Ekonomika kā sociāla zinātne radās 18. gs. ar nosaukumu “politiskā ekonomija” (political economy). Par tās pamatlicēju uzskata skotu ekonomistu Ādamu Smitu (Adam Smith), kurš publicēja grāmatu “Nāciju labklājība” (The Wealth of nations, 1776). Mūsdienās ekonomikas teoriju dala divās daļās – mikroekonomikā, kas aplūko atsevišķu (individuālu) saimniecisko vienību rīcību, un makroekonomikā, kas analizē visu ekonomisko subjektu (mājsaimniecību, uzņēmumu, valdības un ārvalstu) kopdarbību un parāda, kā funkcionē ekonomiskā sistēma kopumā. Dažreiz papildus izdala vēl vidus līmeņa ekonomiku jeb mezoekonomiku, kas pēta ekonomiskās parādības, kas neietilpst ne makroekonomikas, ne mikroekonomikas pētījumu jomās.

Makroekonomikas pirmssākumi meklējami 20. gs. 30. gados Lielās depresijas laikā (1929‒1939), taču pašu makroekonomikas terminu plašāk sāka lietot tikai pēc Otrā pasaules kara (20. gs. 50. gados). Makroekonomikas teorijas pamatus aprakstīja britu ekonomists Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes) grāmatā “Nodarbinātības, procentu un naudas vispārējā teorija” (The General Theory of Employment, Interest and Money, 1936). Tajā viņš izskaidroja Lielās depresijas cēloņus un izstrādāja ekonomikas atveseļošanas metodes, kuras guva atsaucību un tika plaši pielietotas ekonomikas politikas veidošanā pēc Otrā pasaules kara gan Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), gan Rietumeiropā. Tā kā makroekonomikas pētījumu loks ir ļoti plašs un daudzveidīgs, mūsdienās izveidotas daudzas zinātniskās skolas un pastāv vairāki ideoloģiskie virzieni, kas vienus un tos pašus procesus skaidro atšķirīgi.

Makroekonomika ir teorētiska zinātne, kurai ir praktisks pielietojums. Makroekonomikas teorija formalizēti un zinātniski atspoguļo ekonomisko realitāti, tā izskaidro ekonomisko situāciju, kāda tā ir šobrīd, un parāda, kā tā varētu mainīties nākotnē. Makroekonomikas notikumi ietekmē ikviena cilvēka dzīvi, jo nepārtraukti notiek dažādas ekonomiskās aktivitātes, kas skar ikviena sabiedrības locekļa personiskās intereses. Izpratne par makroekonomikas pamatlikumiem un likumsakarībām ir vajadzīga, lai cilvēks pilnvērtīgi piedalītos sabiedriskajā dzīvē, izprastu norises tautsaimniecībā un pieņemtu saimnieciska rakstura lēmumus, spētu labāk konkurēt darba tirgū.

Makroekonomika analizē, kā funkcionē ekonomika kopumā, un atklāj savstarpējo sakarību starp dažādiem ekonomikas rādītājiem un procesiem, piemēram, starp inflāciju un bezdarbu, bezdarbu un IKP pieaugumu, un izskaidro to mijiedarbību. Makroekonomika dod izpratni par dažādām saimnieciskām parādībām un notikumiem, palīdz izprast ekonomiskās sistēmas funkcionēšanas vispārējo raksturu, attīsta vispusīgu un kritisku domāšanu, ļauj izvērtēt un stāties pretī pretrunīgām praktiskām rekomendācijām un konfliktējošiem uzskatiem.

Makroekonomikas teorijas atzinumi tiek izmantoti, arī lai izstrādātu valsts ekonomisko politiku, ar kuru valdība iedarbojas uz sabiedrības ekonomisko dzīvi. Makroekonomika parāda ekonomiskās politikas veidotājiem, kāpēc ekonomika attīstās labi vai slikti un kas būtu jādara, lai nodrošinātu vienmērīgu ekonomisko izaugsmi, palielinātu kopējo izlaides līmeni vai arī samazinātu inflāciju un bezdarbu. Taču makroekonomika ir konceptuāla zinātne ‒ tā nedod atbildi uz jautājumu, kā konkrētam indivīdam noteiktā brīdī rīkoties, kā arī nesniedz gatavas rekomendācijas, kuras varētu izmantot ekonomikas politikā, lai uzreiz atrisinātu kādu problēmu. Ekonomika un tās konteksts nestāv uz vietas, un, ja kaut kas noticis ekonomikas nozarē iepriekš, tas nenozīmē, ka šāds scenārijs atkārtosies tieši tādā pašā veidā vēlreiz un vēlreiz.

