Valsts sektora ekonomika balstās uz labklājības ekonomikas teoriju un tiek izmantota kā līdzeklis sociālās labklājības uzlabošanai. Viena no svarīgākajām valsts sektora funkcijām ir kapitālietilpīgu objektu radīšana, kas bieži ir ar ilgu atmaksāšanās periodu un zemu rentabilitāti. Valsts uzņemas riskus situācijās, kad privātais bizness nevar tikt galā ar tehnoloģijām, kas ir īpaši svarīgas valstij. Atsevišķu reģionu attīstībai valsts var veidot arī savus uzņēmumus. Tos valsts organizē arī nozarēs, kurās ir tādi privātie uzņēmumi, kuriem ir monopolstāvoklis. Tas tiek darīts, lai samazinātu šādu uzņēmumu ietekmi uz tirgu. Valsts bieži iegulda arī galvenajās nozarēs, lai samazinātu globālo korporāciju kontroli. Valsts ir atbildīga par ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo infrastruktūru (automaģistrāles, dzelzceļš, komunālie un enerģētikas objekti). Par pozitīvu faktoru tiek uzskatīta valsts sektora lomas samazināšanās ekonomikā (valsts uzņēmumos trūkst uzticamas kontroles un efektīvas vadības metodes; iespējama korupcija; valsts uzņēmumi bieži vien ir vāji saistīt ar tirgu un nevar ātri reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām). Valsts sektora ekonomikā pozitīvais ir stabilitāte ražošanā un darbā, pateicoties valsts ieguldījumiem, garantētam pieprasījumam, spējai strādāt pēc plāna vai programmu ietvaros.

Nodrošināt sabiedriskā jeb kopīga patēriņa preces brīvajā tirgū ir problemātiski, jo privātā sektora uzņēmējiem tas nerada peļņu. Kopīgā patēriņa preču ražošanu brīvajā tirgū pilda valsts. Turklāt valsts funkciju nodrošināšana nosaka nepieciešamību valstij iejaukties tirgus mehānismā. Šīs funkcijas ir šādas: tiesiskā un sociālā aizsardzība, sabiedrisko preču un pakalpojumu nodrošināšana, tirgus nepilnību mazināšana vai novēršana, tirgus regulācija, nevienlīdzības un nabadzības mazināšana, makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana, izmantojot gan fiskālo, gan monetāro politiku.

Valsts savu darbību veic dažādās ražošanas, izplatīšanas un aprites jomās.

Ražošanas jomā valsts sektora elementi ir valsts un pašvaldību uzņēmumi. Šādi uzņēmumi tiek radīti nozarēs, kurās privātajam sektoram nav izdevīgi strādāt. Izplatīšanas jomā galvenie elementi ir valsts un pašvaldību budžeti, nodokļi, subsīdijas un dažādas priekšrocības. Apgrozības jomā galvenais valsts publiskā sektora elements ir centrālā banka, kas atbildīga par monetāro politiku un valsts finanšu sistēmas darbu. Normālos apstākļos valsts sektors attīstās, izveidojot jaunus uzņēmumus ar valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem. Citos apstākļos valsts pilnībā vai daļēji var nacionalizēt nerentablus privātā sektora uzņēmumus. Viena no valsts ekonomikas sektora funkcijām ir tautsaimniecības veidošana un uzturēšana. Valsts uzņēmumi tiek izveidoti nozarēs, kur privātais sektors vai nu nav ieinteresēts, vai arī netiek galā, un ekonomikā rodas nelīdzsvarotība. Monopolu mazināšanā valsts cīnās, veicot regulēšanu un līdzdalību ražošanā. Valsts sektora ekonomiskā loma sabiedrībā ir radīt uzņēmumus visas valsts interesēs, nevis lai palielinātu peļņu. Pastāv divu veidu publiskā sektora organizācijas:

1) valdība pilnībā finansē tās no ieņēmumiem, ko tās gūst, iekasējot nodokļus, nodevas, nodevas utt.;

2) valdībai pieder vairāk nekā 51 % no kopējā uzņēmuma kapitāla, kas saistīts ar dažādu ministriju budžetiem.

