Teorijas izveidotāju skatījumā informācija plūst cauri “vārtiem”, kurus uzrauga “vārtu sargi”, kuri pieņem lēmumus par informācijas laišanu vai nelaišanu cauri vārtiem. Pieņemot šos lēmumus, “vārtu sargi” izmanto savu varu attiecībā pret tiem, kas atrodas aiz vārtiem. Mediju gadījumā tā ir auditorija, mediju lietotāji. Lai arī teorijas izveidošanas pirmsākumos tās likumsakarības tika attiecinātas uz preču un pakalpojumu kustību, kopš 20. gs. 50. gadiem tā galvenokārt izmantota, lai vērtētu, kā mediju organizācijas (uzņēmumi, redakcijas) un mediju profesionāļi (redaktori, žurnālisti) ietekmē sabiedrībai pieejamo informāciju.
Vārtu sargāšanas teorija pieder pie žurnālistikas socioloģijas teorijām, jo skaidro mediju un sabiedrības mijiedarbību. Tās pamatā ir divi pieņēmumi: pirmkārt, pasaulē vienlaikus notiek bezgalīgi daudz notikumu; otrkārt, medijiem ir ierobežotas iespējas atspoguļot šos notikumus. Teorijas skatījumā informācija par notikumiem medijus sasniedz kā plūsma, savukārt mediji tiek uzskatīti par “vārtiem”, kas atrodas pa vidu starp notikumiem un mediju lietotājiem. Mediju redakcijas un to darbinieki ir “vārtu sargi”, kas nosaka, kādu informāciju sabiedrība saņem, tātad mediji realizē savu varu, nosakot informācijas atlases kritērijus un pieņemot lēmumus par informācijas piegādes laiku, apjomu, kvalitāti. Informācijas atlase nenotiek tikai pēc kvantitatīviem kritērijiem (informācijas vienību skaits, īpatsvars un apjoms), tā tiek pielāgota kvalitatīviem kritērijiem, kas atspoguļo mediju darbinieku subjektīvos uzskatus un darba objektīvos apstākļus. To vidū svarīgākās ir ziņu vērtības jeb īpašības, kas informāciju padara par medijiem piemērotu.
Teorijas nozīmīgākais sasniegums ir pētījumos balstītās atziņas, kas parāda, ka mediji nesniedz sabiedrībai tiešu realitātes ainu, bet atlasa un pārveido realitāti, pielāgojot to profesionāliem uzskatiem, medija formātam, auditorijai. Mediju atspoguļotās realitātes ainu ietekmē mediju darbinieku subjektīvie priekšstati par savu profesionālo lomu, tomēr objektīvi kritēriji jeb ziņu vērtības nosaka to, kuri notikumi kļūst par mediju saturu. Ziņu saturu un to pieejamību auditorijai ietekmē arī konkrētu mediju īpašnieku un vadītāju definētie mediju darbības mērķi un ziņu politikas, profesionālās darbības iekšējie un ārējie apstākļi, mediju un sabiedrības kultūra. Žurnālistu un redaktoru pieņemtie lēmumi par publicēšanai piemērotu informāciju ir būtiskākie mediju satura producēšanas gaitā, tomēr nozīmīgi ir mediju darbinieku uzskati par savu auditoriju un tās interesēm. Mediju profesionāļu lēmumus ietekmē mediju organizāciju vadība, ziņu aģentūru piedāvātā satura kvalitāte, sabiedrisko attiecību darbinieku un citu publiskās komunikācijas profesionāļu sniegtā informācija, kuras atlase un pielāgošana notikusi pirms tās nonākšanas līdz žurnālistiem un redakcijās.
Mūsdienu komunikācijas procesi likuši papildināt agrākos vārtu sargāšanas modeļus ar citu publiskās komunikācijas dalībnieku un auditorijas ietekmi uz informācijas plūsmas dažiem posmiem, kuros tīmekļa lietotāji gan rada informāciju, gan tās pieejamību ietekmē tādi tīkla (kanāla) komunikācijas faktori kā algoritmi, informācijas meklēšanas tehnoloģijas, konkrēti digitālie rīki un to tehniskās iespējas. Izraēlas pētniece Karine Nahona (קרין נהון) piedāvā (2009) jaunu “tīkla vārtu sargāšanas” teoriju, kurā ievērota mūsdienu komunikācijas vidē pastāvošā vārtu sargāšanas dinamika, kā arī vārtsarga un vārtu mainītā loma digitālajos medijos, kad mediju lietotāji kļūst gan par informācijas radītājiem, gan vārtu sargiem savai un citiem pieejamai informācijai.
Informācijas vidē tīmeklī ziņu portāli, kas uzkrāj un sakārto informāciju, arī uzņemas vārtu sargāšanas funkciju. Vārtu sargāšanas procesā būtiska nozīme ir sociālajiem medijiem. Līdzīgi kā vārtu sargāšanas teorijas pirmsākumos, sociālās tīklošanās platformās lietotāji, kas paši rada informāciju, ir individuālie vārtu sargi, bet lietotāji, kas pārstāv kopienas un komunicē ar citiem sociālo mediju profilu īpašniekiem, jāuzskata par kolektīvajiem vārtu sargiem.