Pārvietošanās brīvība ietver tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu valsts iekšienē, kā arī tiesības atstāt jebkuru (arī savu) valsti un atgriezties savā valstī. Pārvietošanās brīvība neietver tiesības ieceļot un uzturēties ārvalstī. Pārvietošanās brīvība nav absolūta, to var samērīgi ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, valsts drošību, sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselību vai tikumību vai citus likumā noteiktos mērķus.
Pārvietošanās brīvības negatīvais aspekts ir valsts pienākums atturēties no indivīda pārvietošanās ierobežošanas. Pārvietošanās brīvības pozitīvais aspekts uzliek valstij pienākumu rīkoties, lai šo brīvību aizsargātu, piemēram, izsniegt pasi vai citu ceļošanas dokumentu, kā arī vērsties pret pārvietošanās brīvības ierobežošanu no privātpersonu puses.