Uzņēmumi tiek dibināti ar pakalpojumu motīvu. Šie uzņēmumi nodrošina cilvēkiem šādus pakalpojumus: izglītības un veselības aprūpes iestāžu pakalpojumi par zemām izmaksām, nodarbinātības iespēju radīšana, drošības nodrošināšana, pasta pakalpojumi, dzelzceļa pakalpojumi u. c. Uzņēmumus var izveidot efektīvai ražošanas spēku sadalei, reģionālai attīstībai un jaunu tautsaimniecības nozaru izveidei. Valsts sektorā strādājošie uzņēmumi var būt 1) neatkarīgi valsts uzņēmumi (ieslodzījuma vietas, skolas, naudas kaltuves u.tml.); 2) neatkarīgi uzņēmumi, kas darbojas saskaņā ar publiskajām tiesībām (pasts, dzelzceļš, automaģistrāles, valsts saimniecības un korporācijas); 3) uzņēmumi privātas juridiskās personas formā (akciju sabiedrības). Valsts un pašvaldību sektora ekonomiku regulē valsts ar tiešām (piemēram, tiesiskā regulējuma izveidošana) un netiešām (piemēram, nodokļu regulēšana, publiskā un privātā sektora partnerība) ietekmes metodēm.

Jau pirms vairākiem gadsimtiem ekonomisti teoretizēja par valsti kā kolektīvas aģentūras ietvaru sabiedriskiem mērķiem un saprata valdību kā ražotāju, kas apmierina kolektīvās jeb sabiedrības vajadzības. Piemēram, 18. un 19. gs. Vācijā kamerālisms pārstāvēja valsts ekonomikas veidu, un šo skolu raksturo kā laikmeta ekonomikas pārvaldības zinātni, kurā bija trīs komponenti: valsts finanses, ekonomika un valsts politika. Ekonomikas vēsturiskā skola radās 19. gs. Vācijā, un tā valdību uztvēra pozitīvi ‒ kā sistēmu sociālās labklājības veicināšanai. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā ekonomisti diskutēja par to, kā darbojas “valsts ekonomika”. Līdz ar tirgus centrisma un racionālas izvēles ekonomikas uzplaukumu valdības loma ekonomikā tika devalvēta, tā tika ierobežota un aplūkota no tirgus nepilnību perspektīvas. 20. gs. 40.–50. gados amerikāņu ekonomists Ričards Masgreivs (Richard Abel Musgrave) iebilda pret brīvprātīgās apmaiņas koncepciju un īstenoja virzienu, kas radīja sabiedrisko labumu jēdzienu, ko pieņēma, matematizēja un popularizēja Pols Semjuelsons (Paul Anthony Samuelson). P. Semjuelsona plaši izplatītais 50. gadu formulējums par sabiedriskajiem labumiem, kas izriet no tirgus nepilnībām, drīz vien noveda pie to devalvācijas un radīja sajukumu izpratnē par valdības sektora lomu ekonomikā. Ekonomiskās domāšanas transformācija 20. gs. otrajā pusē izraisīja pārmaiņas pasaules skatījumā attiecībā uz valsts lomu. Tas noveda pie uzskata, ka valdībai ir ekonomiska loma tikai (vai galvenokārt) tā saukto tirgus nepilnību gadījumos. Līdz ar to nav dzīvotspējīgas un izskaidrojamas koncepcijas par faktisko, nemaz nerunājot par leģitīmu, publisku ārpustirgus ekonomiku. Plaši tiek uzskatīts, ka valdība tikai “iejaucas” tajā, kas tiek uzskatīta par derīgu tirgus ekonomiku. Šobrīd pārliecinošas valsts ekonomikas sistēmas teorijas izstrāde un veicināšana ir ļoti svarīga valdības sistēmu efektīvai darbībai, kas nodrošina demokrātisku nacionālu valstu pastāvēšanu.

