Kopumā plānā piedalījās Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Īslande, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Šveice, Turcija, Vācijas Federatīvā Republika un Zviedrija. Lielākā palīdzības saņēmēja bija Lielbritānija, kas ieguva 3,3 miljardus dolāru. Plāna mērķis bija atjaunot un modernizēt Lielbritānijas ekonomiku un samazināt ārējās tirdzniecības tarifus. Francija plāna ietvaros saņēma 2,3 miljardus dolāru. Tā ieguldīja līdzekļus Monē plāna (plan Monnet) īstenošanā, kuru jau 1946. gadā bija izstrādājis Žans Monē (Jeann Omer Marie Gabriel Monnet). Plāns paredzēja intensīvu attīstību ogļu ieguvē un tērauda ražošanā, elektrības un dzelzceļa attīstībā, ķīmiskajā rūpniecībā un tādējādi nodrošināja strauju izaugsmi. Īpašu vietu ieguva Rietumvācijas ekonomikas atdzimšana, kas bija svarīga visas Eiropas ekonomikai. Māršala plāns nodrošināja paātrinātu rūpniecības attīstību, un tiek uzskatīts, ka bez tā Vācijas attīstībā lielāka loma būtu lauksaimniecībai. Vācijas ekonomikas straujā izaugsme daļēji balstījās Māršala plānā. Nozīme Eiropas attīstībā bija arī ASV militārajiem pasūtījumiem Korejas kara (1950–1953) laikā. Kad Māršala plāns 1951. gadā beidzās, tika pieņemts Savstarpējās drošības likums (Mutual Security Act), kas paredzēja atbalstu militārās kapacitātes nostiprināšanai un bija orientēts ne tikai uz Eiropu, bet arī uz Latīņameriku.