M. Votersam bija liela nozīme blūza transformācijā no akustiskā, t. s. lauku blūza uz elektrisko, t. s. Čikāgas blūzu 20. gs. 50. gados; liela ietekme arī uz roka žanrisko pamatu izveidi 60. gadu otrajā pusē un 70. gadu sākumā.

Par Madiju Votersu (‘dubļainais ūdens’) nākamo mūziķi iesauca bērnībā, jo zēns bieži makšķerēja un rotaļājās Misisipi pietekās un līčos. Bērnībā un pusaudža vecumā M. Voterss strādāja kokvilnas laukos, dziedāja baptistu baznīcas korī un spēlēja mutes harmonikas, bet 17 gadu vecumā iegādājās akustisko ģitāru un muzicēja vietējās afroamerikāņu kopienas izklaides pasākumos.

1943. gadā M. Voterss, iekļaujoties afroamerikāņu migrācijas plūsmā no ASV Dienvidu pavalstīm uz Ziemeļu lielpilsētām, pārcēlās uz Čikāgu, kur dienā strādāja dažādus darbus, bet vakaros nodevās profesionāla mūziķa karjerai naktsklubos. 1944. gadā sāka spēlēt elektrisko ģitāru un sapulcēja grupu, kas muzicēja ar elektrisku skaņas pastiprinājumu, jo akustisks priekšnesums pilsētas naktsdzīves trokšņainajā gaisotnē izrādījās pārāk kluss. Turklāt, atšķirībā no vairuma blūza mūziķu, kuru repertuārā dominēja lēnas un apcerīgas dziesmas par dzīves un mīlestības netaisnību, M. Voterss izpildīja daudz vidēja un strauja tempa skaņdarbu ar paraupji vitāliem tekstiem, tādējādi veicinot blūza mentalitātes maiņu un tuvinot to urbānajam dzīvesveidam. 1947. gadā sāka sadarbību ar ierakstu kompāniju Chess Records (līdz 1950. gadam Aristocrat Records), kas turpmāk izdeva M. Votersa nozīmīgākos ieskaņojumus. Šajos ierakstos M. Voterss bieži muzicēja ar ievērojamiem blūza izpildītājiem: Litlu Volteru (Little Walter, harmonikas); Džimiju Rodžersu (Jimmy Rogers, ģitāra); Otisu Spenu (Otis Spann, klavieres) u. c., savukārt viņa koncertansamblis tika uzskatīts par vienu no labākajām blūza grupām Čikāgas intensīvajā blūza apritē.

1958. gadā M. Voterss koncertēja Lielbritānijā, turienes publiku iepazīstinot ar elektrisko blūzu, bet 1960. gadā uzstāšanās Ņūportas džeza festivālā ASV (Newport Jazz Festival; priekšnesums fiksēts albumā At Newport 1960, 1960) viņam sagādāja ievērību ārpus blūza cienītāju aprindām, un turpmāk mūziķis, kura slava iepriekš bija koncentrējusies afroamerikāņu vidē, piesaistīja arvien vairāk klausītāju starprasu publikā.

20. gs. 60. gados M. Voterss muzicēja gan lauku, gan Čikāgas blūza stilā, bet desmitgades otrajā pusē, reaģējot uz daudzu roka mūziķu un klausītāju interesi par Čikāgas blūzu un viņa jaunradi, skanējumu tuvināja rokmūzikai. 1968. gadā izdeva neviennozīmīgi uzņemtu psihedēliska blūzroka albumu Electric Mud, bet 1969. gadā kopā ar vairākiem rokmūziķiem (Pols Baterfīlds, Paul Butterfield; Maiks Blūmfīlds, Mike Bloomfield; Donalds “Daks” Dans, Donald “Duck” Dunn, u. c.) ierakstīja vienu no veiksmīgākajiem darbiem Fathers and Sons (1969); albumā The London Muddy Waters Sessions (1972) muzicēja ar angļu un īru rokmūziķiem (Rorijs Galahers, Rory Gallagher; Riks Grečs, Ric Grech; Mičs Mičels, Mitch Mitchell; Stīvs Vinvuds, Steve Winwood, u. c.); autoritāti roka publikā nostiprināja līdzdalība grupas The Band atvadu koncertā (1976) un tajā uzņemtā koncertfilmā “Pēdējais valsis” (The Last Waltz, režisors Mārtins Skorsēze, Martin Scorsese, ASV, 1978).

