1991. gadā Pasaules Banka (PB; World Bank), analizējot pārmaiņas, pirmo reizi minēja pārvaldību kā būtisku elementu publiskās pārvaldes reformas sabrukumā, kas notika padomju blokā. PB izpratnē “pārvaldība” ir saistāma ar
Jēdziens “pārvaldība” tiek lietots vairākos kontekstos: pārvaldība publiskajā pārvaldē, pārvaldība starptautiskajās attiecībās, Eiropas Savienības (ES; European Union) pārvaldība un laba pārvaldība. Visos šajos kontekstos un izpratnēs pārvaldība tiek saprasta kā tīkls, kurā darbojas valsts, nevaldības un privātie aktori, lai sasniegtu kolektīvos mērķus, ievērojot demokrātiskos principus.
Jēdziens “laba pārvaldība” ir visvairāk izplatīts, ar to saprotot normatīvu modeli administratīvai, politiskai un sociālai valstu, rīcībpolitiku un organizāciju pārvaldībai.
Starptautiskās organizācijas visvairāk veicināja jēdziena “laba pārvaldība” izplatību, piedāvājot savus definējumus un pārvaldības principus. ES (2002) labas pārvaldības principi ir: atvērtība, līdzdalība, atbildīgums, efektivitāte un sadarbība. Apvienoto Nāciju Organizācijai (United Nations, 2009) ir vairāki principi labai pārvaldībai: līdzdalība, likuma vara, iekļaušana, efektivitāte, atbildīgums, caurskatāmība. Eiropas Padome (Council of Europe, 2018) definēja principus labai pārvaldībai: līdzdalība, pārstāvniecība, godīgas vēlēšanas, atsaucība, efektivitāte, atvērtība, likuma vara, kompetence, atbilstoša finanšu vadība, sociālā kohēzija un atbildīgums. Starptautiskās organizācijas savu redzējumu par labas pārvaldības principu ieviešanu ir iekļāvušas ieteikumos, rīcībpolitikas pētījumos un pārskatos dalībvalstīm.
Līdzās starptautisko organizāciju devumam akadēmiskā vidē S. Osborns (2010) formulēja pārvaldības piecus virzienus: