Tās rašanās saistīta ar nepieciešamību paplašināt komunikācijas procesu izpratni, iekļaujot to vērtējumā ne tikai informācijas avotu (vēstītājs, komunikators) un vēstījumu ietekmi, bet izvērtējot arī auditorijas lomu. Teoriju 1969. gadā izveidoja viens no komunikācijas pētījumu pamatlicējiem Elihu Kacs (Elihu Katz), kurš nomainīja masu komunikācijas pētījumos dominējošo jautājumu “ko mediji dara ar cilvēkiem?” (tā uzmanības centrā ir mediju satura ietekme) pret jautājumu “ko cilvēki dara ar medijiem?”.
Mediju lietojuma un apmierinājuma teorijas autori E. Kacs, Džejs Blamlers (Jay Blumler) un Maikls Gurevičs (Michael Gurevitch) pārskatīja iepriekšējās hipotēzes, kuras auditoriju skaidroja kā pasīvu vēstījuma saņēmēju, kas ir vairāk vai mazāk bezspēcīga pret mediju satura ietekmi. Teorija parāda, ka cilvēki ir aktīvi mediju lietotāji un izvēlas, kā un kur lietot medijus, lai apmierinātu savas vajadzības.
Teorija pamato, ka mediju lietojuma procesā pati auditorija, nevis medijs nošķir informācijas avotus pēc to nozīmes un izmantojuma informācijas iegūšanas procesā. Auditorijas aktivitāte ir galvenais šīs teorijas pieņēmums. Aktivitāte teorijas autoru skatījumā ir saistīta gan ar pašu mediju lietojuma faktu, gan ar satura izvēli. Cilvēki ir aktīvi un mērķtiecīgi komunikācijas dalībnieki, indivīdu komunikatīvo uzvedību ietekmē vairāki sociāli un psiholoģiski faktori: interakcijas vēlme, apkārtējā vide. Auditorijas aktivitāte mediju lietojuma laikā ir acīmredzama, tā izpaužas indivīda līdzdalībā, satura atlasē, nolūkos. Auditoriju ietekmē arī saturs, jo cilvēka intereses, vajadzības un iespējas ietekmē informācijas atlasi.
Mediju lietojuma un apmierinājuma teorija, ņemot par pamatu mediju darbības funkcijas, definē auditorijas vajadzības un pieņem, ka mediju funkcijas atbilst auditorijas vajadzībām. Darbojoties atbilstoši auditorijas vajadzībām, mediji var sagādāt saviem lietotājiem apmierinājumu, un auditorijas pārstāvji, jautāti par mediju izmantošanas iemesliem, var formulēt, kādā veidā mediju lietošanas procesā saņem noteiktu apmierinājumu vai baudu. Mediju lietojuma un apmierinājuma pieejas pētījumos uzdotais centrālais jautājums ir: “Kāpēc cilvēki lieto medijus, un kādu iemeslu dēļ mediji tiek lietoti?” Alana Rubina (Alan Rubin) skatījumā cilvēki ir ietekmīgāki nekā mediji šajās attiecībās, tomēr mediji var ietekmēt indivīda uzskatus vai sociālo, politisko, kulturālo, ekonomisko sabiedrības struktūru.
Viens no būtiskākajiem mediju lietojuma un apmierinājuma teorijas devumiem ir indivīda ar medijiem saistīto vajadzību klasifikācija. Vairāki autori izcēluši dažādas vajadzības un saskatījuši atšķirīgu veidu apmierinājumu, ko mediju lietojuma procesā gūst indivīds. Atbilstoši masu mediju funkcijām Dž. Blamlers izdalījis trīs galvenos mediju lietošanas iemeslus: vajadzība pēc izziņas, vajadzība pēc izklaidēšanās un vajadzība noteikt personisko identitāti.
Lai gan mediju lietojuma un apmierinājuma pieeja ir daudz kritizēta un no jauna pārvērtēta, tā joprojām ir galvenā, kas tiek izmantota, no auditorijas viedokļa runājot par dažādiem mediju lietojuma aspektiem un veicot mediju auditorijas pētījumus.