Makroekonomiska ir cieši saistīta ar mikroekonomiku, jo ekonomiskās darbības rezultāti tautsaimniecības līmenī lielā mērā atkarīgi no tā, kādus lēmumus pieņem mājsaimniecības par izdevumiem patēriņam (cik daudz tērēs, kādas preces un pakalpojumus izvēlēsies), uzkrājumiem, darbaspēka piedāvājumu (izvēle starp brīvo laiku un darba laiku), kā arī atsevišķu uzņēmumu saimnieciskās darbības. Mikroekonomikas zināšanas ir loģisks sākuma punkts apkopoto datu tālākai makroekonomiskai analīzei, tāpēc mikroekonomiku uzskata par makroekonomikas pamatu jeb bāzi. Gan mikroekonomika, gan makroekonomika pēta atsevišķu ekonomisko subjektu lēmumus un dod zināšanas par to rīcības cēloņiem un sekām dažādu motīvu ietekmē. Tāpat makroekonomika aplūko ekonomiskos procesus, kas notiek sabiedrībā, palīdz izprast to darbību, izdarīt izvēli un pieņemt atbilstošus saimnieciskos lēmumus, kā saimniekot ierobežotības apstākļos, lai sasniegtu iespējami labākus rezultātus.

Makroekonomikas analīzē tiek lietoti dažādi modeļi, kā arī abstakcijas, lai atspoguļotu galvenos ekonomiskās dzīves procesus un parādības. Lai novērtētu ekonomisko situāciju, tiek izmantoti tādi rādītāji kā IKP, patēriņa cenu indekss (PCI), kopējais pieprasījums un piedāvājums un citi apkopoti lielumi, kurus reālā dzīvē nevar redzēt un novērtēt, kā tie mainās. Tāpat makroekonomika analizē triju savstarpēji saistītu tirgu – preču un pakalpojumu, resursu, naudas un finanšu ‒ darbību, kā arī aplūko fiskālās un monetārās politikas ietekmi uz atsevišķiem ekonomikas subjektiem un tautsaimniecību kopumā. Galvenās problēmas, kuru izpētei pievēršas makroekonomika, ir ekonomiskā attīstība un izaugsme, bezdarbs un pilnīga nodarbinātība, inflācija un cenu līmeņa stabilitāte, iekšējā un ārējā makroekonomiskā līdzsvara nodrošināšana.

Mūsdienu makroekonomikas teorijā pastāv dažādas zinātniskās skolas un atšķirīgas makroekonomisko problēmu analīzes koncepcijas, kā arī ideoloģiskie virzieni, kuru viedokļi atsevišķos jautājumos var radikāli atšķirties. 20. gs. 50.‒80. gados notika intensīva makroekonomikas attīstība, jaunu ekonomikas skolu un zinātniskās domas virzienu veidošanās, kas papildināja ekonomikas teoriju, pievienojot tādus jaunākos sasniegumus kā nepilnīga konkurence, izmaiņas tehnoloģijās un citus, kā arī pārskatīja vairākus iepriekš pastāvējušus pieņēmumus un atziņas. Pazīstamākie mūsdienu ekonomiskās ideoloģijas virzieni ir klasiskā skola, keinsisms un neokeinsisms, Čikāgas skola, neoklasiskā skola, Austrijas skola, ekonomiskā institucionālisma skola.

