Kara ētikas centrā ir taisnīgā kara (bellum iustum) nojēgums, risinot jautājumu par kara vai bruņota (militāra) konflikta ētisko vai tiesisko leģitimitāti valstu vai noteiktu kopību savstarpējās attiecībās. Tas ļauj izveidot senu tās vēsturi, kaut gan kara ētika radās 20. gs. otrajā pusē. Šajā vēsturē jau tradicionāli ir pieņemts atsaukties uz romiešu politiķi un filozofu Marku Tulliju Ciceronu (Marcus Tullius Cicero), kurš darbos “Par pienākumiem” (De officiis) un “Par kopīgo lietu” (De re publica) kara problemātiku risina pienākumu kontekstā (Off. I, 11, 34 ff.; Rep. III, 34, 35). Viņa skatījumā karam pienākas priesteru svētība un karā drīkst piedalīties tikai karavīri (milites). Karš ir pamatots (ius ad bellum), ja tas ir sods par nodarīto netaisnību vai kalpo uzbrukušā ienaidnieka padzīšanai, tomēr galvenais mērķis ir dzīvot mierā un bez netaisnīguma (ut sine iniuria in pace vivatur; Off. I, 11, 35). Nostiprinoties kristietības impēriskumam, taisnīgā kara problemātiku izstrādāja Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis) un Akvīnas Toms (Thomas Aquinas), nodrošinot pamatojumu turpmākajai kristianizēšanai, svētajiem kariem, kara baznīciskai autorizēšanai u. tml.
Pavērsienu taisnīgā kara jautājuma risināšanā iezīmēja Bartolomē de las Kasass (Bartolomé de las Casas), Fransisko de Vitoria (Francisco de Vitoria) un Fransisko Suaress (Francisco Suárez). Šādi par netaisniem tika atzīti iekarošanas kari (koloniālie kari), nostiprinātas vispārnozīmīgās tautu tiesības (ius inter gentes), pamatota atteikšanās karot, pretošanās netaisnajai, līgumu neievērojošai valdošajai personai, noteikta karavedības procedūra (kara pieteikšana, padoto informēšana u. tml.). Pamazām nostiprinājās atziņa, ka taisnīgs, pamatots kara iemesls (causa iusta) var būt tikai vienai karojošai pusei, ka karš norisinās starp suverēnām valstīm, ievērojot taisnīgu, tiesiski pamatotu karavešanu (ius in bello). Par standartdarbu līdz 19. gs. kļuva filozofa, universālzinātnieka Hugo Grocija (Grotija) jeb Grota (Hugo Grotius; Huig de Groot) traktāts “Par kara un miera tiesībām” (De iure belli ac pacis, 1625). Darbā “Par brīvo jūru” (Mare liberum, 1609) viņš kontekstuāli nostiprināja risinājumu jautājumam par “atvērto jūru” un “slēgto jūru”. Samuels fon Pufendorfs (Samuel von Pufendorf) praktiskās filozofijas ietvaros turpināja H. Grocija aizsākto saistībā ar pienākumiem. Imanuela Kanta (Immanuel Kant) darbos iezīmējās mūsdienīgās kara ētikas trešā sadaļa – taisnīgums, tiesiskums pēc kara (ius post bellum). Viņš konstatēja, ka karu tiesiskais regulējums labākajā gadījumā nodrošina pamieru, un darbā “Mūžīgu mieru” (Zum ewigen Frieden, 1795) izstrādāja miera iespējamības formālos nosacījumus.
Mūdienīgā kara ētika ietver trīs sadaļas: ius ad bellum; ius in bellum; ius post bellum. Tomēr saskaņā ar morāltiesiskajām izstrādnēm jebkurš uzbrukuma karš ir morāli nosodāms un nav spēkā tiesības uz karu (ius ad bellum), ja vien šāds risinājums nav guvis starptautisku sankcionējumu. Ētiski problemātiska ir arī “humanitārā” intervence (humanitarian intervention) un apsteidzošā atbilde jeb trieciens (preemptive strike), kas principā var kļūt par preventīvo karu (preemptive war). Neņemot vērā mūsdienu kara transformācijas un to apjēgsmi politiskajā ētikā un filozofijā, nav iespējama arī mūsdienīga aplicējamā kara ētika. Taisnīgā kara problemātiku komunitārisma ētikas paradigmā aktualizēja Maikls Volzers (Michael Laban Walzer). Savukārt Pols Viriljo (Paul Virilio) izstrādāja koncepciju par tīro karu, mašinēriju, kas darbojas savā gaitā.
Jau 19. gs. iezīmējās problemātika, ko simbolizē figūra “partizāns” (itāļu partigiano, franču guérillero; bruņots vienas puses – “partijas” – cīnītājs jeb karotājs) un kas izvēršas kā partizānu karš jeb gerilja. Šādā karā iesaistītie parasti nav regulārās armijas pārstāvji, kaut arī var cīnīties, karot saziņā ar attiecīgās valsts armiju vai pārvaldības institūcijām. Partizāna figūra sabalsojas ar figūru “kombatants” (franču combattant – ‘kaujinieks’) jeb karā līdzdalīgais. Karā ētikā norāda uz atšķirību starp tiešo un netiešo līdzdalībnieku. Cita mūsdienīgā figūra ir “terorists”. Terorisms gan ir taktisks paņēmiens, un teroristi galvenokārt vēršas pret civiliedzīvotājiem, tomēr terorisms mūsdienās ir pasludināts par starptautisku, piesakot tam “starptautisku karu”. Kara ētikā aplūko arī jautājumus, kas saistīti ar automātiskām kara vai ieroču sistēmām (automatic system war; autonomous weapon systems) un patstāvīgi nonāvējošiem robotiem (lethal autonomous robots). Katrā kara ētikas sadaļā ietverti vairāki kritēriji, kas kopumā ļauj spriest par kara taisnīgumu, tiesisko pamatotību.