Sabiedriskā sektora ekonomikas definīcijas dažādās valstīs atšķiras. Tā rezultātā jēdziena saturs ir neskaidrs. Starptautiskā ekonomikas nozaru standartklasifikācija (Nomenclature Statistique des activités économiques dans la Communauté européenne, NACE) satur kategoriju, kas ietver publisko pārvaldi un aizsardzību, obligāto sociālo drošību. Tajā iekļauta publisko valsts pārvaldes funkciju izpilde, ko veic ministrijas un citas centrālās, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, bet nav iekļauta vispārīga atsauce uz publiskiem uzņēmumiem, jo to darbība var skart vienu vai vairākus sektorus, kas jau iekļauti citviet klasifikācijā, piemēram, veselība un izglītība. Parasti ar jēdzienu “publiskais sektors” saprot, no vienas puses, civildienestu, kas sastāv no valsts pārvaldes un dažādām institūcijām visā valstī (reģionālā un vietējā līmenī), un, no otras puses, publiskus uzņēmumus, kuri pilnībā vai daļēji pieder valstij vai reģionālām publiskām personām. Publiskā sektora jēdziens plašākā nozīmē aptver visu valsts pārvaldi, neskatoties uz konkrēto līmeni, un uzņēmumus, kas pilnībā vai daļēji pieder publiskām personām (jebkādā līmenī). Valsts ekonomika rada ietvaru pārdomām par to, vai valdībai ir vai nav jāpiedalās ekonomikas tirgos un cik lielā mērā valstij būtu tas jādara. Valdības uzdevums ir risināt problēmas, kas izriet no tirgus nepilnībām, un izlemt par optimālo nepieciešamās iejaukšanās pakāpi (piemēram, dažādi nodokļi, atbilstošu īpašuma tiesību piešķiršanu u.tml.)

Mūsdienās vairumā pasaules valstu, līdzīgi kā brīvā tirgus ekonomikā, pastāv ekonomiskā brīvība. Ekonomiskā brīvība ietver patērētāju brīvību pašiem izlemt, kā izmantot savus ienākumus (iztērēt vai uzkrāt), ražotāju brīvību pašiem izlemt, ko ražot, kā ražot, cik ražot, atvērt jaunu uzņēmumu vai slēgt esošo, kā arī darbaspēka brīvību (brīva izvēle mainīt nodarbošanos, pievienoties arodbiedrībām).

Tomēr vairumā pasaules valstu (tajā skaitā Latvijā) pastāv jaukta ekonomiskā sistēma, tāpēc arī valsts ir iesaistīta daļā šo lēmumu. Valsts iesaistās tirgus mehānismā, izmantojot ekonomisko politiku, kas ir valdības pasākumu kopums, tās praktiskā rīcība valsts ekonomisko funkciju īstenošanai. Nodrošinot valsts funkcijas, valsts iejaucas tirgus mehānismā, nodrošinot 1) tiesisko un sociālo aizsardzību. Bez valsts iejaukšanās un likumiem būtu teju neiespējami nodrošināt īpašumtiesību ievērošanu, kā arī drošību, 2) valsts izdod likumus un nodrošina sabiedrisko kārtību (policijas un armijas darbs tiek nodrošināts ar valsts starpniecību), 3) sociālā aizsardzība nozīmē, ka valsts cilvēkiem sniedz atbalstu darba nespējas (invaliditātes pabalsts), iztikas līdzekļu trūkuma vecumdienās (pensijas), atlaišanas (bezdarbnieku pabalsts) un citos gadījumos, 4) sabiedriskās preces un pakalpojumus (ielu apgaismojumu, veselības aprūpi, izglītību, kā arī policiju, armiju), 5) tirgus nepilnību mazināšanu vai novēršanu, 6) tirgus regulāciju (aizliedzot uzņēmumu apvienošanos, nosakot cenu griestus dabiskajiem monopoliem, piemēram, dzelzceļam, ūdensapgādei u.tml.), 7) mazāku nevienlīdzību un mazāku nabadzību, 8) makroekonomisko stabilitāti.