Klasiskā skola radās 18. gs. beigās un 19. gs.sākumā. Tās pamatlicējs bija Ā. Smits un viņa sekotāji – Devids Rikardo (David Ricardo), Tomass Roberts Maltuss (Thomas Robert Malthus) un Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill). Šīs skolas pārstāvji uzskatīja, ka tirgus sistēma ir efektīvākais veids resursu maiņai. Tirgus sistēma savieno pircējus ar pārdevējiem, izmantojot cenu kā pamatu darījumam. Cenā pircēji un pārdevēji balsta savas izvēles. Klasiskās skolas pārstāvji aplūkoja ekonomiku no piedāvājuma puses un uzsvēra, ka galvenais ražošanas faktors ir darbs. Viņu skatījumā, personīgā labuma sasniegšana rada kopēju labumu, ražošanas attīstību un progresu. Viņi atbalstīja brīvu konkurenci un uzsvēra, ka valdības lomai tirgus sistēmā vajadzētu būt iespējami mazai, lai tirgus sistēma varētu strādāt efektīvi. Valdības galvenais uzdevums ‒ noteikt likumus un tiesības, kas ļautu tirgum darboties. Viens no viņu pieņēmumiem bija saistīts ar darba algu, cenu un procentu likmju elastību, kas ātri piemērojas jebkurām izmaiņām un nodrošina līdzsvaru gan preču un pakalpojumu, gan naudas un finanšu, gan darbaspēka tirgū.

Keinsisms radās 20. gs. 30. gados. Tās pamatlicējs Dž. M. Keinss izstrādāja jaunu pieeju ekonomiskās darbības analīzei un iestājās par aktīvu valdības iejaukšanos ekonomikā. Dž. M. Keinsa ideju sekotāji Džons Ričards Hikss (John Richard Hicks), Pols Entonijs Semjuelsons (Paul Anthony Samuelson), Deivids Romers (David Romer) un citi attīstīja viņa idejas un radīja arī pirmos makroekonomiskās analīzes modeļus, piemēram, IS-LM modeli un citus, kas joprojām tiek plaši izmantoti ekonomisko procesu analīzē. Keinsisti noraidīja klasiķu pamatpieņēmumu par darba algu, cenu un procentu likmju elastību un automātisku ekonomikas regulēšanos. Keinsistu idejas tika akceptētas pēc Otrā pasaules kara un sāka izplatīties ekonomistu un politiķu vidū ASV, Lielbritānijā un citās Eiropas valstīs. Valdības juta, ka ar nodokļu un valsts izdevumu palīdzību, kā arī ar naudas daudzuma izmaiņām regulējot procentu likmi, tās var ietekmēt ekonomiku, lai sasniegtu vēlamo nodarbinātības un produkcijas izlaides līmeni. Šajā laikā tika izveidots plašs valsts sektors ne tikai infrastruktūras, bet arī ražošanas jomā, tāpat pieauga tā nacionālā ienākuma daļa, ko pārdalīja caur budžetu, it īpaši Rietumeiropas valstīs. Dž Keinsa ideju ietekmē tika veidotas arī t.s. Bretonvudas institūcijas – Pasaules Banka (World Bank), Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund) un citas, kā arī starptautiskā finanšu sistēma, kas pastāvēja no 1947. līdz 1971. gadam un ietvēra fiksētu valūtas kursu politiku.

20. gs. 70. gados tika novērots jauns ekonomikas fenomens ‒ stagflācija, kam raksturīgs augsts bezdarba līmenis un vienlaicīgi strauja cenu celšanās. Līdz ar to kļuva skaidrs, ka bezdarba un inflācijas problēmas nav atrisinātas un Dž. Keinsa ieteiktie ekonomikas regulēšanas paņēmieni bija zaudējuši savas iedarbības spēku. Atgriešanās pie keinsistu idejām notika 2008.‒2009. gada pasaules finanšu krīzes laikā, kad daudzas no agrākajām Dž. Keinsa idejām par fiskālo un monetāro instrumentu izmantošanu atguva popularitāti.

Čikāgas skola radās 20. gs. 60. gadu beigās un apvienoja ASV makroekonomistus, kas apstrīdēja vadošo (keinsistu) makroekonomisko ideoloģiju. Tās pamatlicējs Miltons Frīdmens (Milton Friedman) 1962. gadā publicēja darbu “Kapitālisms un brīvība” (Capitalism and Freedom), kurā uzsvēra monetārās politikas nozīmi un lika pamatus monetārisma skolas attīstībai. Monetāristu skola attīstījās, revidējot agrākās naudas teorijas, lai noteiktu sakarību starp naudas masas apjomu un kopējo ienākumu jeb IKP. M. Frīdmens un viņa sekotāji Alans Meltcers (Allan Meltzer), Karls Brunners (Karl Brunner) un citi uzsvēra, ka valdība var nodrošināt ekonomisko stabilitāti, uzturot stabilu naudas piedāvājuma pieauguma tempu.

