Māršala plāna mērķis bija uzlabot Eiropas ekonomisko situāciju, tādējādi nodrošinot politisko stabilitāti un novēršot komunisma ekspansiju. Koncepcija publiski izvirzīta Dž. Māršala runā Hārvarda Universitātē (Harvard University) 05.06.1947. Plāns tika īstenots laikā no 1948. līdz 1951. gadam un paredzēja apmēram 13 miljardu dolāru atbalstu vismaz 17 Eiropas valstīm.

Māršala plāns ir būtisks elements starptautiskajās attiecībās pēc Otrā pasaules kara un Aukstā kara procesos. Māršala plāns bija būtiska mūsdienu starptautiskās ekonomiskās kārtības izveides sastāvdaļa un veicināja Rietumu pasaules ekonomisko nostiprināšanos un starptautisko sadarbību. Plāna pamatā bija ideja, ka bez stipras un bagātas Rietumeiropas nav iespējama ASV ekonomiskā un politiskā drošība un miera saglabāšana pasaulē.

Jau Otrā pasaules kara laikā izplatījās idejas par jaunu pasaules kārtību, kas ietvertu pasaules brīvās tirdzniecības koncepciju un sociālās labklājības nodrošināšanu pasaules iedzīvotājiem. ASV prezidents Franklins Rūzvelts (Franklin Delano Roosevelt) 06.01.1941. savā runā par četrām brīvībām, uzrunājot ASV Kongresu (United States Congress), norādīja, ka nākotnē nepieciešama brīvība no trūkuma – ekonomiskas nostādnes, kas katrai tautai visā pasaulē nodrošinās labvēlīgus dzīves apstākļus. Atlantijas hartas (Atlantic Charter, Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila (Sir Winston Leonard Spencer-Churchill) un ASV prezidenta F. Rūzvelta kopīgs paziņojums 14.08.1941.) 4.–6. punkts aicināja samazināt ierobežojumus starptautiskajā tirdzniecībā, nostiprināt globālo ekonomisko sadarbību un sociālo labklājību, kā arī veidot pasauli, kas būtu brīva no trūkuma (want) un bailēm (fear). Bretonvudsas konference (Bretton Woods Conference, 01.07.1944.–22.07.1944.) jeb Apvienoto Nāciju Monetārā un finanšu konference ASV, Ņūdžersijas pavalstī, kurā piedalījās 44 valstis un galvenā loma bija ASV, apstiprināja nostādnes par brīvu kapitāla un preču kustību, atvērtiem tirgiem un nacionālo valūtu konvertējamību. Šādas koncepcijas bija principiāli jaunas. Visu šo ideju realizācijā galvenā loma bija ASV un šīs lielvalsts politikai. Tikai ASV ekonomika varēja palīdzēt īstenot šos pasaules mēroga ambiciozos plānus. 

Otrais pasaules karš bija atstājis smagas negatīvas sekas uz Eiropas valstu ekonomiku. Lielbritānijas tirdzniecības flote, kas bija viens no valsts labklājības pamatiem, kara laikā bija stipri cietusi. Vācijas ekonomiku izpostīja sabiedroto bombardēšanas un karadarbība Vācijas teritorijā. Tajā ieradās vācu izcelsmes un citu tautību bēgļi no Austrumeiropas. Eiropā bija problēmas ar kurināmo, pārtika un citas patēriņa preces bija normētas ar kartīšu sistēmas palīdzību. Vienlaikus Eiropas valstis pakāpeniski sāka atgūties no kara sekām. Jau pirms Māršala plāna ASV bija piešķīrusi palīdzību Eiropai vairāku miljardu dolāru apmērā. Nozīmīgu palīdzību 1943.–1948. gadā piešķīra Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas pārvalde (United Nations Relief and Rehabilitation Administration, UNRRA), kuras nozīmīgākais donors bija ASV. Lielbritānija 1946. gadā bija saņēmusi 3,75 miljardus dolāru aizdevumu uz izdevīgiem noteikumiem. Sabiedroto okupētās teritorijas (Vācija, Austrija un Japāna) īpašā programmā bija saņēmušas palīdzību bada novēršanai.

ASV valsts sekretārs Dž. Māršals savā runā Hārvarda Universitātē 05.06.1947. piedāvāja plānu Eiropas atjaunošanai. Dž. Māršals norādīja, ka kara rezultātā pati Eiropas ekonomikas struktūra ir sagrauta, zudušas komerciālās saites, trūkst pārtikas un izejvielu. Cīņai pret izmisumu, badu, nabadzību un politiskās stabilitātes nodrošināšanai bija nepieciešama ASV palīdzība. Valsts sekretārs norādīja, ka valdības, kuras centīsies izmantot cilvēku postu, lai nodrošinātu sev politiskas privilēģijas, sastapsies ar ASV pretestību. Tas bija norādījums uz pretestību Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) politikai. Tomēr no Māršala plāna potenciāli nebija izslēgtas PSRS kontrolētās Austrumeiropas valstis.

PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs (Вячеслав Михайлович Молотов) 02.07.1947. Eiropas valstu apspriedi Parīzē par ASV priekšlikumiem pameta. Tādējādi PSRS atteicās piedalīties Māršala plāna īstenošanā un piespieda Austrumeiropas valstis atteikties no palīdzības.

