Kara ētika atšķiras no militārās ētikas (angļu military ethics, vācu Militärethik, franču éthique militaire) – aplicējamās profesionālās ētikas, kas attiecas uz militārpersonām. Nereti abas ētikas saplūst, risināmie jautājumi tiek izvērsti ciešā sasaistē. Militārajā ētikā uzsvars ir uz individuālo militārpersonu darbību un militārajām institūcijām, bet kara ētika tiek attiecināta uz visu sabiedrību, tā iekļaujas politiskajā ētikā. Tomēr bellizētās (latīņu bellum – ‘karš’) sabiedrībās šāds nošķīrums nepastāv. Dažās tradīcijās pārklāšanos veicina arī vienādais kara ētikas un militārās ētikas apzīmējums.

Nereti kara ētika tiek aizstāta ar miera ētiku (teoriju par normām, principiem un līdzekļiem miera saglabāšanai vai nodrošināšanai) vai apzīmējumu “miera un kara ētika”. Kara ētika tiek izstrādāta saistībā ar starptautisko attiecību ētiku, par tās normatīvo ietvaru lielākoties izmantojot starptautisko tiesību normas. Pārsvarā kara ētika tiek izstrādāta tādās ētikas paradigmās kā tikumu, imperatīva un komunitārisma ētika. Principā kara ētikas galvenā problēma ir jautājums par taisnīgu karu, tāpēc tā dažkārt ir ietverta politiskajā filozofijā vai ētikā un netiek atsevišķi izcelta. Kara ētikā parasti apiet jautājumu par pacifismu (absolūto un institucionālo), attiecinot to uz miera ētiku.

Kara ētikas fonā saglabājas tās reliģiskais tapums, tāpēc reliģiskajās tradīcijās to izstrādā sociālajā ētikā vai saistībā ar to. Taču šādā gadījumā priekšplānā parasti ir izvirzīta miera ētika – kara nosodīšana vai noraidīšana, miera uzturēšanas un saglabāšanas līdzekļu un principu aplūkojums. Kara ētikai ir atšķirīgs sekulārais un reliģisko mācību noteiktais izvērsums, taču tradicionāli tajā neskata pilsoņkara problemātiku un sašķelto sabiedrību (kopību, valsti).

Kara ētikas centrā ir taisnīgā kara (bellum iustum) nojēgums, risinot jautājumu par kara vai bruņota (militāra) konflikta ētisko vai tiesisko leģitimitāti valstu vai noteiktu kopību savstarpējās attiecībās. Tas ļauj izveidot senu tās vēsturi, kaut gan kara ētika radās 20. gs. otrajā pusē. Šajā vēsturē jau tradicionāli ir pieņemts atsaukties uz romiešu politiķi un filozofu Marku Tulliju Ciceronu (Marcus Tullius Cicero), kurš darbos “Par pienākumiem” (De officiis) un “Par kopīgo lietu” (De re publica) kara problemātiku risina pienākumu kontekstā (Off. I, 11, 34 ff.; Rep. III, 34, 35). Viņa skatījumā karam pienākas priesteru svētība un karā drīkst piedalīties tikai karavīri (milites). Karš ir pamatots (ius ad bellum), ja tas ir sods par nodarīto netaisnību vai kalpo uzbrukušā ienaidnieka padzīšanai, tomēr galvenais mērķis ir dzīvot mierā un bez netaisnīguma (ut sine iniuria in pace vivatur; Off. I, 11, 35). Nostiprinoties kristietības impēriskumam, taisnīgā kara problemātiku izstrādāja Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis) un Akvīnas Toms (Thomas Aquinas), nodrošinot pamatojumu turpmākajai kristianizēšanai, svētajiem kariem, kara baznīciskai autorizēšanai u. tml.

