ES-355. Viņš nomainīja daudzas šā modeļa ģitāras, taču visām deva vārdu Lusilla (Lucille). Populāra blūza vēstures leģenda vēsta, ka 1949. gadā naktskluba apmeklētāju kautiņš B. B. Kinga priekšnesuma laikā izraisījis ugunsgrēku un mūziķis riskējis ar dzīvību, lai glābtu uz skatuves atstātu ģitāru; kad noskaidrojies, ka incidents noticis sievietes vārdā Lusilla dēļ, viņš izlēmis tā dēvēt visus turpmāk spēlētos instrumentus. 1980. gadā kompānija Gibson laida klajā autorizētu ES-355 modeli B. B. King Lucille, kas vēlāk piedzīvojis vairākas modifikācijas.

Ēriks Kleptons (Eric Clapton) savos memuāros B. B. Kingu atzinis par “neapšaubāmi ievērojamāko mākslinieku, kādu jebkad radījis blūzs”, viņa māksliniecisko nozīmību pielīdzinot Roberta Džonsona (Robert Johnson) devumam.

Būdams viens no pēdējiem, kurš 20. gs. autentiskās Misisipi blūza tradīcijas saistīja ar 21. gs. mūzikas apriti, B. B. Kings sniedzis milzīgu ieguldījumu žanra attīstībā un izplatībā. Pateicoties mūzikas demokrātiskajam skanējumam, emocionāli izjustam un tehniski virtuozam izpildījumam, arī harismātiskai personībai un humora izjūtai B. B. Kings bija visā pasaulē iecienīts mākslinieks, kura koncertus apmeklēja arī cilvēki, kas nav žanra pazinēji, un nereti viņa vārdu uztvēra kā sinonīmu jēdzienam “blūzs”.

B. B. Kings sadarbojies ar daudziem blūza, ritmblūza, soula un džezroka māksliniekiem (Bobijs Blainds, Bobby Blind; Stīvijs Vonders, Stevie Wonder; Crusaders u. c.); duetu albumā Blues Summit (1993) viņš muzicē ar virkni izcilu blūza un ritmblūza mūziķu (Roberts Krejs, Robert Cray; Badijs Gajs, Buddy Guy; Džons Lī Hukers, John Lee Hooker; Koko Teilore, Koko Taylor; Eta Džeimsa, Etta James u. c.).

Taču viņa mākslinieciskie nopelni un ietekme neaprobežojas ar blūza un t. s. melnās mūzikas paradigmu. Kopš 60. gadu 2. puses B. B. Kings iemantoja arvien lielāku autoritāti roka mūziķu un pēc tam arī klausītāju starpā. 1969. gadā B. B. Kings (arī Aiks Tērners, Ike Turner, un Tīna Tērnere, Tina Turner) kā iesildošais mākslinieks piedalījās The Rolling Stones koncertturnejā un arī turpmāk viņš koncertējis un ierakstījies ar daudziem rokmūziķiem. 80. gadu 2. pusē viņa atpazīstamību jaunā klausītāju paaudzē veicināja sadarbība ar grupu U2 – kopējs singls When Love Comes to Town (1988), kā arī līdzdalība grupas koncertturnejā Lovetown. Savukārt 2001. gadā Grammy balvu kategorijā Labākais tradicionālā blūza albums saņēma B. B. Kinga un Ē. Kleptona kopdarbs Riding with the King (2000).

Albumos Deuces Wild (1997) un B. B. King & Friends: 80 (2005) mūziķis sastrādājies ar dažādu žanru māksliniekiem: Venu Morisonu (Van Morrison); Treisiju Čepmenu (Tracy Chapman); Rolling Stones; Džo Kokeru (Joe Cocker); Villiju Nelsonu (Willie Nelson); D’Andželo (D’Angelo); Marku Nopfleru (Mark Knopfler); Eltonu Džonu (Elton John) un citiem.