Radošās darbības pēdējos gados M. Votersam izveidojās cieša sadarbība ar amerikāņu rokmūziķi Džoniju Vinteru (Johnny Winter), kurš producēja virkni viņa vēlīno albumu, tostarp Hard Again (1977), I’m Ready (1978) un Muddy “Mississippi” Waters Live (1979), kas novērtēti ar Grammy balvu kategorijā Labākais etniskais vai tradicionālā folka ieraksts (Best Ethnic or Traditional Folk Recording).

Mūža pēdējos gados mūziķi vajāja veselības problēmas un viņa pēdējā publiskā uzstāšanās notika Ērika Kleptona (Eric Clapton) koncertā 1982. gadā.

M. Voterss nereti ierindots starp 20. gs. nozīmīgākajiem mūziķiem. Viņa galvenie nopelni saistīti ar Čikāgas blūza skanējuma izveidi un pilnveidi – lielā mērā tieši pateicoties M. Votersam, tas 20. gs. 50. gados kļuva par izplatītāko blūza stilu, bet nākamajā desmitgadē kalpoja par vienu no roka muzikālajiem pirmavotiem, iedvesmojot tādus māksliniekus kā Cream, Bobs Dilans (Bob Dylan), Ē. Kleptons, Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix); Led Zeppelin, The Rolling Stones, The Yardbirds un citus.

M. Votersa vadītajos mūziķu sastāvos ievērību guvuši daudzi vēlāk nozīmīgi blūzmeņi (Džeimss Kotons, James Cotton; Ērls Hukers, Earl Hooker; Bobs Margolins, Bob Margolin; Paintops Perkinss, Pinetop Perkins; Džerijs Portnojs, Jerry Portnoy; Džūniors Velss, Junior Wells, u. c.), un daudzas viņa repertuāra dziesmas (gan paša M. Votersa, gan citu autoru, īpaši Villija Diksona, Willie Dixon, sacerējumi) – Baby Please Don’t Go; Champagne & Reefer; Got My Mojo Working; Hoochie Coochie Man; King Bee; I Just Want to Make Love to You; Mannish Boy; Rollin’ Stone un citas – vēlāk kļuvušas par bieži izpildītiem blūza standartiem. Savukārt M. Votersa sacerētā dziesma Rollin’ Stone iedvesmojusi angļu rokgrupas Rolling Stones un amerikāņu populārās kultūras žurnāla Rolling Stone nosaukuma izvēli. Angļu roka vokālists Pols Rodžerss (Paul Rodgers) iedziedājis M. Votersa dziesmu albumu Muddy Water Blues: A Tribute to Muddy Waters (1993), viņa mūzikas ietekme arī 21. gs. jūtama daudzu blūza un roka mūziķu jaunradē.

M. Voterss uzņemts Blūza slavas zālē (Blues Hall of Fame, 1980) un Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1987), viņa ieraksti novērtēti ar sešām Grammy balvām, bet radošā darbība kopumā izpelnījusies Grammy par mūža ieguldījumu (Lifetime Achievement Award, 1992). 2001. gadā izdotais M. Votersa izlases albums The Anthology iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

ASV Pasts laidis klajā pastmarku ar mūziķa portretu (1994). 

Baby Please Don’t Go; Forty Days and Forty Nights; Gypsy Woman; Good Morning Little School Girl; Got My Mojo Working; Honey Bee; Hoochie Coochie Man; I Can’t Be Satisfied; I Just Want to Make Love to You; I’m Ready; You Shook Me; Long Distance Call; Mannish Boy; Rock Me; Rollin’ and Tumblin’; Rollin’ Stone; Trouble No More

Muddy Waters Sings Big Bill (Chess, 1960); At Newport 1960• (Chess, 1960); Folk Singer (Chess, 1964); Brass and the Blues (Chess, 1966); Electric Mud (Cadet Concept, 1968); After the Rain (Cadet Concept, 1969); Fathers and Sons•• (Chess, 1969); Live at Mr. Kelly’s• (Chess, 1971); The London Muddy Waters Sessions (Chess, 1972); Can’t Get No Grindin’ (Chess, 1973); “Unk” in Funk (Chess, 1974); The Muddy Waters Woodstock Album (Chess, 1975); Hard Again (Blue Sky, 1977); I’m Ready (Blue Sky, 1978); Muddy “Mississippi” Waters Live• (Blue Sky, 1979); King Bee (Blue Sky, 1981); Live at the Fillmore Auditorium – San Francisco Nov. 04-06, 1966• (Geffen/Chess, 2009); Live at the Checkerboard Lounge, Chicago, 1981• (Eagle Vision, 2012)

 * 1947.–1960. gadā M. Votersa ieraksti tika izdoti singlos, kas vēlāk apkopoti daudzos izlases albumos

• koncertieraksti

•• studijas un koncertieraksti