Jaunā klasiskā jeb neoklasiskā skola radās jau 19. gs. beigās, bet uzplaukumu piedzīvoja 20. gs. 70. gados. Viens no pazīstamākajiem neoklasiskās skolas pārstāvjiem ir Roberts Emersons Lukass (Robert Emerson Lucas Jr.). Neoklasiskās skolas, tāpat kā klasiskās skolas, pārstāvji, uzsvēra ekonomikas pašregulējošās sistēmas nozīmi, taču atšķirībā no klasiskās skolas aplūkoja pieprasījumu un piedāvājumu mijiedarbībā, nevis atrauti. Neoklasiķi radīja arī racionālo paredzējumu hipotēzi, saskaņā ar kuru uzņēmumi un privātpersonas, izmantojot ex-post un ex-ante paredzējumus, koriģēs savus plānus, izmantojot visu pieejamo informāciju (gan par pagātni, gan nākotnes vīzijām). Tāpat viņi uzsvēra, ka panākumi ekonomikā un tās metodoloģija galvenokārt balstās uz izstrādātiem matemātiskiem modeļiem, kas palīdz ekonomiku saprast, izskaidrot un paredzēt. Roberts Mērtons Solovs (Robert Merton Solow), Trevors Svāns (Trevor Winchester Swan) un citi šīs skolas pārstāvji pievērsās ilgtermiņa izaugsmes matemātiskajai modelēšanai un ekonomiskās izaugsmes faktoru analīzei, uzsverot tehnoloģiskā progresa nozīmi. Neoklasiķu radītais Solova-Svāna ekonomiskās izaugsmes modelis joprojām ir ilgtermiņa izaugsmes izpētes stūrakmens.

Laika gaitā keinsisma ideoloģija sadalījās divos virzienos: neokeinsismā un postkeinsismā. Neokeinsisti ‒ Henrijs Rojs Harrods (Henry Roy Forbes Harrod), Evsejs Domars (Evsey Domar) un citi ‒ līdzīgi kā neoklasiķi, pievērsās ekonomiskās izaugsmes modeļu izstrādei, lai atrastu optimālo līdzsvaru starp izaugsmes faktoriem un noteiktu apstākļus, kas nodrošina vēlamo attīstības tempu un stabilitāti, kā arī izpētītu proporcijas starp atsevišķiem izaugsmi ietekmējošiem faktoriem, tostarp starp patēriņu un uzkrājumiem. Savukārt postkeinsisti galveno uzmanību pievērsa uzkrājumu procesa priekšnosacījumu analīzei, lai pamatotu kapitāla uzkrāšanas un ienākumu sadales savstarpējo saistību. Tāpat viņi analizēja ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes tendences un uzvēra, ka ekonomikas izaugsme ir atkarīga no tehnoloģiskā progresa, reālās darba algas un peļņas normas. Abas jaunās keinsistu skolas aktīvi iestājas arī par mikroekonomikas un makroekonomikas principu saistību un uzskata, ka kopējās rīcības izpratne jābalsta uz uzņēmumu, mājsaimniecību un valdības mijiedarbību darbaspēka, preču un kapitāla tirgos.

