Valsts sektora ekonomika balstās uz labklājības ekonomikas teoriju un tiek izmantota kā līdzeklis sociālās labklājības uzlabošanai. Viena no svarīgākajām valsts sektora funkcijām ir kapitālietilpīgu objektu radīšana, kas bieži ir ar ilgu atmaksāšanās periodu un zemu rentabilitāti. Valsts uzņemas riskus situācijās, kad privātais bizness nevar tikt galā ar tehnoloģijām, kas ir īpaši svarīgas valstij. Atsevišķu reģionu attīstībai valsts var veidot arī savus uzņēmumus. Tos valsts organizē arī nozarēs, kurās ir tādi privātie uzņēmumi, kuriem ir monopolstāvoklis. Tas tiek darīts, lai samazinātu šādu uzņēmumu ietekmi uz tirgu. Valsts bieži iegulda arī galvenajās nozarēs, lai samazinātu globālo korporāciju kontroli. Valsts ir atbildīga par ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo infrastruktūru (automaģistrāles, dzelzceļš, komunālie un enerģētikas objekti). Par pozitīvu faktoru tiek uzskatīta valsts sektora lomas samazināšanās ekonomikā (valsts uzņēmumos trūkst uzticamas kontroles un efektīvas vadības metodes; iespējama korupcija; valsts uzņēmumi bieži vien ir vāji saistīt ar tirgu un nevar ātri reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām). Valsts sektora ekonomikā pozitīvais ir stabilitāte ražošanā un darbā, pateicoties valsts ieguldījumiem, garantētam pieprasījumam, spējai strādāt pēc plāna vai programmu ietvaros.