Pirmo reizi Trūmena doktrīna formulēta H. Trūmena runā ASV Kongresā (United States Congress) 12.03.1947. Trūmena doktrīna iezīmēja jaunas politikas sākumu ASV ārpolitikā – attiecībās ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) kā lielāko draudu pasaules drošībai. Trūmena doktrīna paredzēja konsekventu un mērķtiecīgu politiku, kas vērsta uz komunisma ekspansijas apturēšanu.

Trūmena doktrīna ir nozīmīga starptautisko attiecību sastāvdaļa pēc Otrā pasaules kara, šaurākā nozīmē – Aukstā kara daļa. Tā tiek uzskatīta par vienu no Aukstā kara aizsācējām, līdzīgi kā PSRS diktatora Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) runa Maskavā 09.02.1946., bijušā Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila (Sir Winston Leonard Spencer-Churchill) runa Fultonā (05.03.1946.) un ASV diplomāta Maskavā Džordža Kenana (George Frost Kennan) “garā telegramma” 22.02.1946. par padomju politikas cēloņiem un iespējamo politiku.

Pēc Otrā pasaules kara beigām attiecības starp PSRS un Rietumu sabiedrotajiem strauji pasliktinājās. PSRS īstenoja sovjetizāciju Austrumeiropā, un šāda politika bija pretrunā ar Rietumu deklarētajiem mērķiem un pašas PSRS starptautiskajām saistībām. 14.08.1941. ASV un Lielbritānija nāca klajā ar ASV prezidenta Franklina Rūzvelta (Franklin Delano Roosevelt) un Lielbritānijas premjera V. Čērčila paziņojumu, kas ieguva nosaukumu “Atlantijas harta” (Atlantic Charter). Dokumenta trešais punkts paredzēja tautu tiesības uz pašnoteikšanos. 11.02.1945. ASV, Lielbritānijas un PSRS Jaltas konferencē pieņemtajā “Deklarācijā par atbrīvoto Eiropu” (Declaration of a Liberated Europe) bija teikts, ka atbrīvotajām Eiropas tautām jānodrošina iespēja izveidot pašu izvēlētas demokrātiskas institūcijas un visām tautām ir tiesības izvēlēties pārvaldes formu, kuras apstākļos dzīvot. Šādas tiesības tautām bija atņēmusi Vācijas agresija. Rietumu sabiedrotie jau tolaik saprata, ka tiem nav lielu iespēju ietekmēt notiekošo PSRS kontrolētajās valstīs, tomēr viņi cerēja uz noteiktu demokrātisku pārvaldes formu saglabāšanu. Konsekventa Austrumeiropas sovjetizācija pakāpeniski samazināja šis cerības. 

Rietumus satrauca citi nedraudzīgi PSRS soļi arī ārpus Austrumeiropas. PSRS kavējās izvest karaspēku no Irānas līdz pat 05.1946. (un tas notika tikai pēc Rietumu diplomātiskā spiediena).

Laiks pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropā iezīmēja nopietnu krīzi. Eiropas lielvalstis bija novājinātas un pārcieta ekonomiskas grūtības. Ražošanas apjomi atpalika no pirmskara līmeņa, tirdzniecībā pastāvēja kartīšu sistēma, un bija problēmas energoapgādē. Rietumu pasaulē bažas izraisīja spēcīgās komunistiskās partijas Francijā un Itālijā. Šajos apstākļos Eiropas lielvalstis bez ASV atbalsta nespēja stāties pretī PSRS organizētajai komunisma ekspansijai. Par tiešo iemeslu Trūmena doktrīnai kļuva pilsoņu karš Grieķijā, kurā cīnījās Rietumu atbalstītā valdība ar Komunistiskās partijas militāro spārnu – Grieķijas demokrātisko armiju. Komunistus atbalstīja PSRS un komunistiskā Dienvidslāvija Josipa Broza Tito (horvātu Josip Broz Tito, serbu Јосип Броз Тито) vadībā. Rietumu valdības satrauca arī PSRS spiediens uz Turciju, kas prasīja jaunu starptautisku regulējumu Turcijas jūras šaurumiem un izsacīja teritoriālas pretenzijas.