Austrijas skolas pārstāvji ekonomiku un tirgus stāvokli apskata no individuālo cilvēku perspektīvas un viņu darbībām. Austriešu ekonomisti atšķirībā no citu skolu pārstāvjiem nepaļaujas tik daudz uz statistiku, makroekonomikas datiem un matemātisko pētījumu metožu izmantošanu, bet uzsvaru liek uz patērētāju uzvedības psiholoģisko īpašību izpēti. Viņi iestājas par brīvu tirgu, privātīpašumu un īpašumtiesībām, kā arī individuālās izvēles brīvību un neatbalsta valdības iejaukšanos ekonomikā. Austrijas skolu dibinātāja Karls Mengers (Carl Menger), kurš 1871. gadā publicēja grāmatu “Ekonomikas principi” (Grundsätze der Volkswirtschaftslehre), izklāstot tajā ekonomikas principus, ko citi tā laika vadošie ekonomisti neakceptēja. Neskatoties uz pretestību, Austrijas skolai radās daudz sekotāju ne tikai Vācijā un Austrijā, bet arī ASV, piemēram, Ludvigs Henrihs fon Mīzess (Ludwig Heinrich von Mises), Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek) un citi. F. A. fon Hajeka idejas bija arī 20. gs. otrās puses redzamāko labējo politiķu ‒ Mārgaretas Tečeres (Margaret Hilda Thatcher) un Ronalda Reigana (Ronald Wilson Reagan) ‒ ekonomiskās politikas iedvesmas avots. Austrijas skolas pārstāvji zināmi arī ar to, ka piedāvā brīvu banku sistēmu, kurā neeksistētu centrālās bankas un bankas savstarpēji konkurētu brīvā tirgū, pašām lemjot par procentu likmēm un izdodot savas valūtas.

Makroekonomikas procesu un parādību izzināšanā tiek lietotas gan vispārējas, gan specifiskas ekonomiskās metodes. No vispārējām metodēm plaši izmanto analīzes un sintēzes, salīdzināšanas un vispārināšanas, indukcijas un dedukcijas, monogrāfisko jeb aprakstošo, vēsturiski loģiskās saiknes un citas metodes. Makroekonomikas analīzē izmanto tādas specifiskas metodes kā agregēšanu (apkopošanu) un modelēšanu. Ar agregēšanu saprot dažādu ekonomisko rādītāju konsolidāciju ar mērķi izveidot makroekonomisko rādītāju kopu, kas raksturo ekonomikas kā vienotas sistēmas attīstību. Ekonomikā kopumā ir daudz dažādu tirgu, ražotāju un patērētāju, kas makroekonomikā tiek apkopoti un apskatīti kā vienots veselums, piemēram, visas mājsaimniecības vai preču un pakalpojumu tirgus, kas apvieno visu preču un pakalpojumu kopējo pieprasījumu un piedāvājumu. Tā ir abstrakcija, ko izmanto, lai atspoguļotu galvenos ekonomiskās dzīves procesus un parādības.

Modelēšana ļauj izprast noteiktu ekonomisko parādību norisi, abstrahējoties no pētāmās parādības tiešās konkrētības, to vienkāršojot, kā arī izzināt dažādas cēloņsakarības, izskaidrot un paredzēt ekonomikā notiekošos procesus. Modelēšana palīdz apzināt ekonomisko procesu raksturu un prognozēt attīstības tendences, izmantojot matemātiskos simbolus un algoritmus, lai noteiktu funkcionālās sakarības. Izmantojot modeļus, ekonomisti var eksperimentēt, veidot dažādus scenārijus, novērtēt dažādu alternatīvu politiku ietekmi, loģiski pamatot savus piedāvātos argumentus. Modeļi dod iespēju izslēgt mazsvarīgos lielumus ekonomiskajā situācijā, lai spriestu par cēloņsakarībām un prognozētajiem rezultātiem. Makroekonomisko procesu matemātiskās modelēšanas vēsture sākās 1937. gadā, kad Džeimss Mīds (James Mead), H. R. Harrods un Dž. R. Hikss iepazīstināja ar ziņojumiem, kuros tika apspriests Dž. M. Keinsa darbs “Nodarbinātības, procentu un naudas vispārējā teorija”. Laika gaitā makroekonomiskie modeļi kļuva arvien sarežģītāki un kompleksāki, jo mainījās analīzes veikšanas veidi un tika pilnveidota metodoloģija. Mūsdienās ekonomiskā modelēšana tiek uzskatīta par būtisku makroekonomikas attīstības virzienu, un tā ir izgājusi cauri vairākām modeļu paaudzēm – sākot no keinsistu ‒ Dž. R. Hiksa, Franko Modiljāni (Franco Modigliani), Lorensa Roberta Kleina (Lawrence Robert Klein) ‒ modeļiem, kam sekoja monetāristu ‒ M. Frīdmena un Edmunda Felpsa (Edmund Phelps) ‒ modeļi, kā arī nelīdzsvara modeļi, pirmās paaudzes jaunie keinsisma modeļi, reālā biznesa cikla (RBC) un dinamiskā stohastiskā līdzsvara (DSGE) modeļi, kas tiek plaši izmantoti gan akadēmiskās, gan banku aprindās.