Pavērsienu taisnīgā kara jautājuma risināšanā iezīmēja Bartolomē de las Kasass (Bartolomé de las Casas), Fransisko de Vitoria (Francisco de Vitoria) un Fransisko Suaress (Francisco Suárez). Šādi par netaisniem tika atzīti iekarošanas kari (koloniālie kari), nostiprinātas vispārnozīmīgās tautu tiesības (ius inter gentes), pamatota atteikšanās karot, pretošanās netaisnajai, līgumu neievērojošai valdošajai personai, noteikta karavedības procedūra (kara pieteikšana, padoto informēšana u. tml.). Pamazām nostiprinājās atziņa, ka taisnīgs, pamatots kara iemesls (causa iusta) var būt tikai vienai karojošai pusei, ka karš norisinās starp suverēnām valstīm, ievērojot taisnīgu, tiesiski pamatotu karavešanu (ius in bello). Par standartdarbu līdz 19. gs. kļuva filozofa, universālzinātnieka Hugo Grocija (Grotija) jeb Grota (Hugo Grotius; Huig de Groot) traktāts “Par kara un miera tiesībām” (De iure belli ac pacis, 1625). Darbā “Par brīvo jūru” (Mare liberum, 1609) viņš kontekstuāli nostiprināja risinājumu jautājumam par “atvērto jūru” un “slēgto jūru”. Samuels fon Pufendorfs (Samuel von Pufendorf) praktiskās filozofijas ietvaros turpināja H. Grocija aizsākto saistībā ar pienākumiem. Imanuela Kanta (Immanuel Kant) darbos iezīmējās mūsdienīgās kara ētikas trešā sadaļa – taisnīgums, tiesiskums pēc kara (ius post bellum). Viņš konstatēja, ka karu tiesiskais regulējums labākajā gadījumā nodrošina pamieru, un darbā “Mūžīgu mieru” (Zum ewigen Frieden, 1795) izstrādāja miera iespējamības formālos nosacījumus.

Mūdienīgā kara ētika ietver trīs sadaļas: ius ad bellum; ius in bellum; ius post bellum. Tomēr saskaņā ar morāltiesiskajām izstrādnēm jebkurš uzbrukuma karš ir morāli nosodāms un nav spēkā tiesības uz karu (ius ad bellum), ja vien šāds risinājums nav guvis starptautisku sankcionējumu. Ētiski problemātiska ir arī “humanitārā” intervence (humanitarian intervention) un apsteidzošā atbilde jeb trieciens (preemptive strike), kas principā var kļūt par preventīvo karu (preemptive war). Neņemot vērā mūsdienu kara transformācijas un to apjēgsmi politiskajā ētikā un filozofijā, nav iespējama arī mūsdienīga aplicējamā kara ētika. Taisnīgā kara problemātiku komunitārisma ētikas paradigmā aktualizēja Maikls Volzers (Michael Laban Walzer). Savukārt Pols Viriljo (Paul Virilio) izstrādāja koncepciju par tīro karu, mašinēriju, kas darbojas savā gaitā.

Jau 19. gs. iezīmējās problemātika, ko simbolizē figūra “partizāns” (itāļu partigiano, franču guérillero; bruņots vienas puses – “partijas” – cīnītājs jeb karotājs) un kas izvēršas kā partizānu karš jeb gerilja. Šādā karā iesaistītie parasti nav regulārās armijas pārstāvji, kaut arī var cīnīties, karot saziņā ar attiecīgās valsts armiju vai pārvaldības institūcijām. Partizāna figūra sabalsojas ar figūru “kombatants” (franču combattant – ‘kaujinieks’) jeb karā līdzdalīgais. Karā ētikā norāda uz atšķirību starp tiešo un netiešo līdzdalībnieku. Cita mūsdienīgā figūra ir “terorists”. Terorisms gan ir taktisks paņēmiens, un teroristi galvenokārt vēršas pret civiliedzīvotājiem, tomēr terorisms mūsdienās ir pasludināts par starptautisku, piesakot tam “starptautisku karu”. Kara ētikā aplūko arī jautājumus, kas saistīti ar automātiskām kara vai ieroču sistēmām (automatic system war; autonomous weapon systems) un patstāvīgi nonāvējošiem robotiem (lethal autonomous robots). Katrā kara ētikas sadaļā ietverti vairāki kritēriji, kas kopumā ļauj spriest par kara taisnīgumu, tiesisko pamatotību.

Taisnīgā, pamatotā kara uzsākšanas kritēriji:

1. legitima auctoritas – leģitīmā autoritāte jeb likumīgā vara. Kritērijs ietver procesuālo un saturisko aspektu: procedūru, kurā izšķiras par karu; karš ir labums tautai, kurai uzbrukts, abām pusēm vai visiem. Parasti tiek uzsvērts, ka kara uzsākšana nevar būt atriebība un tā vešanā jāpasargā civiliedzīvotāji;
2. causa iusta – taisnīgs (pieļaujams) cēlonis. Tradicionāli šis kritērijs tiek izmantots uzbrukuma gadījumā vai sniedzot palīdzību tam, kam uzbrukts;
3. recta intentia – taisnīgs nolūks. Kara nolūks ir nevis atriebība, bet taisnīga miera iedibināšana;
4. ultima ratio – pēdējais, galējais līdzeklis. Kritērijs nosaka, ka citi līdzekļi nav devuši nepieciešamo rezultātu, ka karš ir pēdējais līdzeklis miera un taisnīguma atjaunošanai;
5. iustus finis – miera atjaunošanas varbūtības izredžu kritērijs;
6. kara pieteikšanas fakts un procedūra;
7. proporcionalitāte jeb labā un ļaunā attiecību (iznīcinātā, sagrautā, izraisīto ciešanu u. tml.) apsvēršana.

