Jaunā publiskā pārvaldība kā sadarbības formu starp pārvaldi un sabiedrību uzsver tīklus. Klasiskā publiskā pārvalde uzsver birokrātiju un bezpersonisku normatīvo aktu ieviešanu, bet jaunā publiskā vadība akcentē privātā sektora vadības pieeju izmantošanu publiskā pārvaldē. Par jaunās publiskās pārvaldības teorijas pamatlicēju uzskata Edinburgas Universitātes (University of Edinburgh) profesoru Stīvenu Osbornu (Stephen P. Osborne), kurš 2006. gadā formulēja jaunās publiskās pārvaldības ietvaru kā konceptuālu rīku, lai izprastu publiskās pārvaldes sarežģītību un pielāgošanos mainīgajai pasaulei. Arī šī teorija reaģēja uz pārmaiņām, kas notika publiskajā pārvaldē praksē, tādējādi teorētiķi piedāvāja normatīvu izskaidrojumu, balstoties uz iepriekš uzkrāto pieredzi jaunās publiskās vadības teorijas ieviešanā.

1991. gadā Pasaules Banka (PB; World Bank), analizējot pārmaiņas, pirmo reizi minēja pārvaldību kā būtisku elementu publiskās pārvaldes reformas sabrukumā, kas notika padomju blokā. PB izpratnē “pārvaldība” ir saistāma ar

1. politisko režīmu;
2. procesu, kā tiek pārvaldīti valsts sociālie un ekonomiskie resursi; 
3. valsts kapacitāti veidot un ieviest rīcībpolitikas. 1997. gadā PB ziņojumā “Valsts mainīgajā pasaulē” (The State in a Changing World) noradīja, ka valstij jāveic tās funkcijas, kas atbilst tās spējām, tostarp publiskās pārvaldes reformēšanu un modernizāciju.

Jēdziens “pārvaldība” tiek lietots vairākos kontekstos: pārvaldība publiskajā pārvaldē, pārvaldība starptautiskajās attiecībās, Eiropas Savienības (ES; European Union) pārvaldība un laba pārvaldība. Visos šajos kontekstos un izpratnēs pārvaldība tiek saprasta kā tīkls, kurā darbojas valsts, nevaldības un privātie aktori, lai sasniegtu kolektīvos mērķus, ievērojot demokrātiskos principus.

Jēdziens “laba pārvaldība” ir visvairāk izplatīts, ar to saprotot normatīvu modeli administratīvai, politiskai un sociālai valstu, rīcībpolitiku un organizāciju pārvaldībai.

Starptautiskās organizācijas visvairāk veicināja jēdziena “laba pārvaldība” izplatību, piedāvājot savus definējumus un pārvaldības principus. ES (2002) labas pārvaldības principi ir: atvērtība, līdzdalība, atbildīgums, efektivitāte un sadarbība. Apvienoto Nāciju Organizācijai (United Nations, 2009) ir vairāki principi labai pārvaldībai: līdzdalība, likuma vara, iekļaušana, efektivitāte, atbildīgums, caurskatāmība. Eiropas Padome (Council of Europe, 2018) definēja principus labai pārvaldībai: līdzdalība, pārstāvniecība, godīgas vēlēšanas, atsaucība, efektivitāte, atvērtība, likuma vara, kompetence, atbilstoša finanšu vadība, sociālā kohēzija un atbildīgums. Starptautiskās organizācijas savu redzējumu par labas pārvaldības principu ieviešanu ir iekļāvušas ieteikumos, rīcībpolitikas pētījumos un pārskatos dalībvalstīm.

Līdzās starptautisko organizāciju devumam akadēmiskā vidē S. Osborns (2010) formulēja pārvaldības piecus virzienus:

1. sociālpolitiskā pārvaldība, kas ietver institūciju attiecības ar sabiedrību, lai ieviestu efektīvas rīcībpolitikas;
2. rīcībpolitiku pārvaldība – ietver nosacījumus, kā tiek veidoti atsevišķu rīcībpolitiku (piemēram, veselības aprūpes, drošības) pārvaldes mehānismi, kuros liela ietekme ir nozares tīkliem un rīcībpolitikas/nozares elitei;
3. administratīvā pārvaldība – nozīmē pašas publiskās pārvaldes efektīvu un modernu administrēšanu;
4. līgumiskā pārvaldība ir turpinājums jaunajai publiskajai vadībai un koncentrējas uz publisko pakalpojumu sniegšanas organizēšanu, iesaistot iepirkumā privātos pakalpojumu sniedzējus;
5. tīklu pārvaldība – koncentrējas uz daudzveidīgiem aktoriem (ar un bez publiskās pārvaldes) publisko pakalpojumu sniegšanai.

Jaunās publiskās pārvaldības teorija ir balstīta uz pieņēmumu, ka publiskos pakalpojumus sniedz dažādi aktori, ne tikai valsts. Tādēļ teorijas uzmanība ir vērsta uz organizāciju savstarpējām attiecībām un publisko pakalpojumu sniegšanas procesu, kurā ir iespējama vienošanās par pakalpojumu vērtībām. Teorija nepiedāvā un nesniedz skaidras atbildes, kā jāveido rīcībpolitiku ieviešanas process, kā jānosaka organizāciju un amatpersonu sniegums, kā jānodrošina amatpersonu atbildīgums un organizāciju ilgtspēja. Tā kā teorija koncentrējas uz organizāciju tīkliem un publisko pakalpojumu sniegšanu, tad teorija nepiedāvā risinājumus konceptuāliem jautājumiem, piemēram, kāda organizāciju uzbūve ir vislabākā, lai sniegtu publiskos pakalpojumus 21. gs. vai kādas vērtības ir dominējošās publisko pakalpojumu sniegšanas procesā.

Jaunās publiskās pārvaldības teorija balstās uz selektīvu un izvērtētu vadības metožu un pieeju pārņemšanu no privātā sektora jomām – finanšu vadībā, personāla vadībā, stratēģiskā vadībā un auditā.

Teorija tiek izmantota publiskās pārvaldes jomā, reformu plānošanā un ieviešanā.

Teorija ir jaunās publiskās vadības teorijas turpinājums, un tās ietekme uz pētniecību un akadēmisko vidi vēl nav pilnībā skaidra, jo teorija formulēta 2010. gadā. PB ir izveidojusi pārvaldības efektivitātes indeksu (governance effectiviness index), kurā 200 pasaules valstis un teritorijas kopš 1996. gada ir sakārtotas sešās pārvaldības dimensijās. Jo augstāks ir pārvaldības efektivitātes indekss, jo valsts ir demokrātiskāka un ekonomiski attīstītāka.