Līdz pat 20. gs. 30. gadiem lielāka uzmanība tika veltīta tai ekonomikas teorijas daļai, ko mūsdienās sauc par mikroekonomiku. Pamatā tika aplūkoti jautājumi par tirdzniecību un maiņu, patērētājiem un uzņēmumiem, kas cenšas maksimizēt derīgumu un gūt pēc iespējas lielāku labumu. Tāpat tika analizēta dažādu tirgu darbība atšķirīgos stāvokļos (pilnīgas konkurences, monopola apstākļos utt.).

Situācija izmainījās Lielās depresijas laikā, kad pasaules ekonomika pārdzīvoja sabrukumu un galvenā uzmanība tika pievērsta cēloņiem, kas noteica tādu koprādītāju kā bezdarbs un IKP attīstību. Klasisko ekonomistu (Ā. Smita un viņa sekotāju) kļūdainais skaidrojums ieilgušai augsta bezdarba eksistencei lielā mērā lika pamatus makroekonomikas teorijas attīstībai. Līdz tam dominēja uzskats, ka tirgi strādā labi un valstij pēc iespējas mazāk jāiejaucas ekonomiskajos procesos, savukārt Lielā depresija sagrāva ticamību viedoklim par ekonomikas pašregulējošo dabu. Dž. M. Keinss, izskaidrojot Lielās depresijas cēloņus, secināja, ka ekonomikas lejupslīdes un krīzes cēloņi ir nevis ārējie faktori, kā to pieņēma klasiskās skolas pārstāvji, bet gan tas, ka savlaicīgi un sinhroni netiek pieņemti nepieciešamie ekonomiskie lēmumi, it īpaši attiecībā uz uzkrājumiem un investīcijām. Tāpēc Dž. M. Keinss aizstāvēja viedokli ‒ lai izkļūtu no ekonomiskās krīzes, valstij nepieciešams iejaukties ekonomikā, regulējot produkcijas izlaides un nodarbinātības līmeni. Par galveno ekonomikas regulēšanas instrumentu Dž. M. Keinss izvirzīja fiskālo politiku, kurai, pēc viņa domām, ir svarīga loma periodos, kad privātais pieprasījums ir zems. Lai to stimulētu, valdībai jāpalielina budžeta izdevumi, lai tādējādi veicinātu kopējās ekonomiskā aktivitātes un nodarbinātības pieaugumu.

Dž. M. Keinss radīja arī nacionālā ienākuma noteikšanas teoriju un lika pamatu daudziem aspektiem, ar ko šodien nodarbojas makroekonomika.

Keinsistu idejas dominēja makroekonomikas teorijā līdz pat 20. gs. 70. gadiem, kad ASV un citu attīstīto valstu ekonomikas piedzīvoja visai ievērojamas inflācijas, bezdarba un produkcijas izlaides svārstības un tika zaudēta ticība tam, ka valdības var labi “vadīt” ekonomiku.

Makroekonomika ir atvērta zinātne, kurā nepārtraukti notiek attīstība un pilnveide, ko ietekmē tādi procesi kā tehnoloģiskā attīstība, t.sk. informāciju un komunikāciju tehnoloģijas (IKT) un digitalizācija, globalizācijas procesu padziļināšanās, ekonomiskie un citi satricinājumi.

21. gs. pirmajā pusē pasaules ekonomika piedzīvoja divus būtiskus satricinājumus ‒ 2008.‒2009. gada finanšu krīzi un Covid-19 pandēmiju ‒, kas pievērsa uzmanību makroekonomikas problēmām un aktualizēja diskusiju par iespējām regulēt ekonomiku. Mūsdienās pastāv divi pretēji ekonomiskās domas virzieni:

1) klasiķi, neoklasiķi, monetāristi un citu ekonomisko skolu pārstāvji, kas uzskata, ka tirgus strādā labi pats par sevi un nav nepieciešama valdības iejaukšanās ekonomiskajos procesos (politikas veidotājiem ir jāierobežo sava darbība un iejaukšanās ekonomikā, lai neizjauktu tās dabisko attīstības tempu);

2) keinsisti, neokeinsisti un citi, kas uzsver, ka valdības iejaukšanās ir svarīga, lai uzlabotu ekonomisko procesu vadīšanu, un iestājas par aktīvu fiskālo un monetāro politiku (makroekonomiskajai politikai ir jāstimulē ekonomika depresijas periodos un jāpalēnina tās attīstība pārkāršanas brīžos).