B. B. Kinga ģitārspēles ietekmes apguvuši daudzi ievērojami blūza un roka ģitāristi: Džons Meiols (John Mayall); Ē. Kleptons; Džordžs Harisons (George Harrison); Džefs Beks (Jeff Beck); Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix); Badijs Gajs (Buddy Guy); Bonija Raita (Bonnie Raitt); Džimijs Vons (Jimmie Vaughan); Stīvijs Rejs Vons (Stevie Ray Vaughan); Džo Bonamasa (Joe Bonamassa) un citi.

B. B. Kings uzņemts Blūza slavas zālē (Blues Hall of Fame, 1980) un Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1987). Viņa ieraksti godalgoti ar 15 Grammy balvām, mūziķis saņēmis arī Grammy par mūža ieguldījumu (Lifetime Achievement Award, 1987). Viņa nopelni blūza attīstībā novērtēti ar Polar mūzikas balvu (Polar Music Prize, 2004).

Žurnāla Rolling Stone ekspertu aptaujā B. B. Kings atzīts par sesto visu laiku ievērojamāko ģitāristu (Rolling Stone’s 100 Greatest Guitarists, 2015), arī citos līdzīgos reitingos viņš neiztrūkstoši minēts vadošās pozīcijās.

ASV Kongress mūziķi apbalvojis ar Nacionālo Mākslu medaļu (The National Medal of Arts, 1990), bet prezidents Džordžs V. Bušs (George W. Bush) viņam piešķīris Prezidenta Brīvības medaļu (Presidential Medal of Freedom, 2006). B. B. Kings saņēmis arī Kenedija centra godalgu (Kennedy Center Honors, 1995).

Viena no Memfisas ielām, kas krustojas ar Bīlstrītu, kur mūziķis uzsāka profesionālo darbību, 2015. gadā tika pārdēvēta par B. B. Kinga bulvāri (B. B. King Boulevard). Indianolā (Misisipi pavalstī), kur aizritējusi liela daļa mūziķa bērnības un jaunības, kopš 2008. gada darbojas B. B. Kinga muzejs – tā teritorijā viņš arī apbedīts.

3 O’Clock Blues; Every Day I Have the Blues; How Blue Can You Get?; I Like to Live the Love; You Know I Love You; Let the Good Times Roll (ar B. Blaindu); Never Make Your Move Too Soon (ar Crusaders); Paying the Cost to Be the Boss; Please Accept My Love; Rock Me Baby; The Thrill Is Gone; To Know You Is to Love You; When Love Comes to Town (ar U2); Why I Sing the Blues; Woke Up This Morning

Singing the Blues (Modern/Crown, 1956); King of the Blues (Modern/Crown, 1960); The Blues (Modern/Crown, 1960); More B. B. King (Modern/Crown, 1961); Blues In My Heart (Modern/Crown, 1962); B. B. King (Modern/Crown, 1963); Live at the Regal* (ABC, 1965); Confessin’ the Blues (ABC, 1966); Blues Is King* (ABC, 1967); Blues on Top of the Blues (ABC, 1968); Lucille (ABC, 1968); Completely Well (ABC, 1969); Indianola Mississippi Seeds (ABC, 1970); Live in Cook County Jail* (ABC, 1971); Live in Japan* (MCA, 1971); Together for the First Time... Live* (ABC, 1974, ar B. Blaindu); Blues ‘n’ Jazz (ABC, 1983); Live at the Apollo* (GRP, 1990); Blues Summit (MCA, 1993); Heart to Heart (GRP, 1994, ar Daienu Šūru, Diane Schuur); Let the Good Times Roll: The Music of Louis Jordan (MCA, 1999); Riding with the King (Reprise, 2000, ar Ē. Kleptonu); Reflections (MCA, 2003); Live* (Geffen, 2008); One Kind Favor (Geffen, 2008)

* Kā daudziem 20. gs. 50 un 60. gadu blūzmeņiem, arī B. B. Kinga diskogrāfija šajā periodā ir haotiska un grūti pārskatāma – daudzus albumus ar pilnīgi vai daļēji identisku repertuāru dažādos laikos un ar dažādiem nosaukumiem izdevuši dažādi izdevēji. Šeit minēti pirmizdevumi.