Eiropas valstis sāka sarunas par nepieciešamo palīdzību. Šīs sarunas nebija vienkāršas; viena no problēmām bija bažas par Vācijas varenības atjaunošanu. Tomēr tika izstrādāts plāns, kas lūdza piešķirt palīdzību 22 miljardu ASV dolāru apmērā. Harija Trūmena (Harry S. Truman) administrācija Kongresam iesniedza plānu par 17 miljardiem dolāru. Bija svarīgi, ka plānu atbalstīja gan H. Trūmena demokrātu administrācija, gan republikāņu vairākums Kongresā. 03.04.1948. H. Trūmens parakstīja Kongresā pieņemto Ekonomiskās sadarbības likumu (Foreign Assistance Act, Economic Cooperation Act). Plāna mērķis bija attīstīt Eiropas valstu ekonomiku, nostiprināt Eiropas valstu valūtas un veicināt Eiropas valstu ārējo tirdzniecību, īpaši ar ASV. Plānam bija nozīmīgi politiskie mērķi: ierobežot komunisma izplatību, nodrošināt stabilas centriskas valdības, turklāt starptautiskajās attiecībās plānam bija jāveicina Rietumeiropas ekonomiskā un politiskā integrācija.

Māršala plāna īstenošana sākās ar Ekonomiskās sadarbības administrācijas (Economic Cooperation Administration, ECA) izveidošanu. Īstenojot Māršala plānu, ASV Eiropas valstīm piegādāja preces vai pakalpojumus, kas tika pārdoti vietējā tirgū, un nopelnīto naudu noguldīja īpašos kontos palīdzības saņēmēju valstu centrālajās bankās. Šo preču piegādes sastāvēja no izejmateriāliem un pusfabrikātiem, pārtikas un mēslojuma, kurināmā. Preču piegādes bija svarīgas, jo Eiropas valstīm pēc kara trūka valūtas rezervju importam. Māršala plāna palīdzības noteikumi varēja ietvert prasību nodrošināt nacionālo valūtu konvertējamību. Neliela daļa no palīdzības tika piešķirta kredītu, nevis grantu veidā. Iegūtos līdzekļus apsaimniekoja Eiropas valdības saziņā ar ASV pārstāvi. Naudu ieguldīja rūpniecības un infrastruktūras attīstībā. Valsts varēja, piemēram, izsniegt kredītu biznesam. Kredīts bija jāatmaksā, un atgūtos līdzekļus varēja ieguldīt no jauna, kreditējot citas biznesa nozares. Veiksmīga palīdzības sastāvdaļa bija tehniskā palīdzība Eiropas uzņēmumiem. Tika nodrošinātas vizītes zināšanu pārnesei uz ASV, sniegta iespēja atteikties no novecojušām ražošanas statistikas metodēm un palīdzēts paaugstināt strādnieku darba ražīgumu, kas atpalika no šī rādītāja ASV.

Kopumā plānā piedalījās Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Īslande, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Šveice, Turcija, Vācijas Federatīvā Republika un Zviedrija. Lielākā palīdzības saņēmēja bija Lielbritānija, kas ieguva 3,3 miljardus dolāru. Plāna mērķis bija atjaunot un modernizēt Lielbritānijas ekonomiku un samazināt ārējās tirdzniecības tarifus. Francija plāna ietvaros saņēma 2,3 miljardus dolāru. Tā ieguldīja līdzekļus Monē plāna (plan Monnet) īstenošanā, kuru jau 1946. gadā bija izstrādājis Žans Monē (Jeann Omer Marie Gabriel Monnet). Plāns paredzēja intensīvu attīstību ogļu ieguvē un tērauda ražošanā, elektrības un dzelzceļa attīstībā, ķīmiskajā rūpniecībā un tādējādi nodrošināja strauju izaugsmi. Īpašu vietu ieguva Rietumvācijas ekonomikas atdzimšana, kas bija svarīga visas Eiropas ekonomikai. Māršala plāns nodrošināja paātrinātu rūpniecības attīstību, un tiek uzskatīts, ka bez tā Vācijas attīstībā lielāka loma būtu lauksaimniecībai. Vācijas ekonomikas straujā izaugsme daļēji balstījās Māršala plānā. Nozīme Eiropas attīstībā bija arī ASV militārajiem pasūtījumiem Korejas kara (1950–1953) laikā. Kad Māršala plāns 1951. gadā beidzās, tika pieņemts Savstarpējās drošības likums (Mutual Security Act), kas paredzēja atbalstu militārās kapacitātes nostiprināšanai un bija orientēts ne tikai uz Eiropu, bet arī uz Latīņameriku.

Māršala plāns pamatā sasniedza paredzētos mērķus. Rietumeiropas ekonomika piedzīvoja strauju izaugsmi, kuras cēloņi gan bija kompleksi. Tirdzniecības sakari starp ASV un Rietumeiropu palielinājās. Politiskā stabilitāte Eiropā saglabājās, un komunisma ekspansija, kuras apdraudējums Rietumeiropai pēckara periodā gan bija pārspīlēts, tika novērsta. Starptautiskajās attiecībās uzlabojās ASV un Eiropas valstu sadarbība. Māršala plāns veicināja arī Rietumeiropas valstu integrāciju un bija viens no daudzajiem faktoriem, kas veda pie Eiropas Savienības izveidošanās. Reizēm tiek izteikta nožēla, ka Rietumiem nav izdevies nodrošināt Māršala plānam līdzīgu palīdzības programmu pēcpadomju valstīm un it īpaši Krievijai.