Taisnīga, pieļaujama kara vešanas nosacījumi:

1. proporcionalitātes kritērijs. Runa ir par pieļaujamu un nepieļaujamu ieroču (iznīcināšanas līdzekļu) izmantošanu, to aizliegšanu un savstarpēju kontroli;
2. imunitātes jeb diferencēšanas princips (tiek izmantots arī apzīmējums “diskriminācija”). Princips paredz militārpersonu un civiliedzīvotāju atšķiršanu un civilpersonu pasargāšanu no kaujas darbībām. Diferencēšana attiecas arī uz kombatantiem, partizāniem (brīvprātīgiem vai iesauktiem jeb piespiedu kārtā iesaistītiem), iznīcināmiem objektiem, mērķiem u. tml.;
3. dubultā efekta doktrīnas (doctrine of double effect) jeb paredzamo un neparedzamo seku kritērijs noteiktu mērķu sasniegšanai. Principā šis kritērijs paredz ņemt vērā ne tikai sasniedzamo rezultātu, bet arī šīs sasniegšanas blakus rezultātus (piemēram, cilviliedzīvotāju iznīcināšanu militāra mērķa vai objekta likvidēšanā).

Taisnīgums pēc kara satur vairākus diskutablus principus vai kritērijus. No tiem var izcelt šādus:

1. taisnīgs cēlonis jeb miera līgums, novēršot netainīgumu, kas kalpoja par kara uzsākšanas iemeslu, proti, abpusēji apmierinošs kara pārtraukšanas pamatojums;
2. karā iesaistīto likumīgs pilnvarojums, atjaunojot, nodrošinot kārtību, taisnību un izlīgumu;
3. skaidri līgumi, nepieļaujot kara atsākšanu, nosakot atbruņošanos vai kontroli pār bruņojumu, bruņotajiem spēkiem u. tml.;
4. drošības spēku (vietējo un starptautisko) klātbūtne kārtības uzturēšanā, vardarbības nepieļaušanā, cilvēktiesību ievērošanā un resursu aizsargāšanā;
5. savstarpējs taisnīgums, tiesājot par krimināliem un kara noziegumiem visus iesaistītos;
6. izlīgums, veicinot savstarpēju saprašanos un uzticēšanos.

Jau Pirmais pasaules karš bija totāls mobilizēto masu karš, nešķirojot militārpersonas un civilpersonas, to dzimumu un vecumu. Kara ētika principā ir rietumnieciska mācība, kuru lielākoties izstrādā politoloģijas, politikas zinātņu pārstāvji un dažāda veida drošības eksperti. Orientācija uz aplicējamību nereti mazina taisnīgā kara koncepcijas intenci – minimizēt vardarbību, nežēlību un cietsirdību. Bieži vien kara ētika tiek izstrādāta savrupi, kaut arī tā iekļaujas politiskajā ētikā, bet šaurākā nozīmē – starptautisko attiecību ētikā. Kara ētikas problemātiskums ir tās adresāts – tā tiek attiecināta uz sabiedrību, taču apelēts tiek pie sociālpolitiskām institūcijām. Savukārt “automātisko kara (ieroču) sistēmu” lietošanas pieļāvums ir pretrunā ar robotikas ētikas pirmo likumu – nekaitēt cilvēkam. Arī “bezpilota lidaparātu” (Unmanned Aerial Vehicle, UAV) jeb dronu lietošanas atzīšana ir problemātiska, jo drons funkcionē kā mūsdienīga panoptikoniska iekārta uzraudzīšanai un eksterminēšanai jeb izskaušanai, iznīcināšanai. Pretrunā ar ētikas prasībām ir arī cilvēkmedības (manhunt) kā kara, tā miera apstākļos. Karš saārda jebkuras sociālās un politiskās attiecības, kara ētika tiecas mazināt kara ārdošo ietekmi un nepieļaut nākamo karu iespējamību. Kara ētikā neaplūko pilsoņkaru, kas var arī neizvērsties bruņotās sadursmēs.

Ethics and International Affairs (izdevējs Cambridge University Press, 1987 ff.); Journal of Military Ethics (izdevējs Taylor & Francis, 2001 ff.); Ethik und Militär – Kontroversen der Militärethik und Sicherheitspolitik (e-žurnāls, Zebis, 2014 ff.).