21.02.1947. Lielbritānijas vēstniecība informēja ASV Valsts departamentu (United States Department of State), ka Lielbritānija vairs nespēj nodrošināt palīdzību komunistu apdraudētajai Grieķijai un Turcijai, kura izjuta PSRS spiedienu. Tagad atbildība par šo valstu tālāko likteni lielā mērā bija ASV problēma.

1947. gada pavasarī H. Trūmena demokrātu administrācija uzsāka konsultācijas ar republikāņu kontrolēto Kongresu, jo bija nepieciešams piešķirt palīdzību Grieķijas valdībai. Kongresā bija spēcīga izolacionistu ietekme, kuru varēja pārvarēt ar plašāku prezidenta skaidrojumu, tieši vēršoties pie Kongresa. Trūmena doktrīnas izstrādē liela nozīme bija ASV valsts sekretāram Džordžam Māršalam (George Catlett Marshall Jr.) un valsts sekretāra vietniekam Dīnam Ačesonam (Dean Gooderham Acheson).

H. Trūmens 12.03.1947. uzrunā ASV Kongresā apskatīja izveidojušos situāciju un uzsvēra, ka nav citu spēku, kas varētu palīdzēt Grieķijai un Turcijai. Par nozīmīgākajām H. Trūmena uzrunas nostādnēm uzskata paziņojumu, ka ASV politikai jāatbalsta brīvās tautas pret bruņotu mazākumu mēģinājumiem tās pakļaut vai arī pret ārēju spiedienu. ASV politikai bija jāpalīdz brīvajām tautām pašām izvēlēties savu likteni. H. Trūmens arī akcentēja, ka ASV palīdzībai galvenokārt jābūt vērstai uz ekonomisku un finansiālu palīdzību, lai nodrošinātu ekonomisku stabilitāti un stabilu politisko procesu. Svarīgi, ka šīs nostādnes pārsniedza Grieķijas un Turcijas problēmu ietvarus un deklarēja globālu politiku, kurai bija plašs un ilglaicīgs raksturs. Tiek uzsvērts, ka Trūmena doktrīnā deklarētajai programmai bija defensīvs raksturs reakcijā uz komunisma ekspansijas mēģinājumiem.

Kopumā pilsoņu karš Grieķijā beidzās ar valdības spēku uzvaru 1949. gadā. To veicināja arī konflikts un attiecību saraušana starp PSRS un Dienvidslāviju kopš 1948. gada. Tālāka komunisma ekspansija Eiropā bija apturēta. ASV spiediena rezultātā 05.1947. komunistiskās partijas tika izslēgtas no Itālijas (31.05.1947.) un Francijas (05.05.1947.) valdībām. Šie un citi 20. gs. 40. gadu otrās puses notikumi, piemēram, pirmā Berlīnes krīze un Rietumberlīnes blokāde (24.06.1948.–12.05.1949.), radīja pārliecību, ka nav iespējama ASV armijas izvešana no Eiropas un ir nepieciešama turpmākā Rietumeiropas valstu konsolidācija, politiskā stabilitāte, ekonomiskā atdzimšana un militārā potenciāla nostiprināšana. 04.04.1949. Vašingtonā tika nodibināta Ziemeļatlantijas līguma organizācija (North Atlantic Treaty Organisation, NATO). PSRS savukārt turpināja Austrumeiropas sovjetizācijas īstenošanu.

Trūmena doktrīna bija pagrieziena punkts, kas lika pamatus ilgtermiņa politikai pret komunismu. ASV politikā tai bija konceptuāls raksturs. Doktrīna bija morāla rakstura apņemšanās aizstāvēt brīvību pretstatā tradicionālajai lielvalstu reālpolitikai. ASV pirmo reizi deklarēja un īstenoja politiku globālā līmenī ar jaunas pakāpes un tipa iesaisti starptautiskajās attiecībās. ASV izveidojās vispārēja iekšpolitiska vienošanās par nepieciešamību pēc ilgstošas un mērķtiecīgas politikas. Tā būtu vērsta uz komunisma ekspansijas ierobežošanu. Padomju propagandā un vēsturnieku darbos H. Trūmens ir attēlots kā viens no galvenajiem atbildīgajiem par Auksto karu, un tiek uzsvērts, ka viņš tuvredzīgi atteicies no F. Rūzvelta īstenotās sadarbības ar PSRS.