Globālās finanšu krīzes ietekmē daudzas no agrākajām Dž. Keinsa idejām atguva popularitāti un pat tādi valsts neiejaukšanās ideju piekritēji kā Roberts Barro (Robert Joseph Barro) un citi neoklasiskās skolas pārstāvji atzina nepieciešamību regulēt ekonomiku. Šajā laikā aktīvi tika izmantoti monetārās politikas instrumenti, savukārt Covid-19 izraisītās krīzes pārvarēšanā galvenokārt tiek izmantoti fiskālās politikas instrumenti, lai sniegtu atbalstu gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem. Tādējādi makroekonomikas attīstību nevar skatīt atrauti no valdības politiskās darbības. Makroekonomika ir cieši saistīta ar valdības realizēto ekonomisko politiku, kas ir valdības pasākumu kopums, tās praktiskā rīcība valsts ekonomisko funkciju īstenošanā. Veidojot ekonomisko politiku, tiek ņemtas vērā makroekonomikas teorijas atziņas, kas tiek piemērotas konkrētā ekonomiskā sistēmā, ņemot vērā noteiktas sabiedrības vajadzības.

Ekonomiskos pētījumus veic universitātes un citas augstskolas, dažādas zinātniski pētnieciskās institūcijas, valstu ekonomikas un finanšu ministrijas, centrālās bankas, kā arī starptautiskās organizācijas, piemēram, Starptautiskais valūtas fonds, Pasaules Banka, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Cooperation and Development, OECD) u. c.

Lielākā daļa ietekmīgāko universitāšu, kuras veic apmācību un pētījumus ekonomikas teorijas jomās (mikroekonomikā un makroekonomikā), atrodas ASV: Hārvarda Universitāte (Harvard University), Stenforda Universitāte (Stanford University), Čikāgas Universitāte (University of Chicago), Jeila Universitāte (Yale University), Kalifornijas Universitāte Bērklijā (University of California, Berkeley), Pensilvānijas Universitāte (University of Pennsylvania), Ņujorkas Universitāte (New York University). Eiropā pazīstamākās universitātes atrodas Lielbritānijā: Londonas Ekonomisko un politikas zinātņu skola (London School of Economics and Political Science), Oksfordas Universitāte (University of Oxford), Kembridžas Universitāte (University of Cambridge). Spēcīga ekonomikas pētniecība ir izveidojusies Francijā, piemēram, Sorbonas Universitātē (Sorbonne Universités), Vācijā un Zviedrijā, kur atrodas Stokholmas Ekonomikas augstskola (Handelshögskolan i Stockholm).

Pētniecību veic arī Eiropas Komisijas (European Comission), EUROSTAT un pie valstu valdībām izveidotās pētījumu struktūrvienības, piemēram, produktivitātes padomes.

Vērtējot pēc ietekmes faktora (H-Index), nozīmīgākie žurnāli ir trīs Amerikas Ekonomistu asociācijas (American Economic Association) izdoti žurnāli ‒ American Economic Review (kopš 1911. gada), Journal of Economic Literature (1963. gada) un Journal of Economic Perspectives (kopš 1987. gada) ‒, The Quarterly Journal of Economics (kopš 1886. gada), ko izdod Hārvarda Universitāte, Journal of Finance (kopš 1946. gada), ko izdod Amerikas Finanšu asociācija (American Finance Association), Journal of Political Economy (kopš 1892. gada), ko izdod Čikāgas Universitāte, Review of Economic Studies (kopš 1933. gada), ko izdod Oksfordas Universitāte, Journal of Monetary Economics (kopš 1973. gada), ko izdod izdevniecība Elsevier, The Review of Economics and Statistics (kopš 1919. gada), ko izdod izdevniecība MIT Press, un Economic Journal (kopš 1891. gada), ko izdod Karaliskā ekonomikas biedrība